Divas Diānas

XXVIII Ambuāzas nemieri

Pēc prinča Kondē aiziešanas ne karalis, ne Marija Stjuarte, ne abi brāļi Glzi ne vārda nepārmija šī notikuma sakarā, it kā pēc bezvārdu norunas izlēmuši neskart šo nepatīkamo tēmu. Tādā mēmā un drūmā gaidīšanā vilkās minūtes un stundas.

Fransuā II bieži slaucīja ar delnu savu kvēlojošo pieri.

Marija, kas sēdēja drusku tālāk, skumji raudzījās uz sava laulātā drauga bālo seju un laiku pa laikam noslaucīja kādu asaru.

Kardināls modri ieklausījās skaņās, kas nāca no ārpuses, bet hercogs de Gīzs, kura stāvoklis prasīja atrasties karaļa tiešā tuvumā, nāvīgi gar­laikojās piespiedu bezdarbībā.

Pulkstenis tornī nosita seši, tad pusseptiņi. Diena gāja uz beigām. Šķita, ka nekas nav iztraucējis vakara miegaino klusumu.

— Nu ko, — karalis nopūtās, — manuprāt, vai nu tas Linjērs jūs vienkārši ir piešmaucis, vai arī hugenoti ir pārdomājuši.

— Nu ko, — Lotringas Kārlis sacīja, — žēl, jo mums bija visas iespē­jas izraut to ķecerību ar visām saknēm.

— Nē, jo labāk, — karalis iebilda, — tāpēc ka jau cīņa vien ap­kaunotu karaļa varu…

Viņš nepaspēja beigt frāzi, kad atskanēja divi signālšāvieni un pa vi­siem nocietinājumiem atskanēja sauciens:

— Pie ieročiem! Pie ieročiem! Pie ieročiem!

— Tam jābūt ienaidniekam! — bālais Lotringas kardināls iesaucās.

Hercogs de Gīzs sarosījās, gandrīz vai nopriecājās un, paklanījies ka­ralim, steigā izmeta:

— Valdniek, es eju, paļaujieties uz mani!

Pēc mirkļa priekštelpā atskanēja viņa skaļā balss, dodot pavēles. At­skanēja otra zalve.

— Redzat, jūsu majestāte, Linjērs mūs nav piekrāpis, — kardināls sacīja, pūloties pārvarēt bailes.

Bet karalis viņu vairs nedzirdēja. Niknumā kodīdams lūpas, viņš cen­tās ieklausīties pieaugošajā lielgabalu dārdoņā.

— Es nespēju noticēt… tāda pārdrošība… — viņš murmināja. — Tāds apkaunojums kronim.

— Tas beigsies ar kaunu viņiem pašiem! — kardināls sacīja.

Bet karalis iebilda:

— Spriežot pēc trokšņa, hugenotu tur ir daudz un viņi ne no kā nebaidās.

— Tas viss tūlīt būs cauri kā salmu degšana!

— Nedomāju gan. Troksnis tuvojas. Liesmas neapdziest, bet pieņe­mas spēkā.

— Ak Dievs! — Marija Stjuarte sacīja. — Vai dzirdat, kā no sienas atlec lodes!

— Bet man šķiet, jūsu majestāte… es nemanu, ka troksnis kļūtu lie­lāks.

Viņa vārdus pārtrauca apdullinošs sprādziens.

— Te jums būs atbilde, — karalis nosmīnēja. — Vispār, jūsu bālums un jūsu izbailes izsaka vairāk.

— Vai jūtat pulvera smaku? — Marija ierunājās. — Bez tam tie drausmīgie kliedzieni!…

— Viss rit lieliski! — Fransuā sacīja. — Hugenotu kungi jau paspē­juši ienākt pa pilsētas vārtiem un gatavojas mūs aplenkt tepat cietoksnī pēc visiem noteikumiem.

— Bet tādā gadījumā, valdniek, — drebošais kardināls ierunājās, — vai nebūtu pareizāk, ja jūs paslēptos pils tornī? Tur viņi nespēs iekļūt!

— Ko? Es lai slēpjos no saviem pavalstniekiem? No ķeceriem? Lai viņi nāk šurp, es pats gribu pārliecināties, kur ir robeža viņu nekaunībai! Redzēsiet, viņi vēl piedāvās, lai mēs ar tiem kopā dziedam viņu psalmus!

— Valdniek, esiet taču prātīgs! — Marija metās pie karaļa.

— Nē, es iešu līdz galam! Es gaidīšu šos pavalstniekus un zvēru, pirmais no šiem nepateicīgajiem neliešiem dabūs just, ka es savu zobenu nenēsāju skaistuma pēc!

Minūtes skrēja. Zalves atkārtojās arvien biežāk.

Nabaga kardināls jau no bailēm vairs nespēja parunāt. Karalis bija niknumā sažņaudzis dūres. Marija Stjuarte sauca:

— Kāpēc neviens mums neko nepavēstī? Vai tad briesmas ir tik lie­las, ka neviens nevar atnākt šurp?

Karalim zuda pacietība.

— Šī gaidīšana vairs nav izturama! — viņš iesaucās. — Visu ko vē­laties, bet tikai ne to! Pašam būs jāiet cīņā, un tad viss būs skaidrs. Lai virspavēlnieks pieņem mani. Es cīnīšos!

Fransuā devās pie durvīm, Marija nostājās tam ceļā:

— Dārgais, ko jūs darāt? Jūs taču esat pavisam slims!

— Man nekas nesāp. Mani žņaudz nost neziņa!

— Pagaidiet, valdniek, — kardināls iejaucās. — Tagad patiešām troksnis sāk pieklust. Arī šaut sāk retāk… Re, nāk pāžs, protams ar jau­nām ziņām.

— Jūsu majestāte, hercogs de Gīzs lika man pateikt, ka protestanti nobijušies un ar kaunu metušies bēgt.

— Beidzot! Tavu laimi! — karalis iesaucās.

Pāžs bija prom.

— Redzat, valdniek, — kardināls nopriecājās, — vai tad es nesacīju, ka tas viss ir tīrie nieki un ka mans krietnais brālis veikli tiks galā ar tiem salašņām?

— Ak, mīļais tēvoci, — karalis teica, — cik ātri jums atgriezusies drosme!

Atskanēja vēl viens apdullinošs sprādziens.

— Kas tas? — karalis vaicāja.

— Patiešām… Ļoti dīvaini… — kardināls noteica.

Viņu atkal pārņēma drebuļi, par laimi, tas nebija uz ilgu laiku, jo tūlīt zālē iedrāzās kaptenis Rišeljē. Viņa seja bija kļuvusi melna no pul­vera, rokā tam bija zobens.

— Valdniek, — viņš sacīja karalim, — dumpinieki bēg. Viņi ir pa­spējuši uzspridzināt vienas durvis, taču mums nav spējuši nekādi kaitēt! Dzīvi palikušie pārgāja pāri tiltam un nocietinājās vienā no priekšpilsētas namiem, kur mēs tos arī piebeigsim… Jūsu majestāte, varat pa logu pavē­rot šo izrēķināšanos…

Karalis pieskrēja pie loga, kardināls nostājās viņam blakus, karaliene — mazliet nostāk.

— Nu aplenkti ir viņi paši. Kas tas? Tā māja taču deg!

— Valdniek, mēs tai pielaidām uguni, — kapteinis ziņoja.

— Lieliski! Brīnišķīgi! — kardināls no sajūsmas sāka spiegt. — Pa­priecājieties, valdniek, kā viņi lec pa logiem laukā! Otrs!.. Trešais!.. Ce­turtais!.. Vēl un vēl! Vai dzirdat viņu kliedzienus?

— Mans Dievs! Nabadziņi! — Marija Stjuarte sasita plaukstas.

— Manuprāt, — karalis sacīja, — es mūsējo rindās saskatu mūsu brāli Kondē. Vai tas tiešām ir viņš, kaptein?

— Jā, jūsu majestāte, — Rišeljē apstiprināja. — Viņš visu laiku bija kopā ar mums, precīzāk — blakus hercogam de Gīzam.

— Redzat nu, kardināl, — karalis nosmīnēja, — viņš nebija jāpie­runā!

— Viņam nekas cits neatlika, - kardināls atbildēja, — prinča kungs riskēja ar pārāk daudz ko.

— Skatieties! — pēkšņi iekliedzās Marija Stjuarte. — Liesmas ap­ņēmušas visu māju. Tā tūlīt sabruks pār nelaimīgo galvām!

— Sabruka! — karalis komentēja.

— Tās ir beigas!

— Iesim projām, valdniek, jums kļūs nelabi! — Marija bija noba­žījusies un veda karali nost no loga.

— Jā, — Fransuā teica, — man tos tomēr ir žēl…

Viņš pagāja nost, bet kardināls vientulībā turpināja vērot drausmīgo ainu.

Atskanēja hercoga de Gīza balss, un tajā pašā brīdī viņš pats, mierīgs un cēls, ienāca zālē. Aiz viņa vilkās princis Kondē, visiem spēkiem pūlo­ties neizrādīt savu pazemojumu.

— Valdniek, viss ir galā, — hercogs de Gīzs vērsās pie karaļa, — sazvērnieki ir saņēmuši sodu par savu noziegumu. Es pateicos Dievam par to, ka viņš nosargāja jūsu majestāti briesmu brīdī. Pēc tā, ko es redzēju, man kļuva skaidrs, ka šīs briesmas bija lielākas, nekā man šķita pirms tam. Mūsu vidū arī atradās nodevēji.

— Nevar būt! — kardināls iesaucās.

— Jā, — hercogs sacīja. — Pirmajā hugenotu uzbrukumā tos at­balstīja karavīri, kurus bija atvedis Lamots. Viņi mums uzbruka no mu­gurpuses un uz brīdi ieguva savā pārziņā pilsētu. Varēja būt arī ļaunāk, ja sazvērniekus atbalstītu arī kapteinis Šodjē, ministra brālis. Taču viņš nokavēja un ieradās tad, kad viss jau bija izšķirts.

— Pateicos jums, mans draugs, — karalis sacīja hercogam. — Es redzu, ka Dieva žēlastība mūs sevišķi aplaimojusi šajā kaujā. Steigsimies uz kapelu, pateiksimies Dievam!

— Bet pēc tam, — kardināls sacīja, — būs jādod rīkojums pakārt tos noziedzniekus, kas palikuši dzīvi. Valdniek, ceru, ka jūs piedalīsieties nāvessoda izpildīšanā kopā ar karalieni un savu māmiņu?

— Bet tas… ir ļoti nepieciešams? — karalis negribīgi sacīja, jau ie­dams pie durvīm.

— Jā, tas ir nepieciešams, — kardināls uzstāja, sekojot tam. — Es uzskatu par savu pienākumu brīdināt jūsu majestāti, ka pāvesta nuncijs jūsu piedalīšanos pirmajā autodafē, kas notiek jūsu valdīšanas laikā, uz­skata par pilnīgi obligātu. Tur būs visi, princi Kondē ieskaitot. Vai tad jūs varat tur nebūt klāt, jūsu majestāte!

— Bet, ak Dievs, vai mēs neapsteidzam notikumus? Vainīgie taču vēl nav notiesāti.

— Viņi jau ir notiesāti, jūsu majestāte!

— Lai tā būtu, — karalis noteica. — Jums vēl būs iespēja pārliecināt mani par šo šausmīgo nepieciešamību. Bet tagad iesim, kardināla kungs, metīsimies ceļos altāra priekšā un pateiksimies Dievam, ka viņš ir no­vērsis no mums šīs sazvērestības briesmas.

— Valdniek, — hercogs de Gīzs sacīja, — tomēr jums nevajadzētu pārspīlēt šo notikumu nozīmi un piešķirt tiem lielāku svaru, nekā tie to pelnījuši. Jo tie taču bija vienkārši nemieri, un nekas vairāk.