Divas Diānas

XXVI Šatoreno mežs

Par laimi Šatoreno mežs sākās pusotru jūdzi aiz Nuazī. Gabriels ātri aizjāja līdz mežmalai, taču, krietnu stundu noklaiņojis pa mežu, viņš ne­vienu nesastapa.

Beidzot lam likās, ka viņš dzird troksni, pakavu dipoņu, smieklus un skaļas balsis. Tie nevarēja būt protestanti, jo tie nebūtu traucējuši meža klusumu, viņiem bija svarīgi virzīties nepamanītiem.

Viss vienalga! Gabriels devās pretī un ieraudzīja karalisko kavalēristu sarakanos mundierus.

Tuvojoties vienības komandierim, viņš to pazina pa gabalu. Tas bija barons de Pardaljans, drosmīgs jauns virsnieks, ar kuru kopā Gabriels bija kopā hercoga de Gīza Itālijas karagājienā.

— Bā! — barons iesaucās. — Tas taču ir grāfs de Montgomerijs! Es domāju, ka jūs esat Nuazī!

— Es jāju no turienes.

— Kas tur notiek? Jājiet mums līdzi, pa ceļam izstāstiet.

Gabriels viņam pavēstīja par hercoga Nemūra pēkšņo parādīšanos,

par savu vidutāja lomu starp divām partijām un par miera sarunām ar tik labām beigām.

— Sasodīts! — Pardaljans iesaucās. — Nemūra kungam paveicās! Ja man tā būtu gadījies! Vai zināt, ar ko man būs jācīnās?

— Droši vien ar Larenodī.

— Pilnīgi pareizi. Vai jūs arī zināt, kas man ir Larenodī?

— Cik es atceros, viņš jums ir brālēns.

— Jā, tieši tā. Vēl vairāk — viņš man ir draugs, clņubiedrs. Vai varat iedomāties, cik man ir grūti iet pret viņu?

— O, jā… — Gabriels piekrita. — Vai jūs esat pārliecināts, ka jūs abi satiksieties?

— Protams! Pavēle, ko es saņēmu, ir pārāk skaidra, bet nodevēja ziņas pāijāk precīzas. Pēc ceturtdaļstundas otrajā kvartālā kreisajā pusē es sastapšos ar Larenodī.

— Bet ja jūs ietu pa citu stigu? — Gabriels nočukstēja.

— Tas nozīmētu, ka man nav svēts karavīra pienākums! Bet pat ja es to gribētu, man nekas nesanāktu. Kopā ar mani ir divi leitnanti, viņi, tāpat kā es, ir saņēmuši hercoga de Gīza personīgu pavēli un nepieļaus atkāpšanos no tās. Vienīgā iespēja, ja Larenodī piekristu padoties, es viņam to piedāvāšu. Tiesa, tā ir vāja cerība, jo viņš ir drosmīgs un lepns, arī spēku tam nav mazāk kā man… Bet jūs, grāf, man ļoti palīdzētu, ja piedāvātu viņam necīnīties.

— Es darīšu ko spēšu.

— Kaut velns būtu parāvis tos ticību karus! — Pardaljans no­burkšķēja.

Kādas desmit minūtes viņi jāja klusēdami, tad nogriezās uz otro stigu.

— Mēs tuvojamies, — Pardaljans sacīja. — Man sirds taisni vai dau­zās… Dievs sodi, bet pirmo reizi es jūtu bailes.

Tagad karaliskā kavalērija jau nesmējās un nepļāpāja, bet virzījās lēni un uzmanīgi. Viņi nebija nojājuši ne divsimt soļu, kad aiz kokiem pa­manīja ieroču zibu. Taču ilgi zīlēt nenācās — priekšā atskanēja ass sau­ciens:

— Stāt! Kas nāk?

— Tas ir Larenodī, — Pardaljans teica Gabrielam un atsaucās: — Valuā un lotringieši!

Tajā pašā brīdī uz stigas parādījās Larenodī jāšus uz zirga savas vie­nības priekšgalā. Viņš apstādināja vienību un pats panāca mazliet uz priekšu.

Pardaljans darīja to pašu. Apstādinājis savus jātniekus, viņš kopā ar Gabrielu devās pretī Larenodī.

Šķita, ka divi draugi steidza^ viens otram pretī pēc ilga atšķirtības laika, nevis divi ienaidnieki, sagatavojušies uzbrukumam.

— Es jums atbildētu, kā pieklājas, — Larenodī sacīja, — ja man neliktos, ka es dzirdēju drauga balsi… Vai tikai zem sejsega neslēpjas mans dārgais Pardaljans?

— Jā, tas esmu es, nabaga Larenodī. Es te esmu tāpēc, lai dotu tev draudzīgu padomu — atsakies no sava nodoma, mans draugs, un pēc iespējas ātrāk noliec ieročus.

— Vai tad tas ir draudzīgs padoms? — Larenodī ironiski vaicāja.

— Jā, dc Larenodī kungs, — Gabriels iejaucās, panācis uz priekšu, — tas tiešām ir drauga padoms, es varu to apliecināt! Kastelno šorīt pa­devās hercogam Nemūram; jūs aiziesiet bojā, ja nesekosiet viņa parau­gam.

— De Montgomerija kungs! Jūs ar tiem esat uz vienu roku!?

— Neesmu ne ar viņiem, ne ar jums. Es esmu pa vidu, — Gabriels skumji noteica.

— Piedodiet, grāf! — Larenodī iesaucās, izdzirdējis pašcieņas pilnos Gabriela vārdus. — Es negribēju jūs aizskart. Drīzāk es sāku pats par sevi šaubīties, nevis par jums.

— Tad ticiet man un neuzsāciet bezjēdzīgu cīņu, kurā jums lemts zaudēt. Padodieties!

— Tas nav iespējams!

— Saproti taču, te ir tikai mūsu avangards! — Pardaljans iekaisa.

— Bet mēs? Vai tad tu domā, ka es uzsāku to visu ar saujiņu dros­minieku?

— Bet es brīdinu, — Pardaljans turpināja, — tavās rindās ir no­devēji.

— Tie ir paguvuši pārskriet pie jums! — Larenodī iebilda.

— Es tev apsolu, ka izkārtošu, lai hercogs de Gīzs tevi apžēlo!

— Es negaidu apžēlošanu! Es pats varēšu apžēlot citus!

— Larenodī, Larenodī! Tu nepiespiedīsi mani, lai es pret tevi paceļu zobenu!

— Tomēr esi tam gatavs, Pardaljan! Tu mani pārāk labi pazīsti, tu pats nepieļauj domu, ka es padošos bez kaujas…

— Larenodī, — Gabriels iekliedzās, — jel saprotiet taču, ka jums nav taisnība!…

Taču viņš nepaspēja pabeigt savu sakāmo.

Karavīri no abām pusēm, neko nesaprotot no šīm dīvainajām saru­nām, kuras veda viņu komandieri, dega nepacietībā uzsākt kauju.

— Kas tur notiek, sasodīts? Ko viņi vēl pļāpā? — Pardaljana ka- valēristi kurnēja.

— Viņi laikam domā, ka mēs esam nākuši klausīties viņu runas? — niknojās hugenoti.

— Nu, pagaidiet! — viens no viņiem iesaucās. — Es gan zinu, kā tai pļāpāšanai darīt galu.

Tieši tajā brīdī, kad sāka runāt Gabriels, viņš izšāva no pistoles uz Pardaljana karavīriem.

— Redzi! — Pardaljans kliedza. — Pirmais šāviens ir no tavas pu­ses!

— Bez manas pavēles! — Larenodī sauca. .— Bet vienalga! Uz priekšu, draugi!

— Uz priekšu!

Sāka skanēt šāvieni no visām malām.

Gabriels pa to laiku bija mazliet pavedis sāņus savu zirgu un ne­kustīgs stāvēja cīņas laukā. Pēc pirmajām zalvēm viņam uzreiz lode ķēra bruņucepures malu. Nokrita viņa zirgs. Bet viņš pats, nolēcis no krītošā zirga, palika stāvam uz vietas, it kā par kaut ko aizdomājies trakās cīņas virpulī.

Kad dūmi izklīda, abas vienības metās tuvcīņā. Gabriels arī tagad neizkustējās, pat nepielika roku pie sava zibena, tikai drūmi skatījās, kā cīnās niknie pretinieki.

•Beidzot protestanti sāka atkāpties — viņu bija mazāk un arī dis­ciplīna viņiem nebija tik stingra.

Larenodī pašā cīņas karstumā negaidot sastapās ar Pardaljanu.

— Pie manis! — viņš tam uzsauca. — Es gribu mirt no tavas rokas!

— Kas no mums ir augstsirdīgāks, tas lai nogalina otru, — Pardal­jans atsaucās.

Viņi metās viens otram virsū. Larenodī griezās ap Pardaljanu, tas stāvot seglos, atvairīja uzbrukumus. Beidzot Larenodī zobens iedūrās Par- daljanam krūtīs, un tas nokrita.

Taču iekliedzās nevis Pardaljans, nē, kliedza Larenodī.

Par laimi, viņš nedabūja pārliecināties, par savu skumjo uzvaru, jo Montiņī, Pardaljana pāžs, ar šāvienu izsita viņu no segliem.

Nāvīgi ievainotais Larenodī vēl paspēja atmaksāt — pagriezies atpa­kaļ, viņš ar zobenu nodūra pāžu, kas uz viņu bija šāvis.

Tad ap Šiem trīs nekustīgajiem ķermeņiem sākās īsts slaktiņš. Bet hugenoti ilgi nespēja vairs noturēties un drīz pēc sava komandiera kri­šanas tika sakauti pavisam. Lielākā daļa gāja bojā, citus saņēma gūstā, vēl citi metās bēgt.

Šī kauja, nikna un asiņaina, ilga ne vairāk par desmit minūtēm. Drīz vien karaliskie jātnieki devās atpakaļ uz Ambuāzu. Pardaljana un La­renodī ķermeņus uzlika uz viena zirga, lai kopā tos aizvestu uz cietoksni.

Gabriels nedabūja ne skrambas šajā kaujā. Visdrīzāk tāpēc, ka viņu saudzēja abas puses. Viņš drūms skatījās uz abiem' nogalinātajiem, kas vēl pavisam nesen bija bijuši krietnākie cilvēki.

„Kurš no tiem bijis drosmīgāks? — Gabriels pats sev vaicāja. — Kurš no viņiem vairāk mīlēja otru? Par kuru no viņiem dzimtene raud gau- žāk?"