Acumirkļi

Melo, zīle, melo, zīle, —

Kas tik agri arklu vīlē?

Stingums tūkst vēl zemes dzīlē,

Tu jau pavasari zīlē!

Ilgs bij sals ar tukšu vēju.

Es vairs ticēt neiespēju

Vasarai ar jaunu sēju.

Es nekam vairs neticēju.

Aizmirsies bij senais likums —

Mūžīgs maiņas neapnikums:

Bargs ja bijis ziemai tikums,

Seko palu neapsikums.

Un, kā visos pavasaros,

Sniegi saplok saules staros,

Gāju putni pārnāk baros,

Dziesmas virmo zaru zaros.

Nu es saku: gudrā zīle,

Ka jau laikus arklu vīlē.

Stingums lūst jau zemes dzīlē,

Asni jauni dzīvi zīlē.

Nu brāzmo ūdeņi un bēdas skalo projām —

Un smaidā atplaukst sāpju grumbots vaigs.