Divas Diānas

XX Lords Ventvorss zaudē pēdējo cerību

Hercogs de Gīzs ne pārāk ticēja Gabriela pārdrošā izlēciena veiksmī­gam iznākumam. Tomēr viņš gribēja personīgi pārliecināties par noti­kumu gaitu. Jo sarežģītajā situācijā, kāda bija radusies, gribējās ticēt pat nepiepildāmajam.

Ap astoņiem no rīta nelielas svītas pavadībā viņš piebrauca pie tās vietas, no kuras varēja redzēt Rizbanka fortu. Viņš paņēma tālskati, pa­raudzījās caur to uz fortu un priecīgi iesaucās. Kļūdas nevarēja būt — fortā plandīja franču karogs!

— Malacis Gabriels! — viņš sacīja. — Tomēr viņam izdevās paveikt neiespējamo! Un es vēl šaubījos! Tagad Kalē piederēs mums! Bet ja piesteigsies angļi, Gabriels pratīs viņus uzņemt.

— Jūsu augstība, šķiet, jūs nekļūdāties, — teica kāds no viņa svī­tas, skatīdamies tālskatī. — Raugieties, vai tās nav angļu buras pie hori­zonta?

— Steidzas gan! — hercogs iesmējās. — Paskatīsimies… — Viņš pa­ņēma tālskati. — Patiešām angļi! Velns lai parauj! Tie nu gan nezaudē dūšu! Tik drīz es viņus negaidīju. Nu, nekas… Paskatīsimies, kā tagad uzvedīsies negaidīties ciemiņi un kā tos uzņems Rizbanka forta jaunais gubernators.

Bija jau kļuvis pavisam gaišs, kad angļu kuģi ienāca forta aizstāvju redzeslokā.

Plandošie franču karogi nostājās viņu acu priekšā kā biedējošs rēgs. Bet lai piešķirtu šai neticamajai ainai realitāti, Gabriels lika izšaut trīs­kārtēju zalvi no forta lielgabaliem.

Angļiem vairs nebija šaubu — tie patiešām bija franču karogi, kas plīvoja angļu tornī. Acīmredzot ne tikai tornis, bet visa pilsēta bija franču varā.

Viņi ir nokavējuši!

Pēc dažu minūšu neizpratnes un apmulsuma kuģa kapteiņi deva pa­vēli griezt atpaka) uz Duvru. Viņi taču varēja tikai palīdzēt savējiem, bet iet uzbrukumā un atgūt pilsētu nebija viņu spēkos.

— Lai slavēts Dievs! — hercogs gavilēja. — Kas par varenu puisi ir šis Gabriels! Viņš mums Kalē ir ielicis tieši plaukstās. Atliek sažņaugt tās dūrēs, un pilsēta būs mūsu.

Uzlēcis zirgā, viņš steidzās uz nometni, lai paātrinātu sagatavošanas darbus aplenkšanai.

Jebkurai medaļai, kā zināms, ir otra puse. Tas, kas iepriecina vienu, dzen izmisumā otru. Un kamēr hercogs de Gīzs priecīgs berzēja rokas, lords Ventvorss gandrīz vai krita panikā.

Pēc trauksmainās nakts, kas bija briesmīgu priekšnojautu pilna, lords Ventvorss no rīta tomēr aizmiga un no savas istabas iznāca tikai tad, kad forta aizstāvji ar Pjēru Pekuā priekšgalā tam bija atnesuši liktenīgo ziņu.

Viltīgais Pekuā tēloja, ka to ir satriecis šonakt notikušais. Viņš krāšņi aprakstīja, kā trīs avantūristi vienlaicīgi parādījās visos torņa stūros. Viņš neaizmirsa pieminēt, ka te noteikti jābūt kādai nodevībai, taču, kādai tieši — Pjērs Pekuā neņēmās spriest.

— Kas tad vadīja to pūli? — lords Ventvorss pratināja.

— Taču jūsu bijušais gūsteknis, vikonts d'Eksmess! — ārkārtīgā nai­vumā atbildēja ieroču meistars.

Gubernators iesaucās:

— Lūk, kā piepildās slikti sapņi!

Tad saraucis pieri, it kā kaut ko pēkšņi atcerējies, lords Ventvorss piebilda:

— Pagaidiet… Viņš taču, šķiet, bija jūsu īrnieks?

— Kā tad! — Pjērs nesamulsa. — To es negribu slēpt… Vēl vairāk, manuprāt, mans radinieks Žans… nu, tas audējs… arī kaut kādā sakarībā ir iejaukts šai lietā…

Lords Ventvorss caururbjoši paskatījās, bet Pjērs pat nenovērsa ska­tienu. Starp citu, viņam bija pamats to nedarīt, jo gubernators lieliski zināja, ka Pjēra Pekuā ietekme pilsētā ir tik liela, ka viņš ir ārpus jeb­kurām aizdomām.

Uzdevis vēl dažus jautājumus un izteicis pārmetumu par neizveicību, gubernators atlaida viņu mājās.

Palicis viens, lords Ventvorss bija tuvu izmisumam.

Un bija jau par ko! Pilsēta ar tik niecīgu garnizonu, tagad ari bez jebkādas palīdzības, iespiesta starp Njelas un Rizbanka fortiem, vairs ne­spēja noturēties. Labi, ja viņi spēs nepadoties vēl dažas dienas, bet vis­ticamāk… dažas stundas!

Tas viss bija neizturami tik lepnam vīram, kāds bija lords Ventvorss.

— Tomēr! — bāls no dusmām un pārsteiguma, gubernators pusbalsī runāja pats ar sevi. — Tomēr viņi man dārgi samaksās par šo pilsētu! Viņi jau uzskata Kalē par savējo, bet es cīnīšos līdz galam, viņi par savu uzvaru dabūs samaksāt ar tik daudzu cilvēku dzīvībām, cik es to gribēšu! Bet tam daiļās Diānas de Kastro kavalierim… — viņš apstājās, velnišķīga doma bija ienākusi tam prātā, — daiļās Diānas kavalieris nedabūs daudz priecāties par manu nāvi. Es pacentīšos… sagatavot viņam dāvaniņu!..

Izteicis šos vārdus, viņš izmetās laukā no savas mājas. Vajadzēja uz­mundrināt vīrus, vajadzēja dot pavēles un rīkojumus. Tumša apņemšanās stiprināja viņu un nomierināja viņa izmisušo dvēseli.

Viņā atgriezās agrākā aukstasinība, kas negribot iedvesa paļāvību arī nedaudzajos pilsētas aizstāvjos, kas bija atlikuši.

Mūsu grāmatas uzdevums nav atainot Kalē aplenkšanu visos sīkumos. Fransuā de Rabitēns* savā hronikā „Beļģu kari" to ir izdarījis pietiekami detalizēti.

5. un 6. janvārī abas karojošās puses — gan aplencēji, gan aplenktie, izrādīja apbrīnojamu vīrišķību un varonīgu neatlaidību.

Taču aplenkto angļu rīcību sasaistīja kāds neizskaidrojams apstāklis — maršals Strocijs, kurš vadīja aplencējus, šķiet, jau iepriekš zināja visus angļu nodomus, visas aizsardzības būves. Sasodīts, varētu domāt, ka pil­sētas mūri ir caurspīdīgi!

Nebija šaubu, ienaidniekam rokās bija pilsētas plāns!

Fransuā de Rabitēns (miris 1582. gadā) — franču vēsturnieks, pie­dalījies Francijas karos pret Spāniju un katoļu cīņās ar hugeno­tiem.

Jā, hercogam de Gīzam tas patiešām bija, un mēs labi zinām, kurš to viņam sagādāja. Tādā veidā vikonts d'Eksmess, pat nebūdams klāt, deva lielu ieguldījumu franču karaspēka veiksmīgajā cīņā.

Tomēr piespiedu bezdarbība, kurai viņš bija pakļauts, smagi nomāca enerģisko jaunekli. Ieslodzīts Rizbanka fortā, viņš neko citu nevarēja uz­sākt, vienīgi rūpēties par forta pienācīgu aizsardzību.

Pabeidzis sargposteņu apgaitu, Gabriels parasti apsēdās pie Martēna gultas un centās viņu uzmundrināt.

Brašais ieročnesējs pārvarēja savas ciešanas ar lielu dvēseles mieru un izturību. Viņu darīja bēdīgu tikai viens jautājums — kāpēc Pjērs Pe­kuā tik necilvēcīgi rīkojās? Tāpēc Gabriels nolēma tam beidzot izstāstīt viņa šķietamo dzīves gājumu, kāds tas izskatījās no malas. Kļuva acīm­redzams, ka kāds blēdis, izmantojot neparasti lielo līdzību ar Martēnu un visnegaidītākās apstākļu sakritības, ir veicis veselu rindu neģēlīgu, taču neviena nesodītu noziegumu, pie tam pamanīdamies izsist no visa tā sev lielu labumu, lai pieminam kaut vai lielo naudas summu. Šo atmaskošanu Gabriels tīšām veica Žana Pekuā klātbūtnē, kurš bija godīgs un krietns cilvēks un kuru satrieca šī netīrā nelieša rīcība. Sevišķi viņam interesēja, kas tas ir par cilvēku, kurš bija spējis visus piekrāpt. Kas viņš ir? Vai ir precējies? Kur viņš slēpjas pašlaik?

Martēns arī bija satriekts. Protams, viņš bija laimīgs, ka no viņa sirds­apziņas bija novelta tik smagu noziegumu nasta, bet tajā pašā laikā viņš cieta no domas, ka viņa vārds ir tik daudzu nelietību aptraipīts.

Nu viņš saprata Pjēra nežēlīgo rīcību un ne tikai piedeva, bet pat attaisnoja to. Labsirdīgais Martēns pat aizmirsa, ka par nekrietneļa ne­darbiem sodu saņem viņš pats.

Kad Gabriels ar smaidu viņam to atgādināja, Martēns teica:

— Vai nav vienalga! Es pat esmu priecīgs, ka tā iznāca! Cerams, ka es palikšu dzīvs un klibs, tad gan neviens mani nevarēs sajaukt ar blēdi un nodevēju.

Diemžēl, šī cerība bija visai nedroša. Vai viņš paliks dzīvs? Pilsētas sardzes ķirurgs to negarantēja. Bija nepieciešama laba ķirurga iejauk­šanās, bet pašlaik atlika samierināties ar ikdienišķām pārsiešanām.

Ne tikai tas uztrauca Gabrielu. Bieži vien viņš uzmanīgi ieklausījās, cerot sadzirdēt raga pūtienu, kas darītu galu viņa bezdarbīgajai nīkšanai.

Tomēr viņš neko nevarēja saklausīt, izņemot angļu un franču lielgabalu šāvienus.

Beidzot, 6. janvāra vakarā, pēc Rizbankā pavadītām trīsdesmit sešām stundām, viņam šķita, ka viņš dzird neizprotamu troksni, dīvainas skaņas. Izrādās, pēc grūtām cīņām franči beidzot bija ielauzušies Vecajā cie­toksnī.

Tomēr visu nākošo dienu angļi darīja visu iespējamo, lai noturētos svarīgajās pozīcijās un neatdotu ienaidniekam pēdējos atbalsta punktus. Tomēr jau visiem bija skaidrs, ka rīt pat pienāks gals angļu valdīšanai Kalē pilsētā.

Bija trīs pēcpusdienā, kad lords Ventvorss, bezbailīgi cīnījies šīs die­nas pirmajās rindās, saprata, ka spēka pietiek ne vairāk kā vēl divām stundām.

Viņš pasauca lordu Derbiju un vaicāja tam:

— Cik ilgi mēs vēl varam noturēties?

— Ilgākais trīs stundas.

— Bet vismaz divas droši?

Lords Derbijs domāja, tad atbildēja:

— Ja nekas neparedzēts negadīsies, varu garantēt.

— Tādā gadījumā, dārgais draugs, es jums uzticu vadību, bet pats dodos projām. Ja angļi šo divu stundu laikā negūs pārsvaru, par ko gan es ļoti šaubos, es jums atļauju, vēl vairāk, es pavēlu padoties!

— Divas stundas mēs noturēsimies, milord.

Lords Ventvorss izklāstīja savam leitnantamm padošanās noteikumus, pret kuriem hercogam de Gīzam nevarēja būt nekādu iebildumu.

— Tomēr jūs, milord, esat izlaidis vienu nosacījumu, — grāfs Der­bijs piezīmēja. — Man ir jāpiedāvā de Gīzam par jums izpirkšanas mak­sa.

Drūmajās lorda Ventvorsa acīs uzzibsnīja liesmiņas.

— Nē, nē, — viņš iebilda ar dīvainu smaidu, — par mani neko ne­sakiet. Es pats jau par visu esmu parūpējies… Dariet to, ko es esmu pavēlējis. Paziņojiet uz Angliju — es esmu darījis visu, kas bija cilvēka spēkos, lai nosargātu pilsētu, un padevos tikai likteņa lēmumam! Jūs cī­nieties līdz pēdējai iespējai, bet neaizmirstiet, ka angļu asinis un gods ir jāsargā. Tas ir mans pēdējais vārds! Palieciet sveiks!

Klusējot viņš paspieda roku lordam Derbijam, kas vēl gribēja kaut ko teikt. Tad lords Ventvorss pameta kaujas lauku un devās taisnā ceļā uz savu tukšo savrupmāju.

Viņa rīcībā vēl bija veselas divas stundas. Par to viņš nešaubījās.