Divas Diānas

XV Telti

Trīs dienas vēlāk, 4. janvāra vakarā, franči neskatoties uz lorda Vent­vorsa paredzējumu, bija aizvirzījušies vēl tālāk uz priekšu.

Viņi ne tikai pārgāja pāri tiltam, bet arī ieņēma Njelas fortu kopā ar visām ieroču un munīcijas rezervēm, kas tur bija atrodamas. Tāda pozīcija frančiem deva iespēju aizdarīt spraugu, pa kuru varētu ienākt angļu un spāņu papildspēki. Tas bija triju iepriekšējo dienu nikno cīņu loģisks rezultāts.

— Bet tas taču ir absurds! — iesaucās Kalē gubernators, redzēdams, ka angļu kareivji, neskatoties uz viņa pavēlēm, paniski bēg uz pilsētu.

Un viņš pats, par lielu pazemojumu sev, bija spiests bēgt kopā ar viņiem, jo viņa pienākums bija — krist pēdējam.

— Mūsu laime, — viņam teica lords Derbijs, kad viņi nonāca dro­šībā, — mūsu laime, ka Vecais cietoksnis un Kalē var noturēt ies vismaz divas vai trīs dienas. Rizbankas forts un izeja uz jūru ir brīvi, bet Anglija ir tepat netālu!

Kara padomē, ko bija sasaucis lords Ventvorss, bija konstatēts, ka viņus glābt var tikai Anglija. Par pašcieņu vairs nebija ne runas. Ja tūlīt pat paziņotu uz Duvru par notikušo, pēc dienas viņi varētu saņemt pa­pildspēkus un Kalē pilsēta būtu glābta!

Sāpošu sirdi lords Ventvorss piekrita šim lēmumam. Drīz jau vientuļa laiviņa atīrās no krasta, vedot ziņnesi pie Duvras gubernatora.

Pēc tam angļi sāka nostiprināt Veco cietoksni — Kalē aizsardzības vājāko vietu. Bet Rizbankas fortu droši sargāja jūra, kāpas un saujiņa pilsētas aizstāvju.

Kamēr aplenktā pilsēta sakopo spēkus jauna uzbrukuma atvairīšanai, ieskatīsimies aiz pilsētas mūra un palūkosimies, ko šajā vakarā dara vi­konts d'Eksmess, Martēns un viņu kareivīgā vienība. Mums pietiek pacelt telts stūri, lai mēs ieraudzītu Gabrielu ar viņa vīriem.

Aina bija iespaidīga. Gabriels sēdēja uz vienīgā ķebļa un par kaut ko saspringti domāja. Martēns sēdēja tam pie kājām. Laiku pa laikam viņš pacēla acis uz savu kungu, taču neuzdrošinājās pārtraukt viņa do­mas.

Turpat blakus uz apmetņu kaudzes gulēja un vaidēja ievainotais. Tas nebija neviens cits kā Malmors! Telts otrā kaktā dievticīgais Laktancijs kaismīgi lūdza Dievu ar rožukroņi rokās. Šorīt viņam, par nelaimi, Njelas forta ieņemšanas laikā gadījās aizsūtīt pie tēvu tēviem trīs brāļus kristie­šus.

Ivonne stāvēja kājās. Viņš jau bija iztīrījis un izžāvējis savu tērpu pēc kaujas un tagad meklēja vietiņu, kur varētu pagulēt.

Šarfenšteins tēvocis ar Šarfenšteina brāļadēlu risināja grūtu uzdevu­mu — aprēķināja, cik viņiem pienākas par paveikto.

Pārējie karotāji telts visū azartiski spēlēja uz kauliņiem. Liela kūpoša lāpa, kas bija iesprausta zemē telts centrā, meta blāzmu uz viņu sasar­kušajām sejām.

Malniors izdvesa smagu nopūtu. Gabriels pacēla aglvu un vaicāja sa­vam ieročnesējam:

— Martēn, vai nezini, cik pulkstens?

— Precīzi nezinu, jūsu gaišība. Lietus mākoņi aizseguši zvaigznes. Taču es domāju, ka varētu būs ap sešiem vakarā. Jau gandrīz stundu ir pavisam tumšs.

— Dakteris solīja ienākt ap sešiem? — Gabriels jautāja.

— Tieši tā, jūsu gaišība. Paskatieties, lūk, viņš ir klāt!

Gabriels uzreiz pazina viesi un, pielēcis kājās, iesaucās:

— Ambruāzs Parē!

— Vikonts d'Eksmess! — Parē atbildēja, dziļi paklanīdamies.

— Ak, dakter, es nemaz nezināju, ka jūs esat nometnē, tik tuvu!

— Es vienmēr esmu tur, kur varu dot kādu labumu.

— O, jā, to es zinu! Bet šodien es sevišķi priecājos par jūsu klāt­būtni, jo man jālūdz jūsu talanta palīdzība.

— Par ko ir runa?

— Viens no maniem vīriem ir ievainots plecā ar šķēpu!

— Plecā? Tas ir sīkums, — ķirurgs teica.

— Baidos, ka nav vis, — Gabriels klusi piebilda. — Viens no bied­riem tik neveikli izvilka šķēpu, ka uzgalis palika brūcē.

Ambruāzs sarauca pieri, tomēr mierīgi sacīja:

— Paskatīsimies…

Viņu pieveda pie ievainotā. Ambruāzs Parē atsaitēja Malmora plecu un rūpīgi apskatīja ievainojumu. Šauboties viņš nogrozīja galvu, taču sa­cīja:

— Nekā briesmīga nav.

— Tad jau es rīt varēšu iet cīņā? — Malmors vaicāja.

— Nezinu gan, — Ambruāzs Parē rāmi noteica.

— Tomēr mazliet sāp… Vai tad, kad ņems ārā to uzgaļa šķembu, sāpēs vēl stiprāk?

— Nē, stiprāk ne. Te tā ir, — ķirurgs viņam pasniedza šķēpa uzgali, tikko izņemtu no brūces.

— Ak, es jums esmu ļoti pateicīgs, ķirurga kungs! — Malmors pie­klājīgi pateicās.

Atzinības un apbrīnas čuksti pāršalca teltij.

Gabriels iesaucās:

— Kā? Vai tas ir viss? Tas nu gan ir brīnums!

— Es gribu būt godīgs un sacīt, ka pacients bija ļoti pacietīgs.

— Tomēr arī dakteris nav ar pliku roku ņemams, velns lai parauj! — iesaucās cilvēks, kurš neviena nemanīts bija ienācis teltī un nostājies vi­siem aiz muguras.

Izdzirdot šo balsi, visi pagriezās.

— Hercogs de Gīzs! — Parē iesaucās.

— Jā, es tas esmu, sajūsmināts par jūsu mākslu. Un mēs līdz šim neesam bijuši pazīstami? Kā jūs sauc, dakter?

— Ambruāzs Parē, monsenjor.

— Es jums, dakter Parē, paziņoju, ka jūsu karjera ir jau nodroši­nāta… tiesa, ar vienu noteikumu.

— Vai es varu zināt, ar kādu?

— Ja man gadīsies tikt kaujā ievainotam, es jums apsolu, ka jūs per­sonīgi mani ārstēsiet.

— Es to darīšu, monsenjor, — Ambruāzs paklanījās un teica. — Ciešanās visai cilvēki ir vienādi. Ļaujiet, es tagad pārsiešu ievainoto.

— Dariet savu darbu, dakter Parē, — hercogs tam sacīja, — ne­pievērsiet man nekādu uzmanību. Es parunāšos ar d'Eksmesa kungu.

Ambruāzs Parē ķērās pie Malmora pārsiešanas.

Ievainotais vaicāja:

— Daktera kungs, vai es varu sevi uzskatīt par veselu?

— Gandrīz!

— Tad esiet tik laipns un pasakiet vikontam d'Eksmesam, manam priekšniekam, ka rīt es varu iet kaujā.

— Rīt? Kaujā? Pat neceriet! Nelaimīgais! Es jums iesaku astoņas dienas pilnīga miera.

Malmors iesaucās:

— Bet pa astoņām dienām aplenkums būs cauri! Es vairs netikšu karalaukā!

— Cik neprātīgs drosminieks! — hercogs de Gīzs piezīmēja, ieklau­sījies sarunā.

— Tāds viņš mums ir, — Gabriels smaidot sacīja. — Es palūgšu jums, monsenjor, lai jūs pats pavēlētu viņu pārnest uz lazareti.

— Nav nekā vienkāršāka. Pavēliet pats,un lai viņa biedri viņu aiznes.

Gabriels mazliet saminstinājās.

— Redziet, monsenjor, var gadīties, ka mani ļaudis man šonakt būs vajadzīgi.

— Ak tā? — hercogs de Gīzs bija pārsteigts.

Pa to laiku Ambruāzs Parē bija pabeidzis pārsiešanu.

— Ja jūs vēlaties, d'Eksmesa kungs, es varu atsūtīt divus kareivjus ar nestuvēm no lazaretes, — dakteris sacīja.

— Ar pateicību pieņemu to, — Gabriels teica.

Malmors vēlreiz izmisis novaidējās. Ambruāzs Parē paklanījās un aiz­gāja. Pēc Martēna dotās zīmes visi cīnītāji sapulcējās telts tālākajā kaktā, lai Gabriels varētu mierīgi parunāt ar virspavēlnieku.