Divas Diānas

XXXIII Pie karaļa nāves gultas

Arī Katrīna Mediči šo nakti nebija laiku velti tērējusi. Viņa aizsūtīja pie Navarras karaļa Turnonas kardinālu un ar Burboniem noslēdza raks­tisku vienošanos.

Tad pirms ausmas viņa pieņēma kancleru d'Opitālu, kurš viņai pazi­ņoja par sabiedrotā — konetabla drīzo ierašanos Orleānā. Viņa d'Opi- tālam izstāstīja visu, kas noticis karaļa guļamistabā, un tas apsolīja de­viņos būt lielajā rātes zālē, kas atradās līdzās karaļa guļamistabai, un atvest līdzi Elizabetes piekritējus. Beidzot viņa pusdeviņos izsauca gal­veno ārstu Šapelēnu un vēl pāris karaļa ārstus, kuri savas viduvējības dēļ neieredzēja ģeniālo Ambruāzu Parē.

Kad visi priekšdarbi bija veikti, viņa agrāk par visiem ieradās karaļa guļamistabā. Karalis bija tikko pamodies. Viņa vispirms piegāja pie dēla gultas, dažus mirkļus pastāvēja tur ar noliektu galvu, tad, kā pieklājas sērojošai mātei, noskūpstīja viņa ļengano roku, nobirdināja dažas asaras un apsēdās krēslā ar tādu aprēķinu, lai visu laiku varētu viņu paturēt acīs.

Hercogs de Gīzs ienāca uzreiz aiz viņas. Pārmijis dažus vārdus ar Mariju, viņš piegāja pie brāļa un vaicāja:

— Vai jūs paspējāt kaut ko izdarīt?

— Diemžēl nekas neiznāca.

— Laime nav mūsu pusē. Šorīt Antuāna Burbona pieņemamajā ista­bā drūzmējas ļaudis.

— Kas dzirdams par Monmoransī?

— Nekas. Viņš acīmredzot tuvojas pilsētas vārtiem.

— Ja Ambruāzam Parē operācija neizdosies, sveika, mūsu valdīšana, — Lotringas Kārlis drūmi piebilda.

Tajā bridi ienāca slavenie ārsti, kurus bija aicinājusi Katrīna Medi­či.

Katrīna pati pieveda tos pie slimnieka gultas. Sāpes bija atsākušās. Ārsti viens pēc otra izmeklēja slimnieku un tad aizgāja telpas stūri. Ša- pelēns piedāvā sildīšanu, lai strutas izvilktu ārā, divi citi uzstāja, ka ausī vajag ieliet kādu mikstūru.

Viņi nupat bija gatavi vienoties par kādu paņēmienu, kad hercoga de Gīza pavadībā ienāca Ambruāzs Parē.

Pārbaudījis slimnieka stāvokli, Parē pievienojās kolēģiem.

Ambruāzs Parē bija hercoga de Gīza personīgais.ārsts, viņa slava jau bija nostiprinājusies un ar viņa autoritāti nevarēja nerēķināties. Ārsti tam pateica savu viedokli.

— Te zāles neko nevar līdzēt, — Ambruāzs Parē skaļi paziņoja, — jāsteidzas, jo strutas kuru katru brīdi iekļūs smadzenēs.

— Nu tad steidzieties, Dieva dēļ! — Marija Stjuarte iesaucās, iz­dzirdējusi viņa sacīto.

Katrīna Mediči un abi brāļi Gīzi piegāja pie ārstiem un iesaistījās sarunā.

Šapelēns vērsās pie Parē:

— Vai jūs varat piedāvāt citu līdzekli? Labāku par mūsējo?

— Varu.

— Kas tas būtu?

— Nepieciešama galvaskausa trepanācija.

— Trepanācija karalim? — visi trīs šausmās iesaucās.

— Ko tas nozīmē? — hercogs de Gīzs vaicāja.

— Tā ir maz pazīstama operācija, jūsu gaišība, — Parē atteica. — Tā nozīmē, ka galvaskausa sānu daļā ir jāiztaisa neliels caurums, ne lielāks par naudas gabalu.

— Augstais Dievs! — Katrīna Mediči šausmās iesaucās. — Jūs uz­drošināsieties pacelt nazi virs karaļa galvas?!

— Jā, uzdrošināšos!

— Bet tā taču ir slepkavība! — Katrīna sacīja.

— Valdniec, — Ambruāzs Parē centās pierādit, — izdobt caurumu ar medicīniskiem paņēmieniem nav tas pats, kas ielauzt galvaskausu ar vāli! Bet vai mēs nemākam dziedēt brūces?

— Bet vai jūs, dakter, varat garantēt, ka karalis izdzīvos? — kar­dināls vaicāja.

— Tikai Dievs pārzin mūsu dzīvi un nāvi. Jūs, kardināla kungs, to zināt labāk par mani. Es varu garantēt ko citu — mums nav citas iespē­jas! ŠI ir vienīgā iespēja, un, protams, tā ir tikai iespēja.

— Tomēr jūs sakāt, ka operācija var beigties veiksmīgi. Vai ne, Am- bruāz? — hercogs de Gīzs vaicāja. — Sakiet, vai jūs jau tāda veida ope­rācijas esat veicis? Un kādi bija rezultāti?

— Jā, monsenjor. Pavisam nesen es šādi operēju de la Breteša kun­gu, kas dzīvo Harpiju ielā pie Sarkanās rozes, un ja jūsu augstība vēlas atcerēties, tieši tādu pašu operāciju es izdarīju de Pjenna kungam ap­lenktajā Kalē…

Droši vien Ambruāzs Parē ne bez nodoma atcerējās Kalē aplenkumu, jo pret to hercogs de Gīzs nespēja būt vienaldzīgs.

— Jā, patiešām… — hercogs de Gīzs sacīja. — Nu ko, man vairs šaubu nav… Es piekrītu operācijai.

— Es arī, — Marija Stjuarte iesaucās.

— Tikai es gan ne! — Katrīna asi teica.

— Valdniec, bet jums taču teica, ka tā ir pēdējā iespēja, — Marija sacīja.

— Bet kas to teica? Ambruāzs Parē — ķeceris! Citi ārsti tā nedo­mā.

— Tieši tā, — Šapelēns apstiprināja, — mēs visi esam pret šādu operāciju.

— Redzat nu! — Katrīna triumfēja.

Tad hercogs de Gīzs, vai traks no dusmām, piegāja pie Katrīnas, paveda to malā un čukstus sacīja:

— Paklausieties, jūs taču gribat, lai jūsu dēls nomirst un lai jūsu princis Kondē paliek dzīvs! Jūs esat sametusies uz vienu roku ar Bur- boniem, ar Monmoransī! Darījums ir noticis! Es zinu visu! Sargieties!

Bet Katrīna nebija no tiem, ko var iebaidīt. Hercogs de Gīzs bija pārrēķinājies. Viņa saprata, ka te vajag drosmi, ja jau hercogs spēlē ar atklātām kārtīm.

Viņa uzmeta tam iznīcinošu skatienu, tad pieskrēja pie durvīm un atrāva tās vaļā:

— Kancler, šurp!

Kanclers d'Opitāls, saskaņā ar pavēli, gaidīja blakus zālē. Tur bija visi Katrīnas Mediči piekritēji, kādus vien varēja sapulcināt.

Izdzirdējis Katrīnas aicinājumu, viņš devās uz priekšu. Pie vaļējām durvīm bija sapulcējušies ziņkārīgie galminieki.

— Kanclera kungs, — Katrīna pacēla balsi, — karaļa personai grib izdarīt operāciju, smagu un bezcerīgu. Dakteris Parē grasās ar kādu in­strumentu urbt viņa majestātei galvā. Es karaļa māte, un kopā ar ma­ni trīs ārsti., mēs nepieļausim šo noziegumu. Ņemiet to vērā, kanclera kungs!

— Aizvērt durvis! — hercogs de Gīzs pavēlēja.

Neraugoties uz galminieku kurnēšanu, Gabriels tomēr aizcirta durvis. Kanclers palika guļamistabā.

— Kanclera kungs, — hercogs de Gīzs viņam sacīja, — ņemiet vērā, ka šī operācija ir nepieciešama un ka mēs, karaliene un es, varam galvot ja ne par tās rezultātiem, tad par ķirurga meistarību katrā ziņā.

— Bet es, — iesaucās Ambruāzs Parē, — uzņemos atbildību par to, ka darīšu visu, kas manos spēkos! Jā, es esmu gatavs atdot savu dzīvību, ja nespēšu izglābt karali no nāves! Taču laiks iet! Paskatieties uz viņa majestāti!

Patiešām, Fransuā II gulēja bāls un nekustīgs. Šķita, ka viņš neko vairs neredz un neko nedzird. Viņš pat neatbildēja uz Marijas jautāju­miem.

— Steidzieties taču, — Marija sacīja Ambruāzam, — pasteidzieties Dieva dēļ! Pacentieties glābt karaļa dzīvību!

Kanclers nesatricināmi pavēstīja:

— Es nevaru jums stāties ceļā, bet mans pienākums ir respektēt ka­ralienes Katrīnas vēlēšanos.

— D'Opitāla kungs, jūs vairs neesat kanclers, — hercogs de Gīzs ledaini teica, tad viņš vērsās pie ķirurga:

— Rīkojieties, Ambruāz!

— Tad mēs, ārsti, iesim projām, — Šapelēns teica.

— Lai tā būtu, — Ambruāzs sacīja. — Taču tagad es lūdzu absolūtu klusumu. Ja jums nav iebildumu, kungi, būtu labāk, tad man arī par visu ir jāatbild.

Pa šo laiku Katrīna Mediči neizteica neviena vārda. Viņa nekustīgi stāvēja pie loga un skatījās uz pagalmu, no kurienes skanēja kāds trok­snis. Taču istabā šim troksnim neviens nepievērsa uzmanību.

Visi saspringti vēroja Parē, kurš apskaužamā pašsavaldibā gatavoja instrumentus.

Bet tikko viņš pārliecās pār Fransuā gultu, āra troksnis pieauga un sasniedza jau blakustelpu. Ļauns, uzvarošs smaids pārskrēja Katrīnas Me­diči bālajām lūpām.

Durvis ar spēku atsprāga vaļā, un konetabls Monmoransī pilnā kaujas apbruņojumā parādījās uz sliekšņa.

— Laikā! — viņš iesaucās.

— Ko tas nozīmē? — noteica hercogs de Gīzs.

Ambruāzs Parē pacēla galvu un apstājās. Divdesmit augstmaņu, kas pavadīja Monmoransī, kopā ar viņu iebrāzās karaļa guļamistabā. Pilnīgi saprotams, ka šādā situācijā tos izraidīt nebija ko domāt.

— Ja tā, — Ambruāzs Parē neapmierināts noteica, — es atsakos operēt!

— Parē kungs! — Marija Stjuarte iesaucās. — Es esmu karaliene! Es jums pavēlu turpināt gatavošanos!

— Valdniec, es taču sacīju — galvenais noteikums ir pilnīgs klusums, bet te pašlaik, — ķirurgs ar roku norādīja uz konetablu un viņa svītu.

— Šapelēna kungs, — konetabls pieprasīja, — rīkojieties jūs pēc sa­viem ieskatiem!

— Tūlīt pat, — Šapelēns sarosījās, — man viss ir gatavs.

Pasaucis palīgā abus savus kolēģus, viņš nekavējoties ielēja karalim

ausī mikstūru.

Marija Stjuarte, Gīzi, Gabriels, Parē — neviens neko nevarēja darīt. Apmulsuši un sastinguši no šausmām un paši no sava bezspēka, viņi klu­sēja. Toties runāja konetabls:

— Re, cik labi! Tikai padomājiet — bez manis jūs būtu karalim sa­lauzuši galvaskausu! Nē, ļaujiet taču Francijas karaļiem mirt kaujas laukā un lai tos nogalina ienaidnieka šķēps, bet ne ķirurga nazis!

Tad, baudot hercoga de Gīza samulsumu, viņš vēl piebilda:

— Es ierados, paldies Dievam, īstajā laikā! Man sacīja, ka jūs gri­bējāt nocirst galvu princim Kondē, manam mīļajam brāļadēlam! Bet jūs pamodinājāt veco lauvu — un nu viņš ir te! Es atbrīvoju princi, vienojos ar Ģenerālajiem štatiem, ko jūs esat iebaidījis, un ar konetabla tiesībām noņēmu sargus, ko jūs bijāt izlikuši pie Orleānas vārtiem! Kopš kura laika karalis tiek sargāts no viņa paša pavalstniekiem?

— Par kādu karali jūs runājat? — Ambruāzs Parē sacīja. — Drīz mums būs cits karalis — Kārlis IX! Paskatieties, kungi, neraugoties uz jūsu brīnišķīgo mikstūru, strutas ir iekļuvušas galvā un tagad jau skārušas smadzenes…

Pēc Ambruāza drūmās sejas izteiksmes Katrīna saprata — viss ir galā.

— Beigas ir jūsu valdīšanai! — viņa nenovaldījās un pateica her­cogam de Gīzam.

Šajā brīdī Fransuā II pēkšņi saslējās, piecēlās gultā sēdus, plati atvēra izbiedētās acis, bez skaņas nosauca kādu vārdā un smagi atkrita spil­venos.

Viņš bija miris.

Ambruāzs Parē apstiprināja to ar žestu.

— Jūs nogalinājāt savu dēlu! — Marija Stjuarte izmisumā metās pie Katrīnas.

Taču tā, ieurbusies savā vedeklā ar ledainu tēraudcietu skatienu, nai­dīgi teica:

— Jums, mana dārgā, vairs nav tiesību tā runāt! Jūs vairs neesat karaliene! Ak jā, jūs taču esat Skotijas karaliene! Uz turieni mēs jūs arī sūtīsim. Valdiet, cik jums tīk, starp jūsu miglainajām klintīm.

Pēc vētrainās jūtu izpausmes Marijai pēkšņi zuda spēki un viņa rau­dādama nokrita pie gultas, kurā gulēja mirušais karalis.

Katrīna pilnīgā mierā pavēlēja sulainim:

— Tūlīt pat sameklējiet Orleānas hercogu. Bet jūs, kungi, — viņa vērsās pie hercoga de Gīza un kardināla, — ņemiet vērā, ka Ģenerālie štati, kas vēl pirms stundas ceturkšņa bija jūsu pusē, tagad ir mūsējie! Mēs ar hercogu Burbonu nolēmām — es būšu valdniece, bet viņš — armijas virspavēlnieks! De Gīza kungs, kamēr vēl jūs esat lielā maģistra amatā, esiet tik laipns un izpildiet savu pienākumu — paziņojiet par ka­raļa Fransuā II nāvi.

— Karalis ir miris, — hercogs neskanīgi sacīja.

Herolds to tūlīt atkārtoja uz lielās zāles sliekšņa, kā to prasīja tra­dīcija:

— Karalis ir miris! Karalis ir miris! Karalis ir miris! Lūdziet Dievu par viņa dvēseli!

Un tūlīt pat viens no galminiekiem iesaucās:

— Lai dzīvo karalis!

Audzinātāja pieveda mazo Orleānas hercogu pie karalienes Katrīnas un tā, paņēmusi mazo zēnu aiz rokas, izveda to zālē un parādīja gal­miniekiem.

— Lai dzīvo mūsu labais karalis Kārlis IX! — atskanēja galminieku saucieni. Kardināls un hercogs de Gīzs bija palikuši vieni.

— Tā nu mūsu laimei pienākušas beigas! — kardināls skumji no- šūpoja galvu.

Godkārīgais hercogs viņam iebilda:

— Mūsu — varbūt, bet ne mūsu dzimtas! Mēs vēl spēsim nogludināt ceļu manam dēlam.

— Kā lai mēs atkal salabstam ar karalieni Katrīnu? — Lotringas Kārlis bija nobažījies.

— Pagaidīsim, kamēr viņa sastrīdēsies ar saviem Burboniem un hu­genotiem.

Turpinādami sarunu, viņi pa slepenajām durvīm atstāja istabu.

Marija Stjuarte skūpstīja Fransuā nedzīvo roku:

— Neviens, izņemot mani, neapraud tavu nāvi! Mans nabadziņ, tu mani tā mīlēji!

— Bet es arī esmu šeit, — sacīja Gabriels ar asarām acīs, kurš visu laiku bija turējies malā.

— Ak, es jums pateicos! — Marija tam uzmeta atzinīgu skatienu.

— Taču es ne tikai viņu apraudāšu, — Gabriels čukstēja, redzēdams no attāluma, cik cēli Monmoransī izturas, grozīdamies blakus Katrīnai Mediči.. - Pilnīgi iespējams, ka es atriebšos ne tikai par viņu! Ja ko­netabls atkal ir ieguvis varu, mēs ar viņu vēl pacīnīsimies!