Divas Diānas

XXVI Audējs Žans Pekuā

15. augustā Senkantēnas rātsnamā sapulcējās karavadoņi un ievēro­jamākie pilsētnieki.

Pilsēta vēl turējās, bet jau sākās runas par padošanos. Pilsētnieku ciešanas un trūkums bija sasniedzis robežu, nebija nekādu izredžu no­sargāt šo seno pilsētu, tāpēc uzskatīja, ka varbūt labāk pārtraukt šīs bez­jēdzīgās mocības.

Admirālis Gaspārs de Koliņī, kam viņa tēvocis, konetabls de Mon­moransī, bija uzticējis pilsētas aizsardzību, izlēma atvērt spāniešiem pil­sētas vārtus tikai pašā pēdējā brīdī. Viņš saprata, ka katra diena, lai cik grūta tā būtu nelaimīgajiem pilsētniekiem aplenkumā, var izrādīties izšķi­roša valsts glābšanai. Bet kā lai viņš apklusina pilsētnieku neapmierinā­tību?

Cīņa ar ārējo ienaidnieku neļāva sekmīgi cīnīties ar iekšējo, un ja Senkantēnas ļaudis pēkšņi atteiktos no aizsargvaļņu nostiprināšanas dar­biem, jebkura pretošanās kļūtu bezjēdzīga un atliktu pilsētas atslēgas, kā arī Francijas valsti, atdot Filipam II un viņa karaspēka virspavēlniekam Filibēram Emanuēlam, Savojas hercogam.

Taču pirms šo briesmīgo soli spert, Koliņī gribēja vēl pēdējo reizi pamēģināt vērst lietas un labo pusi un tāpēc sasauca šo sapulci pilsētas rātsnamā.

Uz admirāļa ievadrunu, kas klātesošos aicināja uz patriotisku rīcī­bu, atbilde bija tikai dziļš klusums. Tad Gaspārs de Koliņī lūdza izteik­ties kapteini Ožē, vienu no savas svītas drosmīgākajiem muižniekiem. Viņš cerēja ar virsnieku palīdzību aizraut pilsētniekus turpmākai cīņai. Bet kaptienis Ožē, par nelaimi, neteica to, ko no viņa gaidīja Koliņī.

— Ja jūs esat man parādījis godu, vēloties uzzināt manas domas, tāpēc es teikšu pilnīgi vaļsirdīgi — Senkantēna ilgāk vairs nespēj no­turēties. Ja mums būtu cerība noturēties vēl vismaz nedēļu, vēl četras dienas, kaut vai divas, es sacītu: „Šīs divas dienas var glābt mūsu tēvzemi. Lai sabrūk pēdējā siena, lai krīt pēdējais kareivis — mēs nepadosimies." Bet es esmu pārliecināts, ka ar pirmo mēģinājumu ienaidnieks pilsētu iekaros. Vai nebūtu pareizāk, kamēr vēl nav par vēlu, kapitulēt, lai glābtu to, kas vēl glābjams?

— Pareizi, pareizi, labi teikts! — sakustējās pilsētnieki.

— Nē, kungi, nē! — admirālis iesaucās. — Te nav jārunā prātam, bet gan sirdij. Starp citu, es arī neticu, ka ienaidniekam pietiks ar vienu mēģinājumu, lai ieņemtu pilsētu… Jo piecus citus jau mēs esam atsituši… Ko jūs teiksiet, Lofor, būdams inženieru darbu vadītājs? Tikai sakiet taisnību, tādēļ mēs šeit esam sapulcējušies.

— Atļausiet, monsenjor, — inženieris Lofors atbildēja. — Es iz­klāstīšu situāciju bez izskaistinājumiem. Admirāļa kungs, mūsu nocieti­nājumos ienaidnieks ir izsitis četrus robus un es, jāatzīst, brīnos, kāpēc viņš tos vēl nav izmantojis. Senmartēna bastionā ir tik liels robs, ka pa to varētu ienākt divdesmit vīri cits citam blakus.

Pie Senžana vārtiem saglabājies tikai lielais tornis, bet nocietinājuma labākā daļa ir drupās.

Remikūras ciematā spāņi ir izrakuši tranšeju un izveidojušās karnīzes aizsegā nemitīgi drupina aizmugurējo sienu.

Visbeidzot, no Ilas priekšpilsētas puses, kā jūs labi zināt, admirāļa kungs, ienaidnieks ir ieguvis ne tikai grāvjus, bet arī uzbērumus un pat abatiju. Tas tur ir tik stipri nocietinājies, ka šajā vietā mēs tam neko vairs nespējam padarīt.

Citas cietokšņa sienas varbūt vēl varētu noturēties, bet šie četri ie­vainojumi drīz iedzīs pilsētu kapā, monsenjor. Jūs gribējāt dzirdēt patie­sību, es jums to esmu pasniedzis tik nepatīkamu, kāda tā ir.

Telpā atkal sākās sačukstēšanās. Lai ari neviens neuzdrīkstējās skaļi pateikt liktenīgos vārdus, katrs pie sevis klusi atkārtoja: „Labāk padoties un saglabāt pilsētu veselu."

Bet admirālis, sakopojis savus spēkus, atkal ierunājās:

— Vēl vienu vārdu, kungi. Jūs teicāt taisnību, Lofora kungs. Taču, ja mums nav drošu aizsargmūru, mums toties ir bezbailīgi karavīri, dzīvs mūris.

Vai mēs nevaram kopā ar pilsētniekiem attālināt pilsētas padošanos vēl par dažām dienām? Bet tagad apkaunojoša rīcība pārvērstos cildenā varoņdarbā! Jā, nocietinājumi ir par vājiem, bet karavīru taču mums pie­tiek, vai nav tiesa, de Rambujē kungs?

— Admirāļa kungs, — de Rambujē atbildēja, — ja jūs man to vai­cātu uz laukuma, pūļa vidū, kas gaida mūsu lēmumu, es jums sacītu — jā, pietiek. Jo pilsētniekiem nedrīkst atņemt cerības. Bet šeit, rūdītu drosminieku sapulcē, es nekavējos jums ziņot, ka ļaužu nepietiek tik neie­domājami grūtam uzdevumam.

Mēs esam izdalījuši ieročus visiem, kas tos spējīgi panest. Pārējie nosūtīti būvdarbos, tiem palīdz bērni, sievietes, vecie ļaudis. Vārdu sakot, neviens nav palicis bezdarbībā un tomēr darba roku pietrūkst.

Sakāve svētā Labrenča dienā mums atņēma aizstāvjus, uz kuriem mēs varējām paļauties. Ja jūs negaidāt papildspēkus no Parīzes, monsenjor, izlemiet pats — vai nav prātīgāk mūsu slavenā garnizona atliekas sagla­bāt, tās var noderēt citu cietokšņu un varbūt pat. valsts aizsardzībai.

Piekrītoša balsu murdoņa pāršalca pāri zālei un pa logiem sasniedza ļaužu pūli, kas drūzmējās ap rātsnamu.

Bet tad atskanēja pērkondimdinoša balss:

— Apklustiet!

Visi patiešām apklusa, jo šī valdonīgā balss piederēja audēju ceha vecākajam Žanam Pekuā, cienījamam un ietekmīgam cilvēkam, kas lai­kabiedros iedvesa pat mazliet baiļu.

Zans Pekuā bija cēlies no slavenas pilsētas amatnieku dzimtas, kuras pārstāvji mīlēja savu pilsētu un vienmēr dzīvoja tai, bet ja bija nepie- ciešams, varēja arī mirt par to.

Godīgajam audējam pasaulē eksistēja tikai Francija, bet Francijā — tikai Senkantēna.

Neviens nezināja labāk par viņu pilsētas vēsturi, tās senos nostāstus un teikas. Nebija kvartāla, ielas vai nama, kam agrāk vai tagad Žana Pekuā acīs nebūtu bijis īpašas nozīmes. Šajā virā it kā iemiesojās Sen­kantēnas pilsētas pašpārvaldes gars.

Viņa darbnīca bija līdzvērtīga pilsētas laukumam, jo viņa māja Sen- martēna ielā bija otrs pilsētas rātsnams.

Šis godājamais nams pievērsa garāmgājēju uzmanību ar neparastu iz­kārtni, uz kuras bija attēlotas audēja stelles, ko vainago brieža ragu žuburis.

Viens no 'Žana Pekuā senčiem, protams, audējs un pie tam arī labs loka šāvējs, no simt soļu attāluma bija varējis trāpīt briedim acī.

Vēl mūsdienās Senkantēnas pilsētā Senmartēna ielā var redzēt šos lieliskos ragus. Gan ragi, gan pats audējs tolaik bija pazīstams plašā ap­kārtnē. Žanu Pekuā varēja uzskatīt par dzīvu pilsētas dvēseli.

Lūk, kāpēc visi sastinga, kad audēja balss atskanēja sēžu zālē.

— Jā, — viņš teica, — apklustiet gan, mani dārgie draugi, un dā­vājiet man brīdi uzmanības. Kopā paraudzīsimies uz to, ko esam jau pa­veikuši, tas varbūt pateiks priekšā, kas vēl būtu darāms.

Kad ienaidnieks aplenca mūsu nocietinājumus, mēs vīrišķīgi uzņēmām savu likteni. Mēs nekurnējām par to, ka tieši Senmartēna kļuvusi par izpirkšanas maksu. Jā, nekurnējām.

Vēl vairāk, kad ieradās admirālis un nāca mums palīgā ar savu prasmi un varonību, mēs visādi centāmies atbalstīt viņu. Mēs atdevām savus ietaupījumus, naudu, bet paši ķērāmies pie arbaletiem, pīķiem un cirvjiem.

Vārdu sakot, man šķiet, mēs darījām visu, ko varētu gaidīt no pilsētas vienkāršiem iedzīvotājiem. Mēs cerējām, ka karalis drīz atcerēsies par saviem drosmīgajiem Senkantēnas pilsētniekiem un atsūtīs papildspēkus. Tā arī bija.

Konetabls Monmoransī atsteidzās šurp, lai atsistu Filipa II karapulku. Taču izšķirošā kauja svētā Labrenča dienā pārvilka svītru visām mūsu cerībām. Konetabls nokļuva gūstā, armija ir sakauta, un tagad mēs esam vēl vairāk vieni paši nekā pirms tam.

No tā laika pagājušas jau piecas dienas, un ienaidnieks tās netērē velti — lielgabali nepārstāj dārdēt arī šobrīd. Bet mēs neklausāmies šo kara troksni, mēs klausāmies, vai nenāk kāda skaņa no Parīzes lielceļa, kas vēstītu par palīdzību. Diemžēl nekā!

Karalis mūs ir pametis. Acīmredzot, viņam ir citas problēmas. Viņam jāsavāc visi atlikušie spēki, jo pirmkārt jāglābj valsts, ne jau mūsu pil­sēta…

Dārgie draugi! De Rambujē kungs un Lofora kungs sacīja pareizi — mūsu senā pilsēta mirst. Mēs esam pamesti, izmisuši, mēs ejam bojā!

— Jā, jā, vajag padoties! Padoties! — nošalca zālē.

— Nē, — Žans Pekuā iebilda, — vajag mirt.

Šis negaidītais secinājums tik ļoti pārsteidza visus sanākušos, ka tie apklusa. Izmantojot to, audējs turpināja vēl kaismīgāk:

— Jā, vajag mirt. Lofora kungs un Rambujē kungs teica, ka mēs nevaram pretoties. Bet Koliņī kungs saka, ka mums vajag pretoties. Nu tad cīnīsimies! Admirāļa kungs zina, ko viņš grib un kas ir jādara.

Sava saprāta svaros viņš ir nosvēris vienas pilsētas likteni un visas valsts likteni. Viņš uzskata, ka Senkantēnai ir jākrīt kā sardzes kareivim postenī. Un tas ir labi! Kas kurn, tas ir zaķpastala, kas nepakļaujas — nodevējs. Sienas brūk kopā — nu ko, sakrausim vaļņus no mūsu līķiem. Iegūsim nedēļu, iegūsim divas dienas, kaut vai stundu par mūsu asiņu cenu! Admirāļa kungs zin, kādus upurus tas prasīs, un ja viņš to prasa, tā tam jābūt.

Tas ir de Koliņī kunga sirdsapziņas jautājums. Atbildība gulstas uz viņu, mēs viņam pakļausimies!

Pēc šis drūmās un svinīgās runas visi klusu ciešot nolieca galvas, bet kopā ar visiem arī Gaspārs de Koliņī. Smagu slogu viņa sirdsapziņai uz­licis audēju vecākais. Pat doma par to, ka viņš uzņemas atbildību par šo cilvēku likteņiem, izsauca admirālim drebuļus.

— Jūsu klusēšana, draugi, — Žans Pekuā turpināja, — apstiprināja, ka jūs mani sapratāt un atbalstāt. Pareizi. Nesakiet neko un mirsim. Ne­viens lai negaida no mums sajūsminātus izsaucienus: „Lai Senkantēna iet bojā!" Bet ja dzimtenes mīlestība jūsu sirdīs deg ar tik pat karstu liesmu, kā tas ir manā sirdī, tad sauksim: „Lai dzīvo Francija!"

— Lai dzīvo Francija! — atskanēja apmulsuši izsaucieni, kas izklau­sījās drīzāk pēc žēlabainiem vaidiem.

Bet tad kājās pielēca Gaspārs de Koliņī.

— Paklausieties! — viņš saviļņots iesaucās. — Tik lielu atbildību es nevaru uzņemties viens pats. Es varēju pretoties jums, kad jūs grasījāties padoties ienadniekam, bet es atsakos tālāk apspriest šo jautājumu, kad jūs padodaties man… ja jau jūs šo upuri uzskatāt par veltu…

— Man liekas, — viņu pārtrauca kāda balss, — ka arī jūs tūlīt runā­siet par padošanos, admirāļa kungs!