Romeo un Džuljeta

TREŠA AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk Lorenco.

Mūks Lorenco.

Nāc ārā, Romeo, tu bailīgais!

Ir bēdas tevī iemīlējušās,

Ar nelaimi tu esi salaulāts.

Romeo iznāk.

Romeo.

Tēvs, kāda vēsts? Ko princis nolēmis?

Kas man par bēdām varētu vēl uzkrist,

Ko nepazīstu es?

Mūks Lorenco.

Par sirsnību,

Mans dēls, tev draudzība ar šādām skauģēm.

Es atnesu tev augsto spriedumu.

Romeo.

Vēl smagāks tas par tiesu pastaro?

Mūks Lorenco.

Nē, princis devis žēlīgāku to:

Ne nāves sods tev spriests, bet trimda gan.

Romeo.

Ko — izraidīts? Jel žēlo, saki — «nāve»!

Jo briesmīgs trimdas vaigs; par nāvi tas

Daudz briesmīgāks! Ak, neteic — «izraidīts»!

Mūks Lorenco.

No Veronas vien tieci izraidīts;

Bet pacieties: ir pasaule tik plaša.

Romeo.

Nav pasaules nekur aiz Veronas;

Tik. priekšelle un mokas, pati elle.

Ak, izraidīts es no šīs pasaules;

Un tas tikpat kā mirt; vārds «izraidīts» —

Tikpat kā nāves sods: tā sacīdams,

Tu nocērt galvu man ar zelta cirvi

Un pasmaidi par nāves cirtienu.

Mūks Lorenco.

Ak, nāvesgrēks! Ak, nepateicīgs spīts!

Pēc mūsu likumiem tu pelni nāvi,

To laipnais princis tavā labā apiet,

Tev baigā vārda vietā lemdams trimdu.

Bet tu šīs žēlastības neredzi.

Romeo.

Ne žēlastība — mokas tās! Jo debess

Ir šeit, kur Džuljeta! Ik suns un kaķis, lk pelīte un niecīgs radījums

Var dzīvot šeit un skatīt debesis,

Tik Romeo vien ne. Te tiesības

Un vērtības ir vairāk maitas mušai

Nekā šim Romeo, tai atļauts aizskart

Džuljetas roku balto brīnumu,

Zagt debess svētlaimi no viņas lūpām,

Tik nevainīgām vēl un kautrīgām,

Kas sarkst jau, viena otrai pieskaroties.

Tik Romeo to nedrīkst — izraidīts.

Še muša nolaižas, — es projām laižos;

Tai brīve dota, bet es — izraidīts.

Un tu vēl teiksi — trimda, nevis nāve!

Vai nebija gan indes, trīta asmens,

Lai mani ātrāk nonāvētu tas,

Ne vārdiņš «izraidīts»? — Ak, «izraidīts»!

Šo vārdu nolādētie ellē sauc

Ar vaimanām. Vai sirds tev krūtīs, tēvs,

Kas esi dieva kalps, īsts garīdznieks,

Mans biktstēvs un mans draugs, kas jūt man līdz,

Ka nobeidz mani, vēstot — «izraidīts»?

Muks Lorenco.

Jel mani uzklausi, tu neprāti!

Romeo.

Tu atkal runāsi par baigo trimdu.

Mūks Lorenco.

Pret to es ieroci tev pasniegšu:

To spirdzinošu sulu — prātnieclbu,

Tā tevi, trimdā ejot, iepriecēs.

Romeo.

Vēl «izraidīts»? Pie joda prātniecību!

Šī prātniecība nedos Džuljetu,

Ne pārcels pilsētu, nedz atcels sodu;

Ja nevar to, tad neder, — nerunā.

Mūks Lorenco.

Nu redzu es, nav neprātīgiem ausu.

Romeo.

Kā citādi, ja gudrajam nav acu?

Mūks Lorenco.

Tad kopā apsvērsim nu tavu lietu.

Romeo.

Ak, nerunā par to, ko neizjūti!

Ja būtu tu tik jauns un mīlētu

Džuljetu, salaulāts ar to pirms stundas,

Tās radu nodūris, nu izmisis

Un izraidīts kā es, — tad varētu

Tu runāt, matus plēst un zemē krist

Kā es, sev kapa vietu mērodams.

Pie durvīm klaudzina.

Mūks Lorenco.

Kāds klauvē! Celies, Romeo, un slēpies!

Romeo.

Nē, neslēpšos! Gan manas nopūtas

Kā miglas vāls slēps mani ļaužu acīm.

Klauvējiens.

Mūks Lorenco.

Dzi, klauvē kāds! — Kas tur? — Ej, Romeo!

Te tevi noķers. — Pagaidi! — Nu, celies!

Klauvējiens.

Ej manā istabā! — Tūlīt! — Ak dievs,

Kāds tiepša. — Es jau eju, eju jau!

Klauvējiens.

Kas tur tā sit? Ko vajag? Kas tur nāk?

Aukle aiz durvīm.

Jel ielaidiet, es teikšu, mani sūta

Sinjora Džuljeta.

Mūks Lorenco.

Ienāciet!

Aukle ienāk.

Aukle.

Ak svētais tēvs, jel sakiet, svētais tēvs, —

Kur viņš, sinjoras vīrs, kur Romeo?

Mūks Lorenco.

Tur zemē, savu asru sarijies.

Aukle.

Ak, viņš nu cieš tāpat kā sinjora,

Ja gan, tāpat!

Mūks Lorenco.

Ai, sērā saskaņa!

Ai, kļūmā līdzība!

Guļ viņa ar!

Tāpat — un šņukst un raud, un raud, un šņukst.

Nu celieties jel, ja jūs esat vīrs!

Džuljetas vārdā saku — celieties!

Kāpēc jūs iegrimis tā vaimanās?

Romeo.

Aukle!

Aukle.

Jā, jā, sinjor! Viss nāvē izbeidzas.

Romeo.

Tu runā par Džuljetu? Kas ar viņu?

Vai viņa mani lād par slepkavu,

Kas mūsu laimes agro bērnību

Ar viņai tuvām asnīm aptraipījis?

Kur viņa — mana citiem slēptā sieva?

Ko izjūt izpostītās mīlas postā?

Aukle.

Ne vārda nesaka, tik raud un raud,

Te gultā krīt, te atkal trūkstas kājās;

Sauc Tibaltu un piesauc Romeo,

Un atkal gultā krīt.

Romeo.

Sis vārds kā lode man,

Ko raidījis kāds nāvīgs lielgabals,

Nu viņu noveiks, kā šī Jaunā roka

Tās brālēnu, lūk, notrieca. Ak tēvs,

Kur manā Jaunā miesā piemājo

Mans vārds? Teic — kur? Lai pats es sagrauju

Šo mītni riebīgo!

Izrauj zobenu.

Mūks Lorenco.

Nost roku! Teic —

Vai esi vīrs? Pēc vīra izskaties,

Bet pinkšķ kā sievišķis, un rīkojies

Kā satracināts, plēsīgs meža zvērs …

Tu — sieviete, bet vīra izskatā!

Jeb negants zvērs šo divu kārtu veidā.

Pie svētajiem, par tevi brīnos es,

Jo tevi prātīgāku cerēju.

Pēc Tibalta vai nāvēsi pats sevi

Un sievu līdz, kas dzīvo tikai tev,

Tā lāstus sakrādams pār manu galvu?

Kam zemi, debesi un dzīvi pel?

Šī dzīve, zeme, debess — visas tevī

Trīsvienībā. Nu to tu bendēt gribi?

Tu apkauno pats sevi, prātu, mīlu;

Tu, bagātnieks, kam viss pārpilnām dots,

Par neauglīgu turi bagātību,

Sev, prātam, mīlai uzplaukt neļaudams.

Tavs jaukais veids ir tikai vaska tēls,

Kad esi vīrišķību zaudējis.

Tik viltus vien tavs lielās mīlas zvērests,

Tu nonāvē, ko lolot solījies.

Prāts — tavas būtības un mīlas rota, —

Kam vajadzētu visu vainagot,

Pats izšvirkst, nesaprašas pārvaldīts,

Kā pulveris blašķē tūļam kareivim;

Tavs ierocis pats sevi saplosa.

Nu, celies, esi vīrs! Džuljeta dzīvo —

Tā, kuras dēļ tu gribi doties nāvē.

Tev laimējies. Tev Tibalts uzbruka,

Tu viņu pieveici — tev atkal laime.

Kur nāves sods tev draud, kļūst likums draugs

Un pārvērš trimdā to — tā atkal laime.

Tev pieri apmirdz gaisma brīnišķa,

Ap tevi greznā laime rotājas;

Bet tu kā nebēdīgs un gražīgs meitens

Par laimi un par mīlu pukojies.

Nu, pielūko, tas laba gala neņems.

Pie savas mīļās steidz, kā norunāts,

Ej viņas istabā un mierini;

Bet ilgāk nepaliec, līdz sargi nāk,

Tad netiksi tu vairs uz Mantuju.

Tu paliec tur, kamēr mēs pasludinām

Par jūsu laulībām un ienaids rimst.

Mēs lūgsim princi, lai viņš apžēlo,

Tad pārnāksi tu simtkārt priecīgāks,

Nekā tu tagad aizej vaimanādams.

Ej, aukle, sveicini no manis viņu,

Lai mājās visus mudina pie miera,

Pēc kā tie kāro, bēdu nomākti, —

Drīz klāt būs Romeo.

Aukle.

Tu, kungs! Es visu nakti klausītos

Šos labos padomus. To gudro galvu!

Sinjor, es teikšu viņai, ka jūs būsiet.

Romeo.

Jā, saki, un lai mani bargi sarāj.

Aukle.

Lūk, viņa sūta jums šo gredzenu.

Bet nāciet, steidzieties, jo ir jau vēls!

Aiziet.

Romeo.

Kā tas nu atkal mani ielīksmo!

Mūks Lorenco.

Ej! Labu nākt’! Viss atkarīgs no tā,

Vai namā iekļūt paspēsi pirms sardzes,

Un pārģērbies tad līdz ar gaismu prom

Uz Mantuju. Pie tevis savu kalpu

Es dažreiz sūtīšu, lai ziņo tev,

Kas labs šeit notiek, kādas izredzes.

Nu laiks, sniedz roku man, ar labu nakti!

Romeo.

Ja nebūtu tas prieka sauciens skaļš,

Man šķirties būtu grūti no tevis, draugs!

Nu paliec sveiks!

Abi aiziet.