Acumirkļi

Jaunība, tu zvīļā, pureņziediem matos,

Nenāksi vairs šodien, neatnāksi rīt.

Piedod, jaukā, mīļā, ka man nebij laika

Pat līdz vārtiem tevi pavadīt.

Ieva, kāpēc tu baltas asaras raudi,

Vai tev tik grūti savu ziedu smagumu nest?

Paraugies manī, kam gadu smagums liec plecus,

Raudu es tagad, jo ziedēt man nav vairs lemts.

Es esmu ievainots un pamests cīņas laukā,

Pie manis neatnāks ne sanitārs, ne draugs.

Būs dīvains klusums te, kur brāza kauju auka,

Vien manas ilgas biedriem līdzi trauks.

Un tad būs miers. Pie kapa sēru mītiņš,

Un dažas runas atzinību teiks.

Tas būs tad viss. Īss, skumji svinīgs brītiņš,

Un atkal katrs savās gaitās steigs.