Acumirkļi

Mazo putniņ ievu cerā, cik tu līksmi dziedāt vari!

Vai tev prieks par paša dziesmu vai par siltu pavasari?

Vai tev prieks, ka mīļā saule tavus spārnus liegi glāsta,

Taviem bērniem dūnu ligzdā vējš par tālām zemēm stāsta?

Ziemu, salu aizvadījis, tu nu trallini un dziedi,

Nemanīdams, ka tev apkārt gatavojas jauni biedi:

Paklau, kā zem ievu cera odze šņāc un galvu cilā,

Alkdams tavu dzīvībiņu, plēsīgs vanags glūn no sila.

Paskat, kā uz ligzdas malas mazie čiepst un ēsmu prasa, —

Steidzies, tev līdz vakariņām piecas guznas jāpielasa.

Nu tu viens, kopš meža pūce kāva tavu dziesmu draugu,

Vienam jābēdā un jāzin, uzaudzēt kā acuraugus.

Tev, tāpat kā man, ik diena pilna rūpju, pilna briesmu.

Vai varbūt tu, briesmas jauzdams, sirdi mierini ar dziesmu?

Gudrību šo visulielo nemācīja skolas solā,

Vecumdienās man pie tevis, maza putna, jāiet skolā.