Divas Diānas

XXXVII Lords Ventvorss

Pēc trīs dienām, 1. septembrī, Kalē gubernators lords Ventvorss, sa­ņēmis atbilstošas instrukcijas no sava svaiņa, lorda Greja, un pavadījis to uz kuģi, jāšus atgriezās savā savrupmājā, un vienā telpā viņu gaidīja Gab­riels un Zans Pekuā, bet otrā — Diāna.

Taču de Kastro kundze nezināja, ka atrodas zem viena jumta ar Gab­rielu, jo kā jau strēlnieks Arno de Tilam bija solījis, viņa visu ceļu veica pilnīgā vientulībā.

Lords Ventvorss bija pilnīgs sava svaiņa pretstats. Cik augstprātīgs, vēss un skops bija lords Grejs, tik enerģisks, laipns un dāsns bija viņa radinieks.

Stalts skaistulis ar cēlām manierēm un vieglu sirmumu biezajos vijīgos matos, viņš, neskatoties uz saviem četrdesmit gadiem, bija saglabājis jau­nekļa trauksmaino kaisli. Viņa vingrā gaita un mirdzums skaistajās pe­lēkajās acīs apliecināja to. Viņš arī patiešām dzīvoja jautri un bezrūpīgi, it kā tam būtu vēl tikai divdesmit.

Vispirms viņš iegāja zālē, kur to gaidīja vikonts d'Eksmess un Žans Pekuā, un, laipni smaidot, sveicināja tos kā gaidītus viesus nevis kā kara- gūstekņus.

— Laipni lūdzu manā namā, kungi. Es esmu ārkārtīgi pateicīgs sa­vam svainim par to, ka viņš jūs pie manis atsūtīja, vikont. Piedodiet man, taču šajā drūmajā cietoksnī, uz kuru es esmu atsūtīts, izpriecas ir tik retas, sabiedrība tik šaura, ka es uzskatu par laimi sastapt cilvēku ar ko parunāties… Un es kā godīgs egoists patiesi priecājos par jūsu uzturē­šanos šeit tās nolādētās izpirkuma maksas dēļ.

— Jā, izpirkums patiešām mazliet aizkavēsies, — Gabriels sacīja. — Jūs acīmredzot jau zināt no lorda Greja, ka mans ieročnesējs, ko es gatavojos sūtīt uz Parīzi pēc naudas, pa ceļam šurp ir piedzēries, sakāvies ar vienu no apsardzes vīriem un ievainots galvā. Tiesa, ievainojums nav pārāk bīstams, taču tā dēļ viņš paliks Kalē ilgāk, nekā bija paredzēts.

— Jo sliktāk nabaga vīram un jo labāk man, vikont, — lords Ventvorss pasmaidīja.

— Jūs esat pārāk laipns, milord, — Gabriels ar skumju smaidu no­teica.

— Nē, vikont, te nav nekādas laipnības, patiešām. Laipni būtu, ja es tūlīt jūs atlaistu uz Parīzi pret godavārdu. Taču, atkārtoju vēlreiz, tam es esmu pārāk patmīlīgs un par daudz nogarlaikojies. Ko lai dara! Mēs kopā būsim gūstā un centīsimies viens otram kliedēt skumjas šajā ieslo­dzījuma vietā.

Gabriels paklanījās, neizteieis ne vārda. Viņš patiešām būtu gribējis, lai lords Ventvorss atdotu tam brīvību, ticot uz vārda. Bet vai viņš varēja gaidīt šādu uzticību no cilvēka, kuru redzēja pirmo reizi?

Lai kā arī būtu, viņu mierināja doma, ka Koliņī jau ir Parīzē. Bet ja tā, tad viņš jau ir ziņojis karalim, ka tieši Gabrielam ir izdevies pail­dzināt Senkantēnas aizsardzību. Indriķis, savu karaļa vārdu turot, varbūt nemaz negaidīs dēla atgriešanos, lai atbrīvotu tēvu.

Tomēr Gabriels nespēja pārvarēt savu satraukumu, jo vairāk tāpēc, ka viņš uztraucās par diviem. Pirms aizbraukšanas no Senkantēnas viņam neiznāca satikties ar Diānu.

Pa to laiku, nemanot sava gūstekņa skumjo izklaidību, lords Ventvorss turpināja:

— Starp citu, d'Eksmesa kungs, es pacentīšos nebūt pārāk cietsirdīgs cietuma uzraugs un, lai tūdaļ to pierādītu, es jums atļauju cik vien vē­laties iziet no mājas un staigāt pa pilsētu… protams, ja jūs man dodat muižnieka godavārdu nedomāt par bēgšanu.

— Esmu jums ārkārtīgi pateicīgs par šo priekšlikumu, milord, — jau­neklis atbildēja, — es dodu goda vārdu nebēgt.

— Ar to man pietiek, kungs, — lords Ventvorss teica, — un ja viesmīlība, kuru es varu un kas man ir jāparāda jums manā namā, jums šķitīs apgrūtinoša, lūdzu — man nebūs nekādu pretenziju, ja jūs atra­dīsiet sev piemērotāku mitekli.

Zans Pekuā nespēja nostāvēt mierā no tā kā pavēršas notikumi. Viņš priecīgs parāva pārsteigto Gabrielu aiz piedurknes.

— Ak, vikonta kungs, — viņš dedzīgi vērsās pie Gabriela, — ja jums labpatiks ieņemt vislabāko istabu mana radinieka ieroču meistara Pjēra Pekuā mājā, tad ar to izrādīsiet viņam lielu godu, bet mani darīsiet lai­mīgu, zvēru jums!

Godātais Pekuā savus vārdus pavadīja ar izteiksmīgu žestu. Viņš ta­gad izskaidrojās tikai ar dīvainām zīmēm un nesaprotamiem noklusēju­miem, un vispār bija kļuvis par visai noslēpumainu personu.

— Paldies, draugs, — Gabriels sacīja. — Bet izmantot šādu atļauju būtu pārāk liela atļaušanās…

— Nē, varat man ticēt, — lords Ventvorss enerģiski iebilda, — man nav nekas pretī, ja jūs apmestos pie Pjēra Pekuā. Tas ir pārticis, darbīgs pilsētnieks, sava aroda meistars un godīgs cilvēks. Es viņu labi pazīstu, ne reizi vien esmu pie viņa pircis ieročus. Es zinu, ka pie viņa dzīvo kāda jauka būtne, meita vai sieva, es īsti nezinu.

— Tā ir viņa māsa Babete, milord, — Žans Pekuā paskaidroja. — Viņa patiesi ir diezgan pievilcīga un ja es nebūtu tik vecs… Taču tāpēc Pekuā dzimta bojā neaizies. Pjērs zaudēja sievu, bet tā viņam atstāja divus veselīgus puikas. Viņš jūs izklaidēs, vikonta kungs, ja jūs piekritīsiet pieņemt mana radinieka ielūgumu.

— Piekrīties, vikont, es jums to iesaku, — lords Ventvorss piebilda.

Gabriels nodomāja, pie tam pamatoti, ka skaistais Kalē gubernators

kaut kādu iemeslu dēļ vēlējās atbrīvoties no īrnieka, kurš visu dienu nīktu mājās un ar savu klātbūtni ierobežotu pašu saimnieku. Gabriels nekļū­dījās, jo kā smalki izteicās lorda Greja strēlnieks sarunā ar Arno, gu­bernatoram gūsteknes patika vēl labāk par gūstekņiem.

Jau nešauboties, Gabriels smaidot teica Žanam Pekuā:

— Nu ko, lordam Ventvorsam nav iebildumu, es apmetīšos pie jūsu radinieka.

Pekuā vai staroja no laimes.

— Uzskatu, ka jūs rīkojaties pareizi, — gubernators sacīja. — Šī laipnā ieroču kalēja mājā jums būs ērtāk nekā pie manis. Jo jaunam cilvēkam ir jājūtas nepiespiesti, zināma lieta.

— Jūs patiesi zināt neatkarības cenu, — Gabriels iesmējās.

— Jūs neesat kļūdījies, — tādā pašā garā viņam atbildēja lords Vent­vorss. — Man vēl nav pienācis tas vecums, kad brīvību vienkārši izķērnā.

Tad viņš vērsās pie Žana Pekuā:

— Bet jūs, Pekuā kungs, varat rēķināties ar sava radinieka naudu? Lords Grejs teica man, ka jūs gatavojaties no viņa aizņemties simt ekijus, lai samaksātu savu izpirkšanu.

— Viss, kas ir Pjēram, pieder arī Žanam, — audējs pārliecinoši at­bildēja. — Pekuā ģimenē tā jau ir bijis no laiku laikiem. Es jau iepriekš zināju, ka manu radu nams ir arī manējais. Tāpēc es lūdzu, atsūtiet man līdzi kādu no saviem ļaudīm, viņš pie jums atgriezīsies ar norunāto sum­mu.

— Tas ir lieki, Pekuā kungs, — lords Ventvorss atteica, — es jūs atlaižu tāpat. Rīt vai parīt es apciemošu vikontu d'Eksmesu pie Pjēra Pekuā un par to naudu, ko jūs man esat parādā, iegādāšos pie viņa ieročus.

— Kā vēlaties, milord, — Zans paklanījās.

— Bet tagad, d'Eksmesa kungs, — gubernators sacīja Gabrielam, — vai man jums ir jāsaka, ka jūs vienmēr būsiet gaidīts viesis pie manis?

— Pateicos jums, milord, — Gabriels sacīja, — es pieņemu jūsu draudzību, protams, atbildot ar to pašu. — Smaidot viņš vēl piebilda: — Jo karš ir pilns pārsteigumu un šodienas draugs rīt var kļūt par ienaid­nieku.

— O, šajās neieņemamajās sienās es jūtos pilnīgā drošībā. Ja fran­čiem ir lemts dabūt atpakaļ Kalē, tas notiks ne ātrāk kā pēc divsimt gadiem… Bet līdz tam brīdim jādzīvo pēc iespējas priecīgāk. Ak jā, es aizmirsu pateikt — ja jums, vikont, ir naudas grūtības, mans maks ir jūsu rīcībā.

— Vēlreiz pateicos, milord. Mans maks nav tik liels, lai es tūlīt va­rētu ar jums norēķināties, taču ļauj man uzturēties Kalē bez rūpēm. Mani uztrauc cita lieta — vai jūsu radinieka māja, Pekuā kungs, varēs uzņemt trīs negaidītus viesus? Ja ne, es labāk pameklēšu citu apmešanās vietu…

— Jūs laikam jokojat! — Žans Pekuā viņu pārtrauca. — Tajā mājā var iekārtoties ne tikai trīs viesi, bet veselas trīs ģimenes! Paldies Dievam, māja ir pietiekami plaša. Provincē nebūvējas tik šauri un taupīgi kā Pa­rīzē.

— Tas tiesa, — lords Ventvorss sacīja, — varu apliecināt, ka ieroču kalēja māja ir cienīga būt par jūsu patvērumu… Starp citu, Pekuā kungs, jūs, šķiet, gribējāt palikt uz dzīvi Kalē un šeit atsākt aušanu? Lords Grejs man kaut ko tamlīdzīgu pieminēja. Es šādus plānus varu tikai apsveikt.

— Varbūt tā arī notiks, — Žans Pekuā atbildēja. — Jo Senkantēna un Kalē drīz piederēs vienam saimniekam, un tad es vēlētos būt tuvāk savējiem.

— Jā, jā, — lords Ventvorss sacīja, viltīgā audēja vārdu īsto nozīmi nesapratīs, — varbūt Senkantēna drīz būs angļu pilsēta. Taču atvainojiet, kungi, es jūs kavēju. Jūs esat noguruši no ceļa, jums vajadzīga atpūta. Uz drīzu redzēšanos.

Viņš pavadīja tos līdz durvīm, paspieda roku vienam, otram draudzīgi pamāja ar galvu, un abi devās uz Martuā ielu, kur dzīvoja Pjērs Pekuā.

Pavadījis tos, lords Ventvorss nodomāja:

„Šķiet, es labi darīju, aizsūtīdams šo vikontu prom no manas mājas. Viņš ir augstas kārtas cilvēks, cik noprotams, galminieks, un ja viņam kaut reizi nācies sastapties ar manu skaisto gūstekni, tas viņu atcerēsies visu mūžu. Es taču viņu redzēju tikai vienu reizi, bet esmu apburts līdz šim brīdim. Kas par skaistumu! Ak Dievs, es esmu iemīlējies! Nu ja, iemīlējies! Bet šis jauneklis varētu traucēt attiecības, kuras, es ceru, iz­veidosies starp mani un Diānas kundzi. Nu nē! Trešajam starp mums nav vietas!"

Viņš pašķindināja zvaniņu. Pēc brīža parādījās kalpone.

— Džeina, — viņš angliski vaicāja tai, — vai mana pavēle ir izpil­dīta? Jūs palīdzējāt šai dāmai iekārtoties?

— Jā, milord.

— Kā viņa tagad jūtas?

— Izskatās bēdīga, taču ne nomākta. Raugās lepni, runā droši un pavēl maigi, tomēr valdonīgi.

— Labi, — gubernators teica. — Jūs viņai cienastu pasniedzāt?

— Viņa tikai nogaršoja augļus, milord. Viņa no visa spēka cenšas izskatīties pašpārliecināta, taču nav grūti pamanīt, ka viņa ir satraukta.

— Labi, Džeina, atgriezieties pie viņas un manā, lorda Ventvorsa, Kalē gubernatora vārdā jautājiet tai, vai viņai labpatiktu mani pieņemt. Ejiet un tūlīt nāciet atpakaļ.

Pēc dažām minūtēm, kas nepacietīgajam Ventvorsam šķita kā vesels gadsimts, kalpone atgriezās.

— Nu?

— Šī dāma ne tikai ir gatava, bet pati vēlas ar jums nekavējoties runāt, milord.

«Lieliski!" — Ventvorss nodomāja.

— Bet viņa pieprasīja, — Džeina piebilda, — lai pie viņas istabā paliek vecā Mērija un lai arī es tūlīt atgriežos.

— Labi, Džeina, ejiet. Klausiet visu, ko viņa saka. Sapratāt? Ejiet un sakiet, ka es sekoju jums.

Džeina izgāja, bet lords Ventvorss ar drebošu sirdi kā divdesmit­gadīgs mīlētājs metās augšā pa kāpnēm, kas veda uz Diānas de Kastro istabu.

„Ak, kāda laime! — viņš domāja. — Es esmu iemīlējies! Mana mī­ļotā ir karaļa meita! Un viņa ir manā varā!"