Acumirkļi

Es atkal dievnamā kā tālās bērna dienās.

Skan tā kā senāk dzidri melodiskais zvans.

Tie paši uzraksti un svētbilde pie sienas,

Un plašā telpā virmo sveču dūmu tvans.

Tās pašas ērģeles dūc svinīgi un cēli,

Teic dievu mācītājs un stieptā balsī dzied,

Bet draudze dziesmu velk tik gaudīgi un žēli,

Ka pašam sātanam caur kauliem trīsas iet.

Tāpat vēl vecītes krīt ceļos stīvi, gausi,

Un it kā grēku nožēlā tās nopūšas un elš,

Bet slepus iečukstēt steidz kaimiņienēm ausī

Tās tenkas jaunākās, ko viņu mājā melš.

Ir draudze, mācītājs — viss, viss tāpat kā senāk,

Tie paši sprediķi un ticība, un dievs.

Pār mani vien vairs jūsmu viļņi nenāk,

Par svēto liekulību gribas — pasmieties.