Divas Diānas

XX Par draudzības noderīgumu

Ļausim tagad Aloīzei turpināt un pabeigt stāstu, kuram iepriekšējās divas nodaļas kalpoja par ievadu.

— Manu vīru Pero bija sasniegušas baumas par Diānas kundzi un izsmiekls, kas skāra de Montgomerijā kungu… — Aloīze turpināja. — Taču viņš, redzēdams, ka kungs ir laimīgs, nezināja, vai vajag tam atvērt acis vai, gluži otrādi, noslēpt no viņa negodīgo intrigu, kurā to ievilkusi godkārīgā sieviete.

Vīrs dalījās ar mani savās pārdomās, saprazdams, ka sliktu padomu es tam nesniegšu. Bet arī es apjuku, nezinādama, kā labāk rīkoties.

Reiz kādā vakarā, mēs, Pero un es, bijām pie grāfa šajā pašā istabā. Jāsaka, grāfs mūs neuzskatīja par kalpiem, bet par draugiem un arī Parī­zē centās saglabāt seno normandiešu parašu — vakarēšanu, kad visa sai­me — gan strādnieki, gan saimnieki pulcējas pie uguns pēc dienas dar­biem.

Tātad grāfs, aizdomājies un galvu pret plaukstu atbalstījis, sēdēja ka­mīna priekšā. Vakaros gan parasti viņš bija kopā ar de Puatjē kundzi, taču pēdējā laikā viņa to arvien biežāk brīdināja, ka nejūtas vesela un nevar viņu pieņemt. Laikam par to viņš domāja.

Pero laboja iemauktus, es adīju.

Tas bija 1539. gada 7. janvārī, aukstā un lietainā vakarā, otrā dienā pēc Ziemassvētkiem. Atcerieties šo mums tik liktenīgo datumu, mon­senjor.

Gabriels mēmi pamāja un Aloīze turpināja:

— Tad ziņoja par de Lanžē, de Butjēra un grāfa de Sansēra ie­rašanos. Šie jaunie ļaudis draudzējās ar monsenjoru, bet vēl vairāk ar d'Etampa kundzi.

Visi trīs bija savīstījušies platos melnos lietusmēteļos un, lai gan tie priecīgi smējās, man šķita, ka viņi ir mājā ienesuši nelaimi. Nojauta, diemžēl, nepievīla mani.

Grāfs de Montgomerijs piecēlās un laipni devās viesiem pretī.

— Labvakar, draugi, — viņš teica, spiežot tiem roku.

Pēc viņa mājiena es palīdzēju kungiem novilkt lietusmēteļus, un visi trīs apsēdās pie kamīna.

— Kāds laimīgs gadījums atvedis jūs pie manis? — grāfs jautāja.

— Trīskāršas derības, — de Butjēra kungs sacīja, — un es jau esmu vinnējis, jo mēs atradām jūs mājās.

— Nu, bet es tās uzvarēju vēl agrāk, — teica de Lanžē kungs.

— Bet es tās drīz vien uzvarēšu, paši redzēsiet, — grāfs de Sansērs izmeta.

— Par ko tad jūs saderējāt, mani kungi? — grāfs de Montgomerijs vaicāja.

— Lanžē strīdā ar Angijēnu apgalvoja, — atbildēja de Butjēra kungs, — ka troņmantnieks šovakar Luvrā nebūs. Mēs aizgājām uz turieni un pār­liecinājāmies, ka Angijēns ir derībās zaudējis.

— Kas attiecas uz Butjēru, — grāfs de Sansērs teica, — viņš strī­dējās ar Monžāna kungu, ka jūs šovakar būsiet mājās un, kā redzat, viņš derībās uzvarēja.

— Arī tu esi uzvarējis, Sansēr, vari būt drošs, — savukārt paziņoja de Lanžē kungs, — jo visas trīs derības būtībā ir par vienu un to pa­šu lietu, un mēs to varam kopā vai nu vinnēt vai zaudēt. Sansērs vinnē­ja simt pistoļu no d'Osena, — viņš skaidroja grāfam de Montgomeri- jam, — jo apgalvoja, ka de Puatjē kundze šovakar jutīsies nevesela.

Jūsu tēvs briesmīgi nobālēja, Gabriel.

— Jūs tiešām esat savas derības uzvarējis, de Sansēra kungs, — viņš saviļņots teica. — Lielā senešala atraitne man tikko lika saprast, ka pēkš­ņa nespēka dēļ šovakar nevienu nevar pieņemt.

— Re nu! — grāfs de Sansērs iesaucās. — Es taču jums jau teicu! Kungi, jūs taču apliecināsiet d'Osenam, ka viņš man ir parādā simt pis­toļu.

Un tie visi sāka smieties kā jukuši. Bet grāfs de Montgomerijs palika drūms kā bijis.

— Bet tagad, mani labie kungi, — viņš sāji pasmaidīja, — vai jūs nebūtu tik laipni un nepaskaidrotu man šīs mīklas jēgu?

— Ar vislielāko prieku, — de Butjēra kungs atbildēja, — tikai lieciet iet prom kalpiem.

— Tie ir mani uzticami draugi, — viņš jaunajiem cilvēkiem sacīja, — man no viņiem nav ko slēpt vai kaunēties.

— Lai notiek, — de Lanžē kungs piekrita. — Tas mazliet ož pēc provinces, taču šī lieta, grāf, vairāk attiecas uz jums nekā uz mums. Jo es esmu pārliecināts, ka arī viņi jau šo noslēpumu zin — jo pilsētā par to vien runā — bet jūs, kā izskatās, par to uzzināsiet pēdējais.

— Runājiet taču! — de Montgomerijā kungs iesaucās.

— Mans dārgais grāf, — de Lanžē kungs turpināja, — mēs jums visu izstāstīsim, jo mums ir sāpīgi redzēt jūs piekrāptu. Bet izstāstīsim ar noteikumu, ka jūs šo lietu uzņemsiet filozofiski, tas ir, jautri. Jo tas nav jūsu naida vērts, patiešām, īpaši tādēļ, ka jūsu naids šoreiz ir pilnīgi bezspēcīgs.

— Redzēsim, — monsenjors atbildēja.

— Dārgais grāf, — de Butjēra kungs, visjaunākais un vispārgalvī­gākais no visiem, — jūs pārzināt mitoloģiju un, protams, zināt teiku par Endimionu*.

Bet cik, pēc jūsu domām, Endimionam bija gadu viņa romāna laikā ar Diānu? Ja jūs uzskatāt, ka ap četrdesmit, jūs maldāties. Viņam nebija pat divdesmit, bārda tam bija tikko sākusi dīgt. Lūk, kāpēc Endimiona

Endimions — romiešu mitoloģijā brīnišķīgs jauneklis, kas iemīlejās Diānā, mēness un medību dievietē.

šovakar nav Luvrā, mēness dieviete aizslēpusies aiz mākoņiem un kļuvusi neredzama, droši vien, lietus dēļ, bet jūs sēžat mājās, monsenjor de Mont- gomerij. No augšminētā ari izriet, ka mēs visas trīs derības esam uzva­rējuši. Lai dzīvo prieks un jautrība!

— Pierādījumus! — vēsi teica grāfs.

— Pierādījumus? — de Lanžē kungs atkārtoja. — Bet jūs pēc tiem varat aiziet pats. Jo jūs taču dzīvojat dažu soļu attālumā no mēness die­vietes mitekļa.

— Tā gan ir. Paldies, — grāfs sacīja un piecēlās.

Trīs viesiem arī nācās piecelties. Drūmais grāfa vaigs tos nobiedēja.

— Es jums teikšu, grāf, — de Sansēra kungs teica, — nedomājiet darīt muļķības, un atcerieties, ka cīnīties ar lauvēnu nav mazāk bīstami kā ar pašu lauvu.

— Varat būt mierīgs, — grāfs atteica.

— Jums patiešām nekas nav padomā?

— Tad jau redzēsim.

Ar šiem vārdiem viņš pavadīja tos lidz durvīm vai, pareizāk sakot, izmeta laukā. Atgriezies viņš pavēlēja manam Pero:

— Zobenu un apmetni!

Tas viņam padeva prasīto.

— Jūs to zinājāt, vai ne? — grāfs vaicāja.

— Jā, monsenjor, — Pero nodūra galvu.

— Kāpēc tad neko man neteicāt?

— Monsenjor… — Pero gribēja taisnoties.

— Saprotu. Jūs esat nevis draugi, bet kalpa dvēseles, — viņš drau­dzīgi uzsita Pero uz pleca.

Viņš bija ļoti bāls, bet runāja dīvaini svinīgā mierā. Viņš vēl jautāja Pero:

— Vai sen jau šīs baumas klīst?

— Monsenjor, — Pero teica, — jūs saderinājāties ar Diānu de Puatjē pirms pieciem mēnešiem, kāzas bija nozīmētas uz novembri. Runā, ka troņmantnieks ir iemīlējies Diānas kundzē mēnesi pēc tam, kad viņa pieņēma jūsu bildinājumu.

Taču baumas par to nav vecākas par diviem mēnešiem, bet es tās uzzināju tikai pirms divām nedēļām. Vakar manā klātbūtnē viens no De- lagarda kunga kalpiem atļāvās par šo tēmu pajokot, es viņu piekāvu, bet barons Delagards neuzdrošinājās mani apturēt.

— Joki izbeigsies!

Grāfs to pateica tā, ka es nevilšus sarāvos. Viņš pārvilka ar roku pār pieri un sacīja man:

— Aloīze, aizej pēc Gabriela, es gribu to apskaut.

Jūs, monsenjor, gulējāt ciešā bērna miegā un, kad es jūs pamodināju, jūs sākāt raudāt. Es jūs ietinu segā un aiznesu tēvam. Viņš jūs paņēma uz rokām, ilgi skatījās un uz jums, tad noskūpstīja jūsu miegainās actiņas.

Un tajā brīdī viņa asara noritēja pār jūsu sārto sejiņu. Tā bija pirmā asara, kas manā klātbūtnē noritēja šim stiprajam cilvēkam. Atdevis man jūs, viņš teica:

— Es uzticu tev savu bērnu, Aloīz.

Tie bija viņa pēdējie vārdi man. Pero tam teica:

— Es jūs pavadīšu, monsenjor.

— Nē, Pero, — de Montgomerijā kungs teica, — man jābūt vienam. Paliec tepat.

— Bet, monsenjor, atļaujiet…

— Es tā gribu.

Viņam iebilst nevarēja, un Pero apklusa. Grāfs mums paspieda roku.

— Palieciet sveiki, mani dārgie draugi… Nē, nevis sveiki, bet uz re­dzēšanos.

Un tā viņš aizgāja mierīgā drošā solī, it kā gatavotos atgriezties pēc ceturtdaļstundas.

Pero neko neatbildēja, bet tikko grāfs bija izgājis, viņš paņēma savu zobenu un apmetni. Mēs nepārmijām ne vārda, un es nemēģināju viņu aizturēt — viņš pildīja savu pienākumu. Viņš apskāva mani, un es raudā­dama piekļāvos viņam. Pero mani maigi noskūpstīja un izskrēja grāfam līdz. Tas viss ilga ne vairāk par minūti.

Palikusi viena, es bezspēkā nokritu uz krēsla un sāku lūgt Dievu. Aiz loga bungoja lietus, auroja vējš. Bet jūs, monsenjor Gabriel, atkal ie­grimāt bezrūpīgā miegā. Un neviens nezināja, ka jūs pamodīsieties kā bārenis.