Divas Diānas

XXXIX Ieroču meistara māja

Pjēra Pekuā māja atradās uz tirgus laukuma un Martruā ielas stūra. Tai bija trīs stāvi un arī apdzīvojami bēniņi. Koks, ķieģelis un šīfera plātnes nama fasādē bija savijušies interesantās arabeskās. Stenderes un griestu sijas rotāja dzīvnieku figūras zaļu lapu ielokā. Tas bija parupji un naivi, tomēr īpatnēji un ar izdomu iekārtots.

Virs veikala stiklotajām durvīm rotājās izkārtne ar briesmīga, izkrā­sota karavīra attēlu, kurš acīmredzot personificēja Marsu*, jo uzraksts uz izkārtnes vēstīja: „Marsam — Pjērs Pekuā, ieročmeistars". Durvīs ka­rājās pilns Pekuā darinājumu sortiments. Tā bija savdabīga izkārtne tiem muižniekiem, kuri neprata lasīt.

Cauri vitrīnai patumšajā telpā varēja redzēt visāda veida aizsardzības un uzbrukuma ieročus.

Marss — romiešu mitoloģijā kara dievs.

Divi mācekļi sēdēja pie durvīm un sauca garāmgājējus ienākt, lielī­dami preces lieliskās īpašības un dažādību.

Pats ieročmeistars parasti atradās istabā, kuras logi izgāja uz pagal­mu, vai arī strādāja smēdē pagalma dziļumā, bet veikalā parādījās tikai tajos gadījumos, kad veikalā ienāca kāds svarīgs apmeklētājs un izteica vēlēšanos parunāt ar pašu saimnieku.

Pjērs Pekuā saņēma vikontu d'Eksmesu un Žanu Pekuā ar atplestām rokām un uzstāja, lai viesi ieņemtu otro stāvu. Pats viņš ar māsu Babeti un bērniem pārvācās uz trešo. Otrajā stāvā gulēja arī ievainotais Arno de Tils. Mācekļi mitinājās bēniņos.

Mēs ieraugām Gabrielu un Žanu Pekuā pie galda brīdī, kad lielās vakariņas, ko viņiem par godu sarīkoja laipnais saimnieks, gāja uz bei­gām. Viesiem pakalpoja Babete. Bērni bijīgi sēdēja mazliet tālāk.

— Ak Dievs, cik jūs maz ēdat, monsenjor! — ieročmeistars sacīja. — Redzams, esat par kaut ko ļoti norūpējies, un Žans arī par kaut ko domā. Labāk uzēdiet šīs vīnogas, mūsu pusē daudz vairs tādu nav. Es no sava vectēva dzirdēju, bet tas — no savējā, ka kādreiz, franču val­dīšanas laikā, Kalē apkārtnē bija vīnadārzi no vienas vietas. Vīnogas esot bijušas lielas un zeltainas. Bet kopš tiem laikiem, kad pilsēta pārgāja angļiem, vīna stādi droši vien domā, ka ir jau pārcēlušies uz pašu Angli­ju, kur vīnogas nekad nenogatavojas.

Gabriels nevarēja nepasmaidīt par saimnieka negaidīti patriotisko stāstu.

— Iedzersim, — viņš sacīja, pacēlis glāzi, — par to, lai Kalē ap­kārtnē atkal nogatavotos vīnogas!

Pilnīgi saprotams, ka viņa tosts abiem Pekuā sagādāja lielu prieku. Pēc vakariņām Pjērs lasīja lūgšanu, bet viesi to noklausījās. Tad sūtīja gulēt bērnus.

— Arī tu, Babete, vari iet, — ieročmeistars teica māsai. — Parūpē­jies par to, lai mācekļi augšā netrokšņotu, un kopā ar Ģertrūdi palū­kojies, kā klājas vikonta kunga ieročnesējam. Uzzini, vai tam ko nevajag.

Jaunā Babete izgāja laukā.

— Tagad, mīļais radiniek, — Žanam sacīja Pjērs, — mums neviens netraucē, un ja jums ir sakāms kas slepens, esmu gatavs to uzklausīt.

Gabriels pārsteigts skatījās, kā Žans Pekuā pilnā nopietnībā teica:

— Jā, es jums, Pjēr, teicu, ka man ar jums ir kāda svarīga lieta jāpārrunā.

— Tad es iešu, — Gabriels teica.

— Piedodiet, vikonta kungs, — Žans to aizturēja, — jūsu klātbūtne ne tikai ir vēlama, bet pat nepieciešama, jo bez jūsu palīdzības nav reali­zējamas tās ieceres, par kurām es stāstīšu Pjēram.

— Tādā gadījumā es klausos, mans draugs, — Gabriels noteica, atkal ieslīgdams skumjajā domīgumā.

— Uzklausiet mani, monsenjor, — audējs sacīja, — un varbūt tad prieks un cerības iemirdzēsies jums acis.

Gabriels pasmaidīja cietēja smaidu. Viņš domāja, kamēr viņš ir at­rauts no cīņas par tēva atbrīvošanu, no Diānas mīlestības, prieks viņam ir tālu prom esošs draugs. Tomēr viņš pagriezās pret Žanu un ar žestu piedāvāja tam ķerties pie lietas.

Žans svinīgi vērsās pie Pjēra:

— Mans brāli, pirmais vārds pieder jums — jums jāpierāda vikon­tam, ka mēs joprojām mīlam savu franču tēviju. Pastāstiet, kādas jūtas pret Franciju jums ieaudzinājis tēvs? Sakiet, vai jel uz brīdi jūs dvēselē esat juties kā anglis? Sakiet mums galu galā, kam jūs palīdzētu, ja vaja­dzētu izvēlēties — vecajai mūsu tēvu tēvu dzimtenei vai jaunajai dzim­tenei, ko mums uzspieduši angļi?*

— Žan, — ieroču meistars atbildēja tikpat svinīgi, — es labi zinu pēc sevis — dzīve zem svešas varas ir tik smaga kā verdzība un mokoša kā izsūtījums. Mans sencis, kurš redzēja mūsu pilsētas krišanu, ar savu dēlu runāja par Franciju ne citādi kā ar asarām acīs, bet par Angliju — ne citādi kā ar naidu.

Šis jūtas — skumjas un naids, tika nodotas no paaudzes paaudzē. Tāpēc pirms divsimt gadiem dzīvojušais Pjērs Pekuā atdzimis Pjērā Pe­kuā, kas dzīvo pašlaik.

Manās krūtīs pukst francūža sirds. Kaunu un sāpes par sakāvi es jūtu tik jisi, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Nesakiet, Žan, ka man ir divas dzimtenes. Vienmēr būs un ir tikai viena. Ja man būtu jāizvēlas

Angļi iekaroja Kalē Simtgadu kara laikā 1347. gadā un pārvaldīja to līdz 1558. gadam.

starp valsti, ko uzspieduši svešinieki un to, kas man lemta no Dieva, ticiet man, es nesāktu šaubīties.

— Jūs dzirdat, monsenjor? — Zans, pagriezies pret Gabrielu, ie­saucās.

— Dzirdu, mans draugs, dzirdu, tas patiešām ir cēli, — Gabriels izklaidīgi atteica.

— Taču ir vēl viena lieta, Pjēr, — Zans turpināja, — jādomā, ka ne jau visi pilsētnieki runā tā kā jūs. Pilnīgi iespējams, ka jūs esat vienīgais Francijas uzticamais dēls Kalē pilsētā, kurš nav zaudējis pateicības jūtas pret savu tēvu tēvu zemi.

— Jūs maldāties, Zan, — ieročmeistars atbildēja. — Es nerunāju ti­kai par sevi. Vairums pilsētas iedzīvotāju joprojām mīl Franciju un skumst pēc tās. Arī pilsoņu gvardes rindās, kur esmu ieskaitīts arī es, atradīsies ne mazums ļaužu, kas drīzāk salauztu savus ieročus, nekā pa­celtu tos pret franču karavīru.

— Ņemsim vērā, — Zans Pekuā, rokas berzēdams, teica. — Bet sa­kiet, jums varbūt tajā jūsu gvardē ir kāda pakāpe arī?

— Nē, Zan, es atteicos no jebkuras pakāpes paaugstināšanas.

— Jo sliktāk, jo labāk. Laikam dienests jums nav viegls, Pjēr? Ie­rindniekam bieži jāstāv sardzē?

— Jā, diezgan bieži, un tas, ziniet, ir visai nogurdinoši. Jo tādam cietoksnim kā Kalē garnizons vienmēr būs par mazu, un mani personīgi sauc uz posteni katra mēneša piektajā datumā.

— Tieši piektajā? Katru mēnesi vienā un tajā pašā datumā? Vai an­gļi ir tik nepiesardzīgi, ka iepriekš paziņo, kam un kur jāsargā pilsēta?

— Ak, pēc divsimt valdīšanas gadiem tas vairs nav bīstami, — ieroču meistars nogrozīja galvu. — Bez tam viņi visi ne pārāk uzticas gvardes kareivjiem un liek tos tikai tādos posteņos, kuri paši par sevi ir nepie­ejami. Es, piemēram, parasti stāvu postenī Astoņstūru tornī, kur jūra ir labāks sargs nekā es. No tās puses, manuprāt, spēj tuvoties tikai kaijas.

— Ak tā? Katra mēneša piektajā datumā jūs stāvat sardzē Astoņ­stūru tornī?

— Jā, no četriem vakarā līdz sešiem rītā. Es šo laiku izvēlējos tāpēc, ka no rītiem es varu redzēt saullēktu okeānā, bet tā patiešām ir dievišķa aina.

— Tad jau, — Zans klusāk teica, — ja gadījumā kāds pārgalvīgs drosminieks mēģinātu no tās puses uzrāpties jūsu Astoņstūru tornī, jūs, jūsmodams par saullēktu, nemaz viņu nepamanītu?

Pjērs domīgi paskatījās savā radiniekā.

— Es nebūtu gan to pamanījis, tā tas ir, — viņš atbildēja pēc pagara klusuma brīža, — un nepamanītu tāpēc, ka es zinu, tikai francūzis uz­drošinātos mēģināt iekļūt cietoksnī no tās pusēs. Tā kā man nav nekādu pienākumu pret iekarotājiem, es ne tikai netraucētu, bet laikam pat palī­dzētu francūzim iekļūt pilsētā.

— Labi teikts, Pjēr! — Zans Pekuā iesaucās. — Monsenjor, jūs re­dzat, ka Pjērs ir īsts francūzis, — viņš piebilda, vērsdamies pie Gabriela.

— Redzu gan, — tas neskanīgi atbildēja, neuzmanīgi sekojot sarunas gaitai, šī saruna tam šķita pilnīgi bezmērķīga. — Kam vajadzīga šī patrio­tisma izpausme?

— Kā kam? — Zans bija pārsteigts. — Nu ir mana kārta runāt. Es jums paskaidrošu, kam! Kalē, kā jau es iepriekš sacīju, vikonta kungs, mums ir jāatmaksā par Senkantēnas zaudējumu. Šķietamā drošība šeit ir iemidzinājusi angļu modrību. Šai bezrūpībai ir jāpazudina angļus. Mums, kā redzat, pašā cietoksnī ir brīvprātīgi palīgi. Kā būtu, ja mēs sastādītu plānu… Lai tikai mums, vikonta kungs, palīdz jūsu ietekmīgie draugi — no tiem, kuru rokās ir vara. Mana sirds to jūt — pēkšņš uzbrukums mums ļautu kļūt par pilsētas saimniekiem. Vai jūs mani dzirdat, mon­senjor?

— Jā, jā, protams, — Gabriels sarāvās, atrauts no savām domām. — Jūsu radinieks grib pārcelties uz kādu franču pilsētu, grib atgriezties mū­su mīļajā tēvzemē, piemēram uz Amjēnu… Labi, es varu parunāt par to ar lordu Ventvorsu un ar de Gīza kungu. To visu var nokārtot, un uz manu palīdzību varat pajauties. Turpiniet, mans draugs, esmu jūsu rīcībā. Protams, ka es jūs klausos.

Un viņš atkal iegrima savās domās.

Nē, Žanu Pekuā viņš nedzirdēja. Ausīs tam skanēja cita — Indriķa II balss, kurš pavēlēja nekavējoties atbrīvot grāfu Montgomeriju. Pēc tam viņš dzirdēja savu tēvu, kurš ar skumjām un greizsirdību apstiprināja, ka jā — Diāna patiešām ir viņa karaliskā sāncenša meita. Visbeidzot viņš dzirdēja pašas Diānas balsi, kas čukstēja tam dievišķos vārdus: „Es tevi mīlu!"

Šie saldie sapņi viņu tik ļoti bija pārņēmuši savā varā, ka viņš pilnīgi neko nedzirdēja no tā, ko stāstīja Žans Pekuā, izklāstot savu drosmīgo un pat pārdrošo plānu.

Pilnīgi saprotams, ka cienījamais audējs bija aizskarts, ka Gabriels pret viņa iecerēm izturējās tik nevērīgi. Viņš ar rūgtumu balsī teica:

— Ja monsenjors būtu vēlējies manī klausīties, viņš saprastu, ka mēs ar Pjēru nevadāmies no personīgajām interesēm, kā viņš varbūt domā…

Gabriels neko neatbildēja.

— Viņš taču neko nedzird, Žan, — Pjērs sacīja, norādot uz neko apkārt neredzošo Gabrielu. — Var būt, ka viņan\ ir savi plāni un savi mērķi…

— Viņa mērķi nav tik nesavtīgi kā mūsējie, — Žans atļāvās pateikt. — Es pat teiktu, ka tie ir pārāk egoistiski, ja es Senkantēnā nebūtu redzējis, kā šis augstmanis gāja nāvē kaut vai glābjot mani. Un tomēr viņam va­jadzēja mani uzklausīt, kad es runāju par cīņu tēvijas labā. Jo bez viņa, neskatoties uz mūsu centieniem, mēs esam tikai bezpalīdzīgi izpildītāji, Pjēr. Mums, diemžēl, nav nekādas teikšanas. Nu ko, uz laiku no sava sapņa atteiksimies vai vismaz atliksim tā izpildīšanas laiku… Jo ko tad var izdarīt rokas bez galvas, tauta bez augstmaņiem?..

Ar dīvainu smīnu viņš vēl piebilda:

— Protams, tikai līdz tam laikam, kad tauta kļūs par rokām un galvu vienlaicīgi.