Romeo un Džuljeta

TREŠA AINA

Kapsēta; Kapuleti kapliča.

Ienāk Pariss un viņa pāžs ar puķēm un lāpu.

Pariss.

Dod lāpu, zēn, pats paliec ārpusē

Vai izdzēs to, lai mani nepamana.

Tu atgulsties tur zem tiem īves kokiem,

Pie zemes cieši savu ausi spied;

Ne soli nevar spert šeit kapsētā,

Ka irdā, kapiem izrakņātā zemē

Tas dzirdams nebūtu; un, ja kāds nāk,

Tu iesvelpies, man dodams signālu.

Dod puķes man un dari, kā tev lieku!

Pāžs sāņus.

Man tā kā baisi vienam palikt te,

Sai kapsētā, bet tomēr saņemšos.

Pazūd.

Pariss.

Tev kāzu gultā ziedi, maigais zieds, —

Še putekļi un akmens, kur tu dusi!

Kaut dzīvību dot spētu smaržūdens

Vai asaras, kas skumjās rit tik klusi.

Es katru nakti vēlos būt tev klāt

Un ziedus nest, un tevi apraudāt.

Pāžs iesvelpjas.

Zēns brīdina, kāds laikam tuvojas.

Kas, nolādēts, te naktī kāju sper,

No manas mīļās atvadīties traucē?

Ar lāpu, ko? Jel paslēp mani, nakts!

Paslēpjas.

Ienāk Romeo un Baltazars ar lāpu, kapli u. c.

Dod tagad kapli man un dzelžu lauzni.

Še, ņem šo vēstuli un rīt no rīta

To nodod manam tēvam, gādniekam.

Dod lāpu šurp! Pie tavas dzīvības —

Lai ko tu dzirdi, redzi, nenāc klāt

Un mani manā darbā netraucē.

Es nokāpšu šai nāves mājoklī,

Lai vēlreiz savas sievas vaigu skatu.

Bet galvenais — lai mīļai mirušai

Es noņemtu no pirksta gredzenu,

Kas dārgs un svarīgs man. Nu, tagad ej!

Bet, ja aiz ziņkārības tuvosies

Un slepen lūkosies, ko daru es,

Tad saplēsīšu tevi gabalos

Un izsvaidīšu baigā kapsētā.

Šis brīdis, nodoms mans ir mežonīgs,

Daudz ļaunāks, postošāks un briesmīgāks

Pat nekā tīģeris vai jūras bangas.

Baltazars.

Es iešu, ser, un netraucēšu jūs.

Romeo.

Tu rīkosies kā īstens draugs. Še, ņem!

Un paliec sveiks! Lai dzīvē labi klājas!

Baltazars sāņus.

Es tomēr paslēpšos šeit tuvumā,

Tāds viņam skats, ka ļauns kas nodomā.

Pazūd.

Romeo.

Tu rīkle riebīgā, tu nāves klēpis,

Kas aprij dārgāko šai pasaulē!

Es tavas trūdu žaunas atvēršu

Un jaunu ēsmu došu tev ar varu.

Uzlauž velvi.

Pariss.

Tas izraidītais Monteki, kas kāva

Man manas iemīļotās brālēnu.

Par viņu sērojot, tā nomira;

Šurp nācis viņš, lai paņirgātos vēl

Par mirušo, es viņu notveršu!

Iznāk priekšā.

Nost darbu nekrietno, tu ļaunais Monteki!

Vai atriebība sekos vēl pēc nāves?

Nolādēts nelieti, nu notverts tu,

Uz vietas nāc man līdz, nu jāmirst tev.

Romeo.

To tiešām darīšu, tādēļ jau nācu. —

Jel nekārdini mani, jaunekli,

Bēdz prom; par mirušajiem padomā,

Kas šeit jau guļ. Es lūdzu, jaunekli,

Jel negrūd mani atkal jaunā grēkā,

Man likdams iekaist naidā. Lūdzu, ej!

Es tevi mīlu vairāk nekā sevi,

Jo tik pret sevi esmu bruņojies.

Bēdz projām, dzīvo! Vēlāk pateiksies:

Bij trakais žēlsirdīgs, man ļaudams glābties.

Pariss.

Man riebjas tava murgu valoda,

Es tevi saņemšu kā noziedznieku!

Romeo.

Tu mani izaicini? Piesargies!

Viņi cīnās.

Pāžs.

Ak dievs, tie kaujas! Iešu sardzi saukt.

Aizsteidzas.

Pariss.

Es ievainots!

Krīt.

Ja esi žēlsirdīgs,

Tad kapā guldini pie Džuljetas.

Mirst.

Romeo.

To apsolu. Bet kas mans pretinieks?

Grāfs Pariss, Merkucio radinieks!

Ko teica man mans kalps, kad šurpu jājām? —

Es satraukts neielāgoju. Man šķiet,

Viņš teica: Pariss precot Džuljetu.

Vai bij vien tā? Vai es tik sapņoju?

Vai kļuvu traks, Džuljetas vārdu dzirdot,

Ka viņu precēs cits? Ak, sniedz man roku,

Tev vienāds liktenis ar mani lemts!

Es tevi krāšņā kapā guldīšu.

Vai kapā? Nē, visspožā pilī, zēn,

Jo tur dus Džuljeta, un viņas daile

Par svētku telpu velvi pārvērtīs.

Nu dusi, mirušais, ko mirējs glabā.

Nogulda Parisu velvē.

Cik bieži gadījies, ka cilvēki

Pirms nāves līksmi kļūst! To citi sauc

Par dzīves atblāzmu. Kā varu saukt

To atblāzmu. Ak mīla! Mana sieva!

Gan nāve atņēmusi saldo elpu,

Bet varas viņai nav pār daiļumu.

Tu — neuzvarēta: tavs dailes karogs

Vēl sārtojas uz lūpām un uz vaigiem,

Vēl nāves bālais karogs neplīvo.

Tu, Tibalt, dusi asiņainā autā?

Vai varu tev vēl vairāk pakalpot

Kā nogalināt ar šo pašu roku

To, kas kā naidnieks tevi nāvēja?

Ak brālēn, piedod man! — Džuljeta mīļā,

Kāpēc tik skaista vēl? Vai patiesi

Šī bezmiesīgā nāve tevi mīl,

Un ļaunais, kalsnais briesmonis vēl sev

Šeit tumsā tevi slēpj kā mīļāko?

Tad labāk palikšu es te pie tevis

Un vairs nekad no baismās tumsas pils

Prom neiešu. Šeit palikšu es kopā

Ar tārpiem, kas tev tagad apteksnes.

Te savu mūža mieru atradīšu

Un ļauno zvaigžņu jūgu nokratīšu

No gurdiem kamiešiem. — Nu, acis, skatiet

Vēl reizi pēdējo! Vēl apkampiet

Jūs, rokas; manas lūpas, elpas durvis,

Ar skūpstu zīmogojiet līgumu. —

Nāc, skarbais ceļvedi, nāc, sūrais biedri,

Nāc, pārgalvīgais stūrmani, un vētrā

Pret asu klinti vāro laivu triec, —

Tev, mīļā, dzeru es!

Dzer.

Jā, aptieķniek,

Tavs virums sīvs. Es mirstu skūpstīdams.

Mirst.

Pa kapsētas otru pusi ienāk mūks Lorenco ar lākturi, lauzni un lāpstu.

Mūks Lorenco.

Ak svētais Francisk, palīdzi! Cik bieži

Pa kapiem vecā kāja klūp! Kas tur?

Baltazars.

Kāds jūsu draugs, viņš labi pazīst jūs.

Mūks Lorenco.

Lai tevi svētī dievs! Bet, labais draugs,

Kas tā par lāpu tur, kas savu gaismu

Par velti tārpiem, galvaskausiem šķiež?

Tā spīgo Kapuleti kapličā.

Baltazars.

Jā, svētais tēvs, tur ir mans pavēlnieks

Un jūsu draugs.

Mūks Lorenco.

Kas viņš tāds?

Baltazars.

Romeo.

Mūks Lorenco.

Vai ilgi viņš jau šeit?

Baltazars.

Būs pusstunda.

Mūks Lorenco.

Nāc, iesim kapličā!

Baltazars.

Ser, nedrīkstu;

Viņš nezina, ka neesmu prom gājis;

Ar nāvi briesmīgu viņš draudēja,

Ja palikšu un viņu vērošu.

Mūks Lorenco.

Tad paliec! Iešu viens. Jo bailes māc,

Es paredzu šeit lielu nelaimi.

Baltazars.

Zem īves koka sapnī rādījās, —

Mans pavēlnieks ar kādu cīnījās

Un nonāvēja to.

Mūks Lorenco.

Romeo!

Tuvojas kapličai.

Vai, vai, kā asinis gan triepušas

Šī kapa akmeņaino ieeju.

Kas metis asiņainos zobenus

Šīs klusās vietas durvju priekšā?

Ieiet kapličā.

Ak Romeo! Cik bāls! Kas vēl? Tas Pariss,

Viss asiņains! Ak, kāda nestunda

Gan vainīga šai drausmā notikumā? —

Jau viņa mostas.

Džuljeta atmostas.

Džuljeta.

Ak glābējs, labais tēvs! Kur ir mans vīrs?

Es labi atceros, kur jābūt man.

Un tur es esmu. Bet kur Romeo?

Ārā dzirdams troksnis.

Mūks Lorenco.

Es dzirdu troksni! Steigsimies mēs prom

No nāves, sērgu, drausmā miega alas,

Jo kāda vara, augstāka pār mums,

Ir izjaukusi nodomu. Nu, nāc!

Šeit tev pie kājām miris guļ tavs vīrs;

Tur arī Pariss. Nāc, es tevi slēpšu

Pie svētām māsām kādā klosterī.

Jel nevaicā, jau sardze tuvojas.

Džuljeta, iesim, palikt nedrīkstam.

Džuljeta.

Ej, ej viens pats, nekur es neiešu.

Mūks Lorenco aiziet.

Ko redzu? Mīļā rokā indes trauks?

Tad inde viņam mūža mieru nes.

Cik skops! Viņš visu izdzēris, ne piles

Nav atstājis! Tev lūpas skūpstīšu,

Varbūt vēl indes lāsi mātīšu,

Kas mirstot sniegs man veldzi pēdējo.

Skūpsta Romeo.

Vēl tavas lūpas siltas.

Pirmais uzraugs ārpusē.

Zēn, rādi, kur!

Džuljeta.

Jau nāk! Es pasteigšos. Ak, duncis jaukais!

Pakampj Romeo dunci.

Šeit tava maksts.

Iedur sev krūtis.

Tur sarūsi un ļauj man mirt.

Nokrīt pār Romeo un mirst.

Ienāk uzraugi ar Parisa pāžu.

Pāžs.

Tepat jau būs, rau, tur, kur lāpa deg.

Pirmais uzraugs.

Te zemē asinis. Prom kapsētā,

To pārmeklējiet, katru aizturiet!

Cik šausmīgs skats! Te nogalināts grāfs;

Džuljeta asinīs, tā tikko mira,

To apbedīja te pirms dienām trim. —

Ej ziņo princim, Kapuleti ar!

Sauc Monteki un citus aicini!

Te šausmu noziegumam vieta rasta.

Tik noskaidrojot, atradīsim mēs

To īsto iemeslu šai nelaimei.

Daži uzraugi ienāk ar Baltazaru.

Otrais uzraugs.

Te Romeo kalps; to kapos atradām.

Pirmais uzraugs.

To uzraugiet, līdz atnāks princis!

Ienāk mūks Lorenco ar citiem uzraugiem.

Trešais uzraugs.

Te ir kāds mūks, viņš dreb un vaid, un raud.

Mēs lāpstu viņam atņēmām un lauzni,

Kad pretī nāca viņš no kapsētas.

Pirmais uzraugs.

Pavisam aizdomīgi, aizturēt!

Ienāk princis ar pavadoņiem.

Princis.

Kur nelaime tik agrā stundā cēlās,

Kas mūs no rīta miera iztraucē?

Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un citi.

Kapuleti.

Kas noticis, ka visur sauc un klaigā?

Sinjora Kapuleti.

Pa ielām ļaudis klaigā: «Romeo!»

Cits sauc: «Džuljeta!», «Pariss!» — visi steidz

Ar vaimanām uz mūsu kapliču.

Princis.

Kas tās par briesmām, kas mums ausīs skan?

Kas tās par izbailēm, kas satrauc prātus?

Pirmais uzraugs.

Ak valdniek, te ir nonāvēts grāfs Pariss,

Te beigts guļ Romeo; Džuljeta arī

Jau mirusi, tā nodurta, vēl silta.

Princis.

Jel uzziniet, kas slepkava var būt!

Pirmais uzraugs.

Te ir kāds mūks un arī Romeo kalps,

Pie viņiem tādi rīki atrasti,

Ar ko var uzlauzt kapliču.

Kapuleti.

Ak Džuljeta! Skat, sieva, asinīs!

Šis duncis maldījies: lūk, tukšā maksts

Pie sāniem Monteki, bet asmens ass

Sev vietu radis mūsu meitas krūtīs.

Sinjora Kapuleti.

Vai man! Šis skats kā sēru zvani skan

Un brīdina, ka kaps jau tuvu man.

Ienāk Monteki un citi.

Princis.

Monteki, nāc! Tu agri piecēlies,

Lai redzētu, ka dēls jau apgulies.

Monteki.

Ak vai, man sieva šonakt nomira;

Sirdssāpēs sagura par dēla trimdu.

Kas vēl par bēdām nāks man vecumā?

Princis.

Tik skaties, pats to labi redzēsi.

Monteki.

Ak nejēga! Vai tā nu pieklājas

Papriekšu tēvam kapā aizsteigties?

Princis.

Jel cieties, vaimanām nav īstais laiks,

Līdz noskaidrojam mēs šai tumšā lietā,

Kur sākums tai, kur cēlonis un gals.

Es pats ar jums tad bēdās dalīšos

Un būšu atbalsts līdz pat kapa malai.

Liec tagad skumjām pazemīgi klusēt.

Šurp vediet aizturētos vainīgos!

Mūks Lorenco.

Es — galvenais, kaut gan pats vājākais,

Uz kuru aizdomas krīt slepkavībā,

Jo laiks un vieta man par sliktu runā.

Kā sūdzētājs un aizstāvis šeit stāvu,

Pats sevi tiesādams un attaisnodams.

Princis.

Tad saki drīz, kas zināms tev šai lietā.

Mūks Lorenco.

Mans stāsts būs īss, jo mūža cēliens mans

Nav vairs tik ilgs kā viss šis skumjais stāsts.

Romeo mirušais — Džuljetas vīrs,

Un nelaiķe bij viņa īstā sieva.

Es viņus laulāju; to kāzu diena

Bij nāves diena Tibaltam; par to

Nu izraidīja jauno Romeo.

Par viņu, ne par brālēnu tā skuma,

Lai viņai skumjas kliedētu, jūs spiedāt

To precēties ar grāfu Parisu.

Tad viņa atnāca pie manis cellē

Un izmisusi lūdza padomu,

Kā izglābties no otrām laulībām, —

Ja ne, uz vietas sevi nonāvēs.

Es, savā mākslā pratējs, iedevu

Tai miega dzērienu; tas darbojās,

Kā paredzēts, un viņa iegrima

Kā nāves miegā. Tūlīt rakstīju

Es Romeo būt te šai drausmā naktī,

Lai glābtu to no kapa aizgūtā,

Tiklīdz kā beigsies miega zāļu spēks.

Bet mūks Džovanni, turpu aizsūtīts

Ar vēstuli, bij kļūmi aizturēts.

Man šonakt nodeva to atpakaļ.

Tad pamošanās stundā noliktā

Viens pats es nācu šurp uz kapu velvi.

Lai Džuljetu no dzimtas kapa celtu

Un līdzi ņemtu paslēpt savā cellē,

Pēc tam to aizvestu pie Romeo.

Kad ierados — tik dažas minūtes

Pirms viņas mošanās, — jau gulēja

Šeit beigti — dižais Pariss, cēlais Romeo.

Tad viņa atmodās; es izlūdzos

Nākt līdz un ļauties debess augstai gribai.

Te troksnis mani spieda atstāt celli,

Bet viņa izmisusi palika

Un, šķiet, sev pati roku pielikusi. —

Tas viss, ko zinu. Viņas laulību

Vēl aukle zin. Ja esmu vainīgs es

Šai nelaimē, lai mana vecā dzīve

Nu izbeidzas pirms laika neilga,

Par upuri krīt bargam likumam.

Princis.

Mēs tevi pazīstam kā goda vīru. —

Kur Romeo kalps? Ko viņš var teikt šai lietā?

Baltazars.

Es kungam teicu par Džuljetas nāvi,

Viņš tūdaļ atsteidzās no Mantujas

Un taisni šurpu uz šo kapliču.

Šo vēstuli viņš lika nodot tēvam,

Tad devās kapličā, ar nāvi draudot,

Lai eju prom un viņu atstāju.

Princis.

Dod šurp man vēstuli, lai pats to lasu. —

Kur grāfa pāžs, kas trauksmi sacēla?

Teic, puis, — ko šeit gan darīja tavs kungs?

Pāžs.

Viņš nesa ziedus līgavai uz kapa;

Man lika savrup iet, to darīju.

Te kāds ar lāpu nāca atvērt kapu;

Mans kungs tam uzbruka ar zobenu;

Es tūlīt aizsteidzos, lai sardzi sauktu.

Princis.

Šai rakstā mūka vārdi apstiprinās,

Par viņu mīlu un par nāves ziņu.

Vēl raksta viņš, ka indi nopircis

No aptieķnieka, šurp tad steidzies drīz

Džuljetas kapā mirt un dusēt kopā. —

Kur naidnieki? Monteki! Kapuleti!

Lūk, debess sodība par jūsu naidu —

Jums mīlas vara prieku ņēmusi!

Pat man, te jūsu ķildās jaucoties,

Dažs radinieks ir kritis! Man ar sods!

Kapuleti.

Ak brāli Monteki, sniedz savu roku,

Tā būs man meitas atmaksa par visu,

Es vairāk neprasu.

Monteki.

Es varu vairāk dot:

Tai tīra zelta pieminekli celšu;

Un, kamēr Verona būs Verona,

Te nepacelsies piemineklis dižāks,

Kā uzticīgai Džuljetai tas būs.

Kapuleti.

Tāds pats būs viņai līdzās Romeo.

Par upuri tie mūsu naidam krita.

Princis.

Drūms ataust rīts, mums mieru vēstīdams,

Aiz skumjām saule nerāda vēl vaigu,

Bet iesim, mums vēl daudz kas pārliekams,

Kam nākas sods, kam žēlastība maiga.

Nav stāsta skumjāka ar mīlas metu

Kā stāsts par Romeo un par Džuljetu.

Visi aiziet.

Noskannējis grāmatu: Imants Ločmelis