Divas Diānas

XVIII Koķetes izvēle •

Aloīze šo stāstu uzzināja no sava vīra Pero Traviņī — grāfa de Mont­gomerijā staļļmeistara un drauga. Ja mēs to papildinām ar tā laika me­muāru un hroniku faktiem, tad Gabriela tēva, grāfa biogrāfija ir mūsu acu priekšā sekojošā izklāstā.

Dēlam tā bija zināma tikai vispārīgos vilcienos, tās traģisko galu viņš nezināja tāpat kā visi citi.

Žaks de Montgomerijs, senjors de Loržs, līdzīgi saviem senčiem, bija varonīgs un drosmīgs cilvēks. Kareivīgā Fransuā I laikā viņš vienmēr atra­dās cīnītāju pirmajās rindās. Agri viņš uzdienēja līdz franču kājnieku pulkveža pakāpei.

Taču citu skaļu panākumu vidū bija arī kāds nepatīkams atgadījums, kuru netieši pieminēja Nostradamuss.

Tas notika 1521. gadā. Grāfam de Montgomerijam tikko bija apri­tējuši divdesmit gadi, viņš tolaik vēl bija kapteinis. Bija barga ziema un jaunie ļaudis ar jauno karali Fransuā I priekšgalā pikojās. Šī rotaļa bija samērā bīstama, tomēr ļoti izplatīta. Jaunieši sadalījās divās komandās — viena aizstāvēja cietoksni, otra to pūlējās ieņemt. Grāfs de'Angijēns sen­jors de Serizols tādas pikošānās laikā tika ievainots un nomira.

Bet šoreiz grāfs Zaks gandrīz nogalināja karali. Pēc rotaļām ar snie­gu, jaunieši nolēma sasildīties. Uguns kamīnā apdzisa un visi jaunekļi reizē grūstoties un klaigājot gribēja to atkal iedegt.

Zaks pirmais pieskrēja pie kamīna ar degošu pagali rokā, bet sa­dūries ar apjukušo Fransuā, nevilšus stipri tam iesita ar pagali pa seju. Karalis, par laimi, tika cauri ar ievainojumu, tiesa — visai nopietnu. Ne­glītā rēta, kas palika pēc šī negadījuma, bija cēlonis jaunai modei, kuru ieviesa Fransuā I — vīrieši sāka valkāt garas bārdas un īsi apcirptus matus.

Grāfs de Montgomerijs vēlāk savu neveiklību, kura tik bēdīgi beidzās, izpirka ar daudziem spožiem varoņdarbiem. Tāpēc karalis uz viņu ne­turēja ļaunu prātu un ļāva tam pacelties līdz augstākajām pakāpēm gan galma, gan armijas hierarhijā.

1530. gadā grāfs Zaks apprecēja Klodīni de Labuasēru. Tās bija augstākās sabiedrības laulības, kas nebalstījās uz jūtām. Taču virs ilgi apraudāja savu sievu, kad viņa 1533. gadā nomira, dzemdējusi Gabrielu.

Starp citu, viņa rakstura pamatā vispār bija skumjas, kas raksturīgas cilvēkiem, kurus skārusi likteņa ļaunā roka. Kļuvis par atraitni, viņš in­teresējās tikai par kara lietām, metoties kauju liesmās.

Bet 1538. gadā pēc Nucas pamiera slēgšanas, kad šis enerģiskais virsnieks bija spiests kļūt par galminieku, kas pastaigājas pa Turnelas un Luvras galerijām ar zobenu pie sāniem, grāfs de Montgomerijs vai mira nost no garlaicības.

Viņu izglāba un iedzina postā jauna kaislība.

Šis lielais bērns, stiprais un vientiesīgais vīrs iemīlējās Diānā de Puatjē.

Trīs mēnešus viņš grozījās tās tuvumā drūms un skumjš, nesakot ne vārda, bet skatoties tādām acīm, kas izteica visu. Ar to viņai pilnīgi pie­tika, lai saprastu savu pilnīgo uzsvaru pār viņu, un viņa šo savu uzvaru ierakstīja savas atmiņas kaktiņā — tā sacīt, katram gadījumam.

Un gadījums radās. Fransuā I sāka pret savu daiļo favorīti izturēties visai nevērīgi, dodot priekšroku d'Etampas kundzei.

Kad viņa vēsums jau bija acīmredzams, Diāna pirmo reizi mūžā uz­sāka sarunu ar Zaķu de Montgomeriju. Tas notika Turnelā, svētkos, ku­rus karalis Siirīkoja par godu savai jaunajai favorītei.

— De Montgomerijā kungs! — Diāna pasauca grāfu pie sevis.

Satraukts un apmulsis viņš piegāja un neveikli paklanījās.

— Cik jūs gan esat skumjš, — viņa teica.

— Līdz nāvei skumjš, kundze.

— Kādēļ gan?

— Tāpēc, ka man gribas nomirt.

— Jācer, kāda dēļ.

— Kāda dēļ būtu ļoti patīkami, bet nebūtu slikti nomirt arī vienkārši tāpat.

— Cik drausmīga melanholija! No kurienes tā jums?

— Kā lai es to zinu, kundze.

— Bet es gan zinu, mans kungs! Jūs mani mīlat.

Žaks nobālēja. Tad, sakopojis visus spēkus, kās te bija nepieciešami daudz vairāk nekā kaujas laukā, ejot pretī veselam ienaidnieku batal­jonam, viņš atbildēja aizsmakušā un nelīdzenā balsī:

— Jā, kundze, es mīlu jūs. Jo sliktāk!

— Jo labāk, — Diāna iesmējās.

— Kā lai es jūs saprotu? — iesaucās pārsteigtais Montgomerijs. — Ak, hercogien, esiet piesardzīgāka! Tā nav rotaļa. Tā ir mīlestība, lai arī bezcerīga, bet dziļa un patiesa…

— Kāpēc bezcerīga? — Diāna vaicāja.

— Hercogien, piedodiet manu atklātību, bet manā dabā nav pie­pušķot īstenību. Vai tad jūs nemīl karalis?

— Tas tiesa, — Diāna nopūtās, — viņš mani mīl.

— Nu jūs redzat, ka es nedrīkstu, pat ja uzdrīkstos jūs mīlēt, tomēr nedrīkstu jums teikt par savu nepiedienīgo mīlestību.

— Jums nepiedienīgo, tā tas ir.

— Ak nē, ne jau man! — grāfs iesaucās. — Un ja vien reiz tas izrādītos iespējams…

Taču Diāna viņu apturēja ar skumjām un labi iestudētu cienīgumu, sacīdama:

— Diezgan, de Montgomerijā kungs. Es jūs lūdzu, beigsim šo sarunu.

Vēsi tam paklanījusies, viņa aizgāja, atstājusi nabaga grāfu šaubās

starp vispretrunīgākajām jūtām — greizsirdību, mīlestību, naidu, ciešanām un prieku.

Tagad Diāna zin, ka viņš to dievina! Bet varbūt viņš ir viņu ap­vainojis! Viņš varbūt tās acis izskatījās netaisns, nepateicigs vai cietsir­dīgs.

Otrā dienā Diāna de Puatjē sacīja karalim Fransuā:

— Jūs zināt, valdniek, de Montgomerijā kungs ir manī iemīlējies.

— Ak tā? — karalis iesmējās. — Nu ko, Montgomeriji ir sena dzim­ta un gandrīz tik pat dižciltīga kā karaliskā. Bez tam viņi ir gandrīz tik pat drosmīgi un, es redzu, gandrīz tik pat ļoti tiem patīk sievietes.

— Un tas ir viss, ko jūs man varat pateikt?

— Ko tad lai es vēl jums saku? — karalis samiedza acis. — Vai man būtu jādusmojas uz grāfu de Montgomeriju tikai par to, ka viņam ir laba gaume?

— Ja runa būtu tikai par d'Etampas kundzi, jūs tā vis nerunātu, — apvainotā Diāna noteica.

Vairs pie šīs sarunas viņa neatgriezās, bet nolēma uzsākto turpināt. Pēc dažām dienām, atkal satikusi grāfu 2aku, viņa tam uzsauca:

— De Montgomerijā kungs. Jūs esat kļuvis vēl skumjāks?

— Tas ir dabiski, hercogien! — grāfs rāmi atbildēja. — Jo es mokos ar domu, ka varbūt esmu jūs apvainojis.

— Neapvainojāt, bet tikai apbēdinājāt, — hercogiene nopūtās.

— Ak, kā gan es varēju jums sagādāt kaut vissīkākās bēdas, ja par vienu jūsu asaru esmu gatavs atdot dzīvību!

— Bet jūs man likāt saprast, ka karaļa favorītei nav tiesību sapņot par galminieka mīlestību.

— Es tikai gribēju teikt, ka jūs nevarat mani mīlēt tāpēc, ka jūs mīl karalis un jūs mīlat viņu.

— Karalis mani nemīl, un es viņu arī ne, — Diāna teica.

— Augstā debess! Tātad jūs varētu mani iemīlēt? — Montgomerijs iesaucās.

— Mīlēt es jūs varu, — Diāna mierīgi atbildēja, — bet nekad ne­varētu jums atzīties.

— Kāpēc tā?

— Lai glābtu mana tēva dzīvību, es piekritu kļūt par karaļa favo­rīti, bet, saglabājot godu, es nevaru kļūt par grāfa de Montgomerijā mīļā­ko.

Savu atteikumu viņa pavadīja ar tik kvēlu un kaislīgu skatienu, ka grāfs nespēja ilgāk izturēt.

— Ak, hercogien, — viņš šai koķetei teica, — ja jūs mīlētu tā kā

es…

— Kas tad būtu?

— Tad… kas man daļas par augstākās sabiedrības aizspriedumiem un godu. Mans Visums esat jūs. Es jūs mīlu ar pirmās mīlestības kvēli. Un ja jūsu mīlestība līdzinās manai, kļūstiet grāfiene Montgomerijā, kļūstiet par manu sievu!

— Pateicos jums, grāf, — Diāna triumfēdama atteica. — Es neaiz­mirsīšu šos cildenos un lieliskos vārdus. Bet pagaidām ziniet — manas krāsas ir zaļa un balta!

Zaks kaislīgi noskūpstīja Diānas balto roku, izjūtot tādu laimi, it kā saņemtu karaļa kroni.

Kad otrā dienā Fransuā I, tērzējot ar Diānu, aizrādīja, ka viņas jau­nais pielūdzējs sācis valkāt viņas krāsas, viņa atbildēja, vērīgi sekodama karaļa reakcijai:

— Viņam ir tiesības šīs krāsas nēsāt, jūsu majestāte. Kā lai es tam neļauju nēsāt savas krāsas, ja viņš man piedāvā nest viņa vārdu?

— Patiešām? — karalis nobrīnījās.

— Es nejokoju, valdniek, — hercogiene centās karali pārliecināt.

Uz mirkli viņai sāka likties, ka viņas viltība ir izdevusies un greiz­sirdība karaļa sirdī atsauks mīlestību. Bet karalis, paklusējis brīdi, pie­cēlās un, lai darītu galu šai sarunai, jautri sacīja:

— Ja tādas tās lietas, tad lielā senešala vieta, kas ir vakanta kopš de Brezē kunga, jūsu pirmā vīra, nāves, būs mūsu kāzu dāvana de Mont­gomerijā kungam.

— Un de Montgomerijā kungs būs priecīgs to pieņemt, — viņa izslē- jusies atbildēja.

Karalis smaidīdams paklanījās un, neko neatbildot, aizgāja.

Šaubu nebija — d'Etampas kundze bija uzvarējusi. Godkārīgā Diāna nekrita izmisumā, bet tajā pašā vakarā sacīja gavilējošajam Zakam:

— Mans cildenais grāf, mans lieliskais Montgomerij, es mīlu tevi.