Divas Diānas

XIII 1557. gada 31. decembris

Nav grūti iedomāties, kāpēc Pjetro Strocijs atrada lordu Ventvorsu tik bēdīgu un nomāktu. Nav grūti arī saprast, kāpēc Kalē gubernators par vikontu d'Eksmesu izteicās tik nicinoši un augstprātīgi.

Hercogienes de Kastro naids pret savu cietumsargu pieauga ar katru dienu, tas bija visa izskaidrojums.

Kad viņš izteica vēlēšanos apmeklēt viņu, viņai atradās visdažādākie iemesli, lai izvairītos ar viņu satikties. Bet ja tomēr pa laikam nācās pa­ciest viņa klātbūtni, no viņas vēsās un pārlieku pieklājīgās izturēšanās uzreiz bija nomanāms, cik apgrūtinoša viņai ir šī sastapšanās.

Kas attiecas uz pašu gubernatoru, arī viņu šīs vizītes pie de Kastro kundzes nomāca arvien vairāk. Tomēr viņš nespēja atteikties no savas kaislības. Ne uz ko necerot, viņš tomēr nekrita izmisumā. Viņš Diānas acīs vēlējās paturēt spoža džentlmeņa reputāciju. Viņš lenca to ar nemi­tīgiem uzmanības pierādījumiem, atveda tai franču pāžu un pat uzaicināja itāļu muzikantu, pēc kuriem Renesanses laikā bija liels pieprasījums.

Reiz viņš tai par godu sarīkoja balli. Uzaicinātie bija visi Kalē ie­vērojamākie angļi. Ielūgumi tika pat sūtīti uz jūras šauruma otru krastu. Taču de Kastro kundze atteicās šajā ballē piedalīties.

Lords Ventvorss, redzēdams tādu vienaldzību, pats sev ne reiz vien bija sacījis, ka sava paša dvēseles miera dēļ labāk būtu bijis pieņemt karaļa izpirkšanas maksu un atlaist Diānu brīvībā. Bet tas nozīmētu atdot viņu mīļotā Gabriela d'Eksmesa rokās, taču tik smagam upurim anglim trūka gan vīrišķības, gan augstsirdības.

Šādā neizlēmībā viņš vadīja dienas, nedēļas un mēnešus.

1557. gada 31. decembrī lords Ventvorss lika sevi pieteikt hercogienei de Kastro. Viņa pieņēma to, sēdēdama pie augsta kamīna…

Atkal sākās viņai tik apnicīgā saruna par to, kas viņus abus vienoja un par to, kas viņus šķīra.

— Nē, kundze, jūsu spītībā ir kaut kas nedabisks, — lords Ventvorss sacīja, nogrozīdams galvu. — Jūs nevarētu mani tā atgrūst, ja nelolotu kādu neprātīgu cerību. Vai tiešām jūs cerat uz to, kas nav iespējams? Padomājiet pati — no kurienes jums var rasties palīgi?

— No Dieva, no karaļa… — Diāna atbildēja. Viņa aprāvās pusvārdā, taču lords tūdaļ saprata, ko viņa nepateica.

„Bet visvairāk no vikonta d'Eksmesa!" — viņš nodomāja, taču,negri­bēdams viņu pieminēt, aprobežojās ar piezīmi:

— Protams, ceriet uz karali, ceriet uz Dievu! Ja Dievs tik tiešām būtu nolēmis jums palīdzēt, viņš to būtu izdarījis jau jūsu atbraukšanas dienā, bet, starp citu, gads jau beidzas — un nekādas žēlastības no viņa puses.

— Es ceru uz gadu, kas sāksies rīt.

— Kas attiecas uz Francijas karali — jūsu tēvu, — lords Ventvorss turpināja, — viņam, paldies Dievam, pašam savu rūpju ir diezgan. Jo viņa meitas bēdas ir sīkums salīdzinājumā ar visas Francijas rūpēm.

— Tikai jūs tā varat teikt! — Diāna sacīja.

— Lords Ventvorss nekad nemelo, kundze. Vai jūs zināt, kādā stā­voklī pašlaik ir jūsu karaliskais tētiņš?

— Ko es šajā alā varu zināt? — Diāna iesaucās, nespēdama noslēpt savu satraukumu.

— Tad esiet tik laipna un pavaicājiet to man, — lords Ventvorss nopriecājās, ka ir spējis piesaistīt de Kastro kundzes uzmanību. — Tātad, lai jūs zinātu — hercoga de Gīza atgriešanās Parīzē nekādā mērā nav uzlabojusi Francijas stāvokli. Tika sapulcinātas vairākas vienības, atjaunoti daži cietokšņi — un viss!

Pašlaik franči vilcinās, nezinādami ko iesākt. Vai mesties uz Luksem- burgUļVai doties uz Pikardiju, nav saprotams. Varbūt viņi gribēs atgūt Senkantēnu vai Gamē?..

— Bet varbūt Kalē? — Diāna viņu pārtrauca un uzmeta skatienu gubernatoram, lai redzētu, kādu iespaidu uz viņu atstās nevilšus izmests vārds.

Taču lords Ventvorss,ne vaibstu nepakustinājis, atbildēja ar brīniš­ķīgāko smaidu uz lūpām:

— Ak, kundze, atļaujiet man jūsu jautājumu atstāt bez atbildes. Tas,, kam ir kaut mazākais priekšstats par kara lietām, ne uz mirkli nespētu pieļaut tik nejēdzīgu domu, ka hercogs de Gīzs, pieredzējis karavadonis, pieņems tik muļķīgu lēmumu. Jo ar to pašu viņš sevi padarītu par ap­smieklu visai Eiropai…

Šajā mirklī aiz durvīm bija dzirdams troksnis un istabā strauji ienāca strēlnieks.

Lords Ventvorss pielēca kājās un naidīgi paskatījās uz viņu:

— Kas noticis? Kas uzdrošinās mani traucēt?

— Piedodiet, milord, bet es nāku no lorda Derbija! — strēlnieks ziņoja. — Lords Derbijs man pavēlēja nekavējoties jums paziņot, ka va­kar desmit verstu attālumā no Kalē tikusi atklāta divu tūkstošu vīru liela franču strēlnieku vienība.

— Ak! — Diāna iesaucās, neslēpjot prieku.

Taču lords Ventvorss bezkaislīgi sacīja strēlniekam:

— Jūs uzskatāt, ka tas ir pietiekams pamats, lai tik nekaunīgi ie­lauztos pie manis?

— Piedodiet, milord, taču lords Derbijs…

— Lords Derbijs ir tuvredzīgs, — gubernators viņu pārtrauca. — Viņš var kurmja rakumus noturēt par kalniem. Tā tu viņam pasaki manā vārdā.

— Klausos, milord, — strēlnieks sacīja, — bet lords Derbijs bija pa­redzējis uz nakti dubultot sargu skaitu…

— Lai paliek kā bija! Un lai es nevienu vairs neredzētu, kas man piesienas ar savu muļķīgo paniku!

Strēlnieks paklanījās un izgāja.

— Nu jūs redzat, milord, — Diāna de Kastro nosmīnēja, — jūsu tuvākajam palīgam manas nereālās priekšnojautas šķiet reālas briesmas.

— Jums, kundze, nāksies vilties savās cerībās, loti smagi vilties, — tik par neiedragātā pārliecībā kā iepriekš sacīja lords Ventvorss. — Es jums varu īsumā paskaidrot šīs viltus trauksmes iemeslus, kurai nezin kāpēc pakļāvies lords Derbijs.

— Paskaidrojiet! — Diāna piekrita.

— Kundze, tas nozīmē vienu no diviem — vai nu de Gīza kungs, kuru es pazīstu kā prātīgu karavadoni, grib apgādāt Buloņu ar papildus ieročiem un pārtiku, un tāpēc sūta uz turieni karaspēka vienības, par kurām mums tika ziņots, vai arī gājiens uz Kalē ir viltus manevrs, lai novirzītu uzmanību no Senkantēnas, bet pēc tam strauji pagrieztos un ieņemtu to.

— Bet kas jums to teica, ka viņi grib uzbrukt Senkantēnai nevis Ka­lē? — Diāna turējās pie savām domām.

Par laimi, viņai bija darīšana ar cieši pārliecinātu pretinieku, kura raksturā pašcieņa bija savienota ar nacionālo lepnumu.

— Man jau bija tas gods jums paskaidrot, kundze, — lords Vent­vorss sacīja, — ka Kalē ir tāda pilsēta, ko vienā rāvienā ieņemt nav iespējams. Lai pienāktu pie pilsētas cieši klāt, pirms tam ir jāieņem Svē­tās Agates forts, tad Njelas forts. Pavisam būs nepieciešamas piecpadsmit veiksmīgu kauju dienas visos punktos. Bet pa šīm divām nedēļām Anglija paspēs piecpadsmit reizes sniegt nepieciešamo palīdzību tik vērtīgam at­balsta punktam, kāds ir Kalē! Ieņemt Kalē! Ha-ha-ha! Es nespēju par to nopietni domāt.

Aizskartā de Kastro kundze skumji atteica:

— Manas bēdas ir jūsu prieks. Kā jūs varat gribēt, lai mēs viens otru saprotam?

— Ak, kundze! — Ventvorss saprata, ka ir aizgājis par tālu. — Es tikai gribēju izkliedēt jūsu ilūzijas. Es jums gribēju pierādīt, ka šis pār­drošās idejas realizēšanai būtu vajadzīga visa Francijas karaļa galma pie­dalīšanās, ja tas būtu tik pat neprātīgas ieceres apsēsts.

— Var taču būt varonīgs neprāts, — Diāna lepni atteica, — es pa­zīstu tādus neprāšus, kas spējīgi uz vispārdrošākajiem varoņdarbiem sla­vas vai pienākuma dēļ.

— Kurš, piemēram? Varbūt vikonts d'Eksmess? — lords Ventvorss iesaucās, nespēdams savaldīt greizsirdības uzliesmojumu.

— Kas jums ir nosaucis šo vārdu? — pārsteigtā Diāna vaicāja.

— Atzīstieties, kundze, šis vārds ir jums padomā kopš mūsu sarunas sākuma, un ka bez Dieva un jūsu tēva jūs domās pieminējāt vēl savu trešo glābēju!

— Vai man būs jums jāatskaitās arī par domām?

— Nevajag… es tāpat visu zinu. Es zinu pat to, ko jūs nezināt un varu jums paziņot… ka vikonts d'Eksmess bija saņemts gūstā Senkantēnā tajā pašā laikā kad jūs un tāpat kā jūs atvests šurp, uz Kalē.

— Uz Kalē? — Diāna iesaucās.

— Bet viņa šeit vairs nav, cienītā! Ja tas būtu citādi, es jums to nesacītu. Ir jau divi mēneši, kopš vikonts d'Eksmess ir brīvībā!

— Un e:> nezināju, ka tepat blakus man ir draugs!

— Jā, nezinājāt, taču viņš gan zināja! Vēl vairāk, uzzinājis to, viņš man draudēja ne tikai ar izsaukšanu uz divkauju, bet arī paziņoja man savu lēmumu — ieņemt Kalē!

— Tagad es tam ticu vēl vairāk nekā iepriekš! — Diāna iesaucās.

— Pārāk neceriet uz to. Es atgādinu jums, ka kopš brīža, kad viņš tik draudīgi atvadījās no manis, pagājuši jau divi mēneši. Šajā laikā es par viņu esmu saņēmis šādas tādas ziņas. Piemēram, novembra beigās viņš ar apskaužamu precizitāti man atsūtīja savu izpirkšanas summu, taču par savu lielīgo solījumu — ne vārda.

— Pacietieties, milord, — Diāna piebilda. — Viņš pratīs samaksāt visus savus parādus!

— Šaubos, kundze, jo termiņš ir pagājis.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Es vikontam ar viņa sūtņa starpniecību paziņoju, ka gaidīšu viņa solījumu izpildi līdz 1558. gada 1. janvārm. Bet šodien ir jau 31. de­cembris…

— Kas par to? — Diāna viņu pārtrauca. — Viņa rīcībā vēl ir veselas divpadsmit stundas!..

— Pilnīgi pareizi, — lords Ventvorss pamāja ar galvu. Taču ja līdz rītdienai viņš nebūs par sevi devis nekādu ziņu…

Savu sakāmo viņš nepaguva pabeigt. Apmulsis un pārbijies telpā ie­skrēja lords Derbijs.

— Milord, — viņš sauca jau no sliekšņa, — milord, ko es jums teicu! Tie ir franči. Viņi nāk uz Kalē!

— Diezgan! — lords Ventvorss viņu apturēja. — Diezgan! Tas nav iespējams! Kur jūs to ķērāt? Atkal baumas un fantastiski murgi?!

— Diemžēl, tā ir visīstākā patiesība!

— Klusāk, Derbij, runājiet klusāk, — gubernators sacīja, pieiedams tuvu klāt savam leitnantam. — Saņemiet sevi rokās! Ko jūs saucat par „tīrāko patiesību"?

Sapratis, ka priekšnieks dāmas klātbūtnē negrib izskatīties mazdūšīgs, lords Derbijs pazemināja balsi:

— Franči pēkšņi uzbruka Svētās Agates fortam. Tur nekas nebija sagatavots aizsardzībai… Es baidos, vai tie jau nav Kalē tuvumā!

— Tomēr viņiem vēl ir daudz šķēršļu! — lords Ventvorss asi iebil­da.

— Protams, — lords Derbijs atbildēja, — taču no turienes ved taisnākais ceļš uz Njelas tiltu, bet no Njelas tilta līdz pilsētai ir tikai divas verstis!

— Vai papildspēkus aizsūtījāt? *

— Jā, milord — bez jūsu pavēles un pat par spīti jūsu pavēlei, par ko ļoti atvainojos.

— Jūs rīkojāties pareizi!

— Bet, par nožēlu, šī palīdzība nāks daudz par vēlu, — leitnants piebilda.

— Kas to lai zin! Nevajag baidīties. Mēs tūlīt brauksim uz Njelas fortu un šiem neprāšiem liksim dārgi samaksāt par viņu nekaunīgo uzdro­šināšanos! Ja tie ir ieņēmuši Svētās Agates fortu, mēs tos no turienes izdzīsim.

— Dod Dievs! — lords Derbijs sacīja. — Bet veikli gan viņi mūs apveduši ap stūri.

— Nekas, mēs vēl atspēlēsimies! — lords Ventvorss pacēla galvu, — Vai nezināt, kas viņus komandē?

— Nav zināms. Visdrīzāk de Gīzs, taču ja ne viņš, tad droši vien de Nevērs. Izlūks, kurš ieradās ar ziņojumu par pēkšņo uzbrukumu, esot pirmajās rindās saskatījis jūsu bijušo gūstekni — vikontu d'Eksmesu — vai atceraties?

— Nolādēts! — gubernators iebrēcās, vīstot dūres. — Ejam, Derbij, ejam ātrāk!

De Kastro kundze bija aizdomu pilna un kā jau cilvēks, kurš nonācis ārkārtējos apstākļos, spēja sadzirdēt visu sarunu.

Lords Ventvorss atvadījās no viņas sacīdams:

— Piedodiet, kundze, esmu spiests jūs atstāt. Steidzama lieta…

Viņa atbildēja ar šķelmīgu smaidu:

— Ejiet, milord, pacentieties atgūt savu iedragāto autoritāti. Un atce­rieties divas lietas — pirmkārt, visvieglāk īstenojami ir tieši tie sapņi, par kuriem nešaubās, bet otrkārt — ar franču muižnieku solījumiem nedrīkst nerēķināties. Pirmais janvāris vēl nav pienācis!

Satracinātais lords Ventvorss izskrēja no istabas, neko neatbildējis.