Divas Diānas

Epilogs

Tikai nākošajā dienā, 16. augustā, Gabriels ieradās Senkantēnā. Pie pilsētas vārtiem viņš ieraudzīja Žanu Pekuā, kas viņu jau gaidīja.

— Te nu jūs esat, grāf! — audējs nopriecājās. — Es jau domāju, ka jūs katrā ziņā atbrauksiet. Tikai žēl, ka nokavējāt. Žēl gan!

— Nokavēju? Kāpēc? — Gabriels uztraucās.

— Vai tad de Kastro kundze jūs neaicināja atbraukt piecpadsmitajā?

— Aicināja, taču viņa neuzstāja tieši uz šo datumu, un nemaz ne­paskaidroja, kāpēc viņa mani sauc.

— Grāfa kungs, — Žans Pekuā sacīja, — tieši vakar, 15. augustā, de Kastro kundzi iesvētīja mūķenes kārtā.

Nobālušajam Gabrielam izlauzās vaids.

— Jā, un ja jūs būtu ieradies laikā, jūs varētu traucēt tam, kas no­tika.

— Nē, es to nebūtu varējis. Es to nemaz pats negribētu, — Gabriels sadrūma vēl vairāk. — Acīmredzot, tas bija liktenis, kas mani aizturēja Kalē! Ja es būtu šeit, viņa šajā svinīgajā brīdī manā klātbūtnē ciestu daudz vairāk nekā vienatnē, savu dzīvi atdodama Dievam.

— Nu, tik ļoti vienatnē viņa tomēr nebija, — Žans Pekuā piebilda.

— Protams, — Gabriels piekrita, — pie viņas bijāt jūs, Babete, viņas draugi…

— Ne tikai mēs, — Žans Pekuā viņu pārtrauca, — klāt bija arī viņas māte.

— Ko? De Puatjē kundze? — Gabriels iesaucās.

— Jā, grāfa kungs, viņa pati… Saņēmusi meitas vēstuli, viņa steidzās šurp un vakar piedalījās svinīgajā ceremonijā… Viņa,droši vien,arī pašlaik ir kopā ar jauno mūķeni.

Gabrielu pārņēma šausmas.

— Kāpēc viņa vispār to sievieti aicināja?

— Jūsu augstība, tā sieviete taču tomēr ir viņas māte…

— Kas par niekiem! — Gabrieis kļuva nikns. — Nu es redzu, ka man patiešām te bija jābūt! De Puatjē kundze nebūs šurp nākusi ar labiem nodomiem! Es eju uz klosteri. Man jāsatiek de Kastro kundze! Domāju, ka mana klātbūtne viņai ir nepieciešama. Ejam!

Gabrielu de Montgomeriju gaidīja jau kopš vakardienas un tāpēc tūlīt ielaida klostera uzgaidāmajā istabā. Tur jau bija Diāna ar savu māti. Gabriels atkal viņu ieraudzīja pēc ilgās atšķirtības un kā neredzamas vēt­ras gāzts nokrita uz ceļiem pie nožogojuma, kas šķīra viņu no Diānas.

— Mana māsa… mana māsa… — tas bija viss, ko viņš spēja izrunāt.

Viņš izdzirda viņas maigo balsi:

— Mans brāli!

Viena pati asara noritēja pa viņas vaigu, kaut gan lūpās tai bija skumjš smaids.

Pagriezis galvu, Gabriels ieraudzīja arī otru Diānu — de Puatjē kun­dzi. Viņa smējās, bet tie bija sātaniski smiekli.

Gabriels tai atbildēja vienīgi ar nicinošu skatienu un atkal pagriezās pret māsu Beniju, bēdīgi atkārtodams:

— Mana māsa!

Tad Diāna de Puatjē aukstā un bezkaislīgā tonī vaicāja:

— Jūs laikam domājat māsu Kristu, uzrunājot to, kas vēl vakar bija hercogiene de Kastro?

— Ko jūs ar to gribat teikt? Augstais Dievs, ko jūs ar to gribat teikt?

Diāna de Puatjē viņam neatbildēja, bet griezās pie savas meitas:

— Mans bērns, šķiet, ir klāt brīdis, kad es varu jums atklāt noslē­pumu, uz ko es vakar tikai norādīju, bet šodien vairs nevaru un negribu no jums slēpt.

— Par ko jūs runājat? — Gabriels iesaucās.

— Mans bērns, — tikpat mierīgi de Puatjē kundze turpināja, — es­mu šurp atbraukusi no vientulības, kur ar de Montgomerija kunga laipnu gādību dzīvoju jau divus gadus… jā, esmu šurp atbraukusi ne tikai tā­pēc, lai svētītu jūs… Šodien, bērns, es pārtraukšu savu klusēšanu! Pēc de Montgomerija sejas var skaidri spriest, ka viņš pēc jums ir kā bez prāta. Lai tad viņš jūs aizmirst! Ja viņš lolos cerību, ka jūs esat grāfa de Mont­gomerija meita, tad viņa domas pastāvīgi atgriezīsies pie jums… Taču tas būtu noziegums. Noziegums, kurā es negribu būt līdzdalīga. Tātad, ziniet, Diāna — jūs neesat grāfa māsa, jūs esat karaļa Indriķa II meita.

— Ak Dievs! — Diāna aizsedza seju ar rokām.

— Jūs melojat! — Gabriels niknumā iesaucās. — Kur ir pierādījumi?

— Lūk! — Diāna de Puatjē izņēma no tērpa krokām vēstuliti un sniedza to Gabrielam.

Gabriels drudžaini sagrāba to.

Pa to laiku de Puatjē kundze mierīgi turpināja:

— Šo vēstuli uzrakstīja jūsu tēvs dažas dienas pirms ieslodzījuma, jūs pats varat par to pārliecināties. Tajā viņš žēlojas par to, ka es esmu bijusi tam pārāk nepieejama, taču viņš samierinās ar to, jo tic, ka es drīz kļūšu viņa sieva. Ak, par šīs vēstules īstumu nav nekādu šaubu — tie ir viņa izteicieni, viņa rokraksts, nemaz nerunājot par datumu, kas ir uz vēstules. Nu jūs, de Montgomerija kungs, redzat, cik noziedzīgas bija jūsu domas par māsu Beniju! Jūs neviena pati asins lāse nesaista ar to, kas tagad ir Kristus līgava! Nu mēs ar jums, grāf, esam norēķinājušies, vairāk man jums nekas nav sakāms!

Izlasījis vēstuli, Gabriels pats pārliecinājās, kļūdas nevarēja būt. Gab­rielam šķita, ka viņa tēva balss no kapa vēsta viņam patiesību.

Kad viņš atrāva skatienu no vēstules, viņš ieraudzīja, ka Diāna de Kastro ir paģībusi svētbildes priekšā.

Viņš metās pie tās, taču uzdūrās aizžogojuma stieplēm. Pagriezies, viņš atkal ieraudzīja Diānu de Puatjē, kas apmierināti smaidīja.

Zaudēdams veselo saprātu, viņš pacēla pret viņu roku… Taču tad atjēdzās un skriešus metās projām, saucot: „Paliec sveika, mana Diāna!" Viņš baidījās, ka tad, ja viņš kavēsies vēl kaut vai brīdi, viņš šo indīgo čūsku samīdīs par to, ka tā sauc sevi par māti!..

Pie klsotera vārtiem viņu gaidīja norūpējies Žans Pekuā.

— Nevaicā man neko! Nerunā ar mani! — Gabriels iesaucās.

Taču Pekuā skatījās uz viņu ar tik dziļu līdzjūtību, ka Gabriels tūlīt

pat atmaiga:

— Piedodiet man, es esmu tuvu vājprātam! Ak, labāk ne par ko nedomāt! Jā, jā, es aizbēgšu uz Parīzi… Pavadiet mani, ja gribat, līdz pilsētas vārtiem. Un esiet tik laipns, nevaicājiet man neko, bet pastāstiet, kā klājas jums…

Zanara Pekuā ļoti gribējās, lai Gabriels tiek vaļā no drūmajām do­mām, tāpēc viņš pastāstīja, ka Babete jūtas labi un nesen dāvājusi tam burvīgu mazuli. Ka brālis Pjērs gatavojas atvērt jaunu ieroču darbnīcu Senkantēnā un ka viens karavīrs, kas no Pikardijas bija atgriezies mājās, stāstījis par Martēnu, kurš laimīgs dzīvo ar savu pārmācīto sievu Ber- trānu.

Bet Gabriels, savu bēdu nomākts, lāga neklausījās. Kad viņi piegāja pie pilsētas vārtiem, viņš sirsnīgi paspieda Žanam Pekuā roku un teica:

— Palieciet sveiks, mans draugs, paldies par jūsu labo sirdi. Pasvei­ciniet no manis visus. Esmu priecīgs, ka jums klājas labi. Atcerieties par mani retu reizi!

Pamanījis, ka Žana Pekuā acīs mirdz asaras, Gabriels, atbildi ne­sagaidījis, uzlēca zirgā un aizjāja.

Nākošajā dienā viņš ieradās pie admirāļa Koliņī:

— Admirāl, — viņš teica, — es zinu, ka reliģiskās vajāšanas un ticī­bas kari nemitīgi atjaunojas, neraugoties uz pūlēm tos apslāpēt. Lūdzu ņemiet vērā, ka tagad es esmu gatavs Reformācijai atdot ne tikai savas domas, bet arī zobenu. Jūsu rindās man būs vieglāk aizsargāties no viena mana ienaidnieka un atriebties otram…

Gabriels domāja Katrīnu Mediči un konetablu. Vai vēl jāsaka, ar cik lielu prieku Koliņī saņēma savu cīņubiedru, kura enerģija un drosme bija jau ne vienu reizi vien pārbaudītas. Kopš tā brīža grāfa dzīves gājums sakrīt ar ticības karu vēsturi Kārļa IX laikā, kad valsti pārpludināja asi­nis.

Šajos karos Gabriels de Montgomerijs ieguva bezbailīga un draudīga karotāja slavu. Ne velti, saņēmusi ziņas par kādu svarīgu kauju, Katrīna Mediči ik reizi nobālēja, izdzirdējusi viņa vārdu.

Visiem ir zināms, ka pēc slaktiņa Vasi* ciematā, Ruāna un visa Nor- mandija atklāti pievienojās hugenotu kustībai. Par šis grandiozās sacel­šanās vaininieku pelnīti uzskatīja grāfu Montgomeriju.

1562. gada martā Fransuā de Gīzs kopā ar savu karavīru vienību brauca cauri Vasi ciematam, kur nejauši uzdūrās hugenotiem, kas dziedāja savas himnas; tika nogalināti divdesmit trīs un ievainoti ap simt cilvēku.

Tajā pašā gadā viņš piedalījās kādā kaujā, kur izrādīja apbrīnojamu varonību.

Runāja, ka tieši viņš ar pistoles šāvienu ievainoja konetablu Mon­moransī un būtu to nogalinājis, ja princis de Porsjēns nebūtu viņu izglā­bis, saņemdams gūstā.

Zināms ari tas, ka mēnesi vēlāk hercogs de Gīzs, izrāvis uzvaru no konetabla neveiklajām rokām, ticis nodevīgi nogalināts Orleānas tuvumā. To izdarīja kāds fanātiķis vārdā Poltro. Ar to pašu Monmoransī bija ticis vaļā no sāncenša, bet tajā pašā laikā zaudējis, arī sabiedroto. 1567. gadā kaujā pie Sendenī viņš vairs netika cauri ar vieglu izbīli kā iepriekš.

Skotietis Roberts Stjuarts viņu izsauca uz divkauju, uz ko konetabls atbildēja, iesitot viņam ar zobena spalu tieši pa seju. Tajā pašā brīdī kāds izšāva no malas un nāvīgi ievainotais konetabls nokrita no zirga.

Asiņainā miglā, kas traucēja tam redzēt, viņš paspēja saskatīt Gabrie­lu de Montgomeriju.

Nākošajā dienā konetabls nomira.

Tagad Montgomerijam tiešu ienaidnieku vairs nebija. Tomēr viņš ne­kļuva mazāk bīstams — viņš tika joprojām uzskatīts par neuzvaramu un nenotveramu.

Kad Katrīna Mediči vaicāja, kas atdeva Bērni Navarras karalienei un padarīja Bernes princi par hugenotu ģenerāli, viņai atbildēja:

— Grāfs de Montgomerijs!

Kad nākošajā dienā pēc Bērtuļa nakts, 1572. gadā, savās atriebības alkās nesātīgā Katrīna vaicāja nevis par tiem, kas gājuši bojā, bet par tiem, kas palikuši, pirmais vārds, ko viņai nosauca, bija grāfs de Mont­gomerijs.

Kopā ar Lanū Montgomerijs steidzās ua Larošelu.

Larošela izturēja deviņus uzbrukumus, bet karaļa armija zaudēja četr­desmit tūkstošus vīru, kas bija nogalināti vai smagi ievainoti. Armija ar godu kapitulēja, bet Gabriels izgāja no turienes sveiks un vesels.

Tad viņš devās uz Sansēru, ko bija aplencis gubernators Berī. Ap­lenktos cietokšņos, kā mēs atceramies, Gabriels jutās kā zivs ūdenī. Sau­jiņa pilsētnieku, kam nebija nekādu ieroču, izņemot dzelzs nūjas, četrus mēnešus pretojās seštūkstoš vīru lielam korpusam.

Viņi padevās ar vienu noteikumu — tiem, tāpat kā Larošelas iedzī­votājiem, bija saglabāta personas neaizskaramība un ticības brīvība.

Katrīna Mediči ar pieaugošu niknumu skatījās, kā viņai no rokām atkal izslīd senais ienaidnieks.

Montgomerijs atstāja liesmojošo Puatrī un ieradās Normandijā, kas tikko bija nomierinājusies, lai tur atkal iedegtu sacelšanās liesmas.

Izbraucis no Senlo, viņš trīs dienu laikā ieņēma Karantānu un ieguva valoņu arsenālu. Visa normandiešu muižniecību nostājās viņa pusē.

Katrīna Mediči un karalis nekavējoties saposa ceļā trīs armijas un izsludināja vēl divu gadagājumu vispārējo mobilizāciju. Karaliskās armijas priekšgalā stājās hercogs de Matinjons.

Šoreiz, izveidojis armiju, līdzīgu karaliskajai, Gabriels pats to neva­dīja, bet iejuka vienkāršo protestantu pūlī un meklēja tikai vienu — sas­tapšanos ar Kārli IX.

Viņš sastādīja lielisku plānu, kas protestantiem solīja spožu uzvaru. Atstājot Matinjonam Senlo aplenkšanu, viņš slepus izgāja no pilsētas un devās uz Domfronu, uz kurieni Fransuā de Gelo bija nodomājis aizvest visu Bretaņas un Anžū aristokrātiju. Ar šiem apvienotajiem spēkiem viņi bija nolēmuši uzbrukt karaliskajai armijai pie Senlo, pārsteigt to un pil­nīgi iznīcināt.

Taču nodevība dzen postā arī neuzvaramos. Kāds spiegs paziņoja Matinjonam par Montgomerija slepeno braucienu uz Domfronu četr­desmit jātnieku pavadībā.

Matinjonam nebija tik svarīgi ieņemt Senlo, bet gan sagūstīt Mont- gomeriju. Viņš uzticēja Senlo ieņemšanu vienam no saviem leitnantiem, bet pats, paņēmis līdzi divus pulkus, sešsimt jātnieku un spēcīgu artilēriju, devās uz Domfronu.

Tādā situācijā jebkurš cits padotos bez cīņas, bet Gabriels de Mont­gomerijs ar saviem ļaudīm nolēma mēroties spēkiem ar armiju.

Domfrona pretojās divpadsmit dienas, grāfs Montgomerijs veica sep­tiņus pretuzbrukumus… Kad beidzot ienaidnieks ielauzās pilsētā, Gabriels paslēpās tornī, lai tur cīnītos līdz galam.

Tagad ar viņu kopā nebija vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Matinjons uzbruka tornim ar veselu lielgabalu bateriju un daudz kareivjiem.

Uzbrukums ilga piecas stundas, uz vakarpusi Gabrielam bija palikuši sešpadsmit vīri, taču vēl viņš turējās. Naktī viņš kopā ar savējiem laboja caurumus sienā kā vienkāršs kareivis.

No rita atkal sākās uzbrukums. Pa nakti Matinjons bija saņēmis pa­pildspēkus.

Varonības ielenktajiem netrūka, taču pulveris bija beidzies.

Monigomerijs, lai dzīvs nenonāktu ienaidnieka rokās, gribēja sevi no­durt ar zobenu, taču Matinjons pie viņa sūtīja parlamentāriešus, kas sava komandiera vārdā solīja, ka Gabrielam saglabās dzīvību un ļaus aiziet.

Montgomerijs noticēja šim solījumam. Bet velti. Viņam vajadzēja at­cerēties Kastelno! Tajā pašā dienā Gabrielu iekala ķēdēs un aizveda uz Parīzi.

Beidzot Katrīna Mediči turēja viņu savās rokās! Lai ar nodevību, bet vai nav vienalga! Kārlis IX bija tikko miris, Indriķis III vēl nebija at­griezies no Polijas, un viņas vara bija neierobežota.

Monlgomerijs 1574. gada 26. jūnijā stājās tiesas priekšā un tika no­tiesāts uz nāvi.

27. jūnijā pēc nežēlīgas spīdzināšanas grāfam de Montgomerijam no­cirta galvu.

Nāvessoda izpildīšanā klāt bija Katrīna Mediči.

Tā savu dzīvi beidza šis neparastais cilvēks, viena no stiprākajām un cēlākajām dvēselēm, kādu redzējis 16. gadsimts.

Diāna de Kastro par šo nāvi neuzzināja. Māsa Benija, Senkantēnas benediktiniešu klostera priekšniece, nomira gadu pirms šī skumjā noti­kuma.

Beigas