Divas Diānas

XVIII Starp diviem bezdibeņiem

Rizbanka forts, tas pats, kurš savu astoņu šķautņu dēļ tika saukts par Astoņstūru torni, bija uzbūvēts pie pašas ieejas Kalē. Masīvs un drūms tas kā nepiejama klints slējās uz tik pat drūnlas un milzīgas īstās klints.

Jūra trieca savus viļņus pret šo sienu, taču līdz tornim nekad ne­tika.

Šajā naktī, 1558. gada 5. janvārī, jūra bija draudīga un vētraina kā vēl nekad. No tās dzīlēm atskanēja gari stieptas skaņas, kas izklausījās pēc izmisušas dvēseles vaidiem.

Pagāja vairākas minūtes pēc sardzes maiņas, kad pēkšņi skaidri sa­klausāma skaņa, varētu teikt, tāls raga pūtiens, pāršķēla sabangotās jūras aurus.

Sargkareivis sarāvās, ieklausījās vērīgāk, it ka nebūtu sapratis dīvaino saucienu. Tad viņš pieslēja savu arbaletu pie sienas, pārliecinājās, ka tu­vumā neviena nav, atvēra sardzes būdiņu un izņēma no tās satītas virvju kāpnes.

Viņš tās tūlīt piestiprināja pie dzelzs āķa, kas vainagoja sargtorņa ambrazūru. Tad viņš pa ambrazūru nometa kāpnes lejā. Pateicoties svina atsvaram, kāpnes nolaidās tieši pie klints pakājes.

Sargkareivis tikko bija pabeidzis savu darāmo, kad parādījās pār­raugs, redzēja, ka sargs ir savā vietā, apmainījās ar to parolēm un mierīgi aizgāja tālāk.

Bija jau ceturksnis pāri četriem.

Pēc divāin patiesi varonīgas cīņas stundām ar dabas stihiju, laiva pie­stāja pie Rizbanka forta klints pakājes. Pie klints pielika koka kāpnes, atbalstot pirmajā plaisā, kas pagadījās.

Pilnīgā klusumā viens aiz otra drosminieki izkāpa krastā un pa klinti sāka rāpties augšā.

Viņu mērķis bija torņa pamati. Taču nakts bija tumša, klints slapja un slidena, rokas — savainotas pret klinšu radzēm. Viens no kāpējiem tomēr nenoturējās un iekrita jūrā. Par laimi, pēdējais no visiem četr­padsmit vēl bija laivā, un redzot, ka nabags jau peld uz laivu, pastiepa tam ro"ku.

— Tu tas esi, Martēn? — Gabriels jautāja, jo nebija pārliecināts par to.

— Es pats!

— Kā tev tas gadījās? — Gabriels balsī bija pārmetums.

— Labāk es, nekā kāds cits.

— Kāpēc tā?

— Cits būtu varbūt sācis kliegt.

— Jā, varbūt, — Gabriels piekrita. Bet ja jau tu esi te, palīdzi man piesiet laivu pie tās saknes.

— Tas nav nekāds drošais balsts, jūsu augstība. Vilnis to var noraut, laiva pazudis un mēs reizē ar to.

— Ko lai darām? Labāku neko es neredzu, — vikonts atteica.

Piesējis laivu, Gabriels pavēlēja ieročnesējam:

— Kāp augšā!

— Pēc jums, jūsu augstība.

— Es tev saku — kāp! Nu! — Gabriels nepacietīgi uzkliedza.

Bridis bija nepiemērots strīdiem.

Martēns un aiz viņa arī Gabriels piesardzīgi sāka rāpties pa kāpnēm krastā.

Kad Gabriels bija gandrīz uzkāpis pa kāpnēm līdz klintij, milzīgs vil­nis triecās pret krastu, izrāva nestipro sakni un aiznesa jūrā to kopā ar piesieto laivu un kāpnēm.

Arī vikonts būtu aizrauts līdzi, ja Martēns to nebūtu paspējis saķert aiz apmetņa.

— Šoreiz tu man izglābi dzīvību, Martēn!

— Jā, jā, taču laiva ir pagalam.

— Nieki! Par to taču ir samaksāts, — Gabriels bezrūpīgi iesmējās, slēpjot savu satraukumu.

— Viss viens, — Martēns paraustīja plecus. — Ja tur, augšā, ne­atradīsies jūsu cilvēks, vai ja kāpnes nesniegsies pietiekami zemu, vai no­trūks zem mūsu svara, tad visas cerības uz atgriešanos ir zudušas kopā ar to nolādēto laivu.

— Jo labāk, — Gabriels izmeta, — mums atliek tikai uzvarēt vai mirt!

— Labi, — Martēns vienkārši piekrita.

— Ejam! Vīri jau laikam ir tikuši līdz torņa pamatam. Tikai, Martēn, esi piesardzīgs.

— Neuztraucieties, gan es tagad tikšu galā!

Viņi virzījās augšup un pēc desmit minūtēm, pārvarējuši daudzus šķēršļus un bīstamas vietas, pievienojās pārējiem..

Bija jau bez ceturkšņa pieci, kad Gabriels neizsakāmā priekā ierau­dzīja virvju kāpnes, kas nokarājās no torņa.

— Redzat, draugi, — viņš sacīja, — mūs augšā gaida. Pateiksimies Dievam, jo atpakaļ ceļa mums vairs nav, jūra mūsu laivu ir aprijusi. Uz priekšu — Dievs lai mūs sargā!

— Āmen! — Laktancijs noteica.

Tagad visi zināja, ka atgriezties nav iespējams, bet neviens nenobijās.

Austošās dienas puskrēslā Gabriels cieši lūkojās bezbailīgo karotāju sejās. Viņi visi kā viens atkārtoja:

— Uz priekšu!

— Atcerieties, kurš aiz kura! Ivonne — pirmais, aiz viņa — Martēns, tad katrs savu numuru secībā. Es esmu pēdējais. Ceru, ka virve mūs visus izturēs.

— Virve ir kā no dzelzs, jūsu augstība, — Ambrozio teica. - Mēs jau to pārbaudījām. Tā izturēs ne vien četrpadsmit, bet kaut vai trīs­desmit vīrus!

— Ivonne, sāc! — vikonts d'Eksmess sacīja. — Tu riskē palaist ga­rām vissvarīgāko mūsu operācijas brīdi. Ej!

— Drosmes man, monsenjor, netrūkst, īpaši, ja grand lielgabali. Bet, jāatzīst, slidenas virves un klusas piezagšanās nav manā gaumē. Bet vis­pār, labi vien ir, ka es eju pa priekšu.

Gabriels nevēlējās strīdēties, viņš tikai noteica:

— Pietiek pļāpāt! Nerunāsim, bet rīkosimies! Ivonne, uz priekšu! At­ceries — atpūta tikai uz simtpiecdesmitā pakāpiena. Vai visi gatavi?

Musketes — uz muguras, naži — zobos! Skatieties uz augšu, nevis uz leju! Domājiet par Dievu, nevis par bojāeju!

Ivonne uzlika kāju uz pirmā pakāpiena.

Pulkstenis nosita pieci. Lēni un bez trokšņa četrpadsmit braši vīri sāka savu bīstamo ceļu augšup.

Sākumā Gabriels, kas noslēdza gājienu, nekādas briesmas nemanīja. Bet, jo augstāk viņi bija uzkāpuši, jo vairāk kāpnes sāka šūpoties kopā ar visiem kāpējiem. Tad Gabriels sāka just, cik bīstamu kāpienu viņi ir uzņēmušies.

Tā bija šausmīga un tajā pat laikā varena aina — tumsā, vētras auros četrpadsmit cilvēki, izskatīdamies pēc rēgiem, kāpj pa šaurām kāpnēm gar mūri. Augšā tos gaida varbūtēja, bet lejā — droša nāve. Uz simt- piecdesmitā pakāpiena Ivonne apstājās.

Jau iepriekš bija norunāts, ka atpūta ilgs tikai tik, cik nepieciešams, lai divreiz noskaitītu tēvreizi. Taču pēc tam Ivonne nekustējās ne no vie­tas.

Martēns uzskatīja par vajadzīgu uzsist tam pa kāju un darīja to.

— Kusties!

— Es nevaru… — Ivonne atsaucās aizsmakušā balsī.

— Kas tev ir, nelieti? — Martēns kļuva nikns.

— Reibst galva…

Martēnam izsitās auksti sviedri. Uz brīdi viņš nesaprata, ko tālāk iesākt. Ja Ivonnem patiešām reibst galva un viņš nokritīs, viņš var aizraut līdzi arī citus. Nebija jēgas arī kāpt lejā. Tādā šausmīgā situācijā, kas nekādi nebija iedomājama iepriekš, Martēns apjuka un aprobežojās ar to, ka pieliecās pie Anselma, kas bija zem viņa, un teica:

— Ivonnem reibst galva.

Anselms, tāpat kā Martēns, arī satrūkās un paziņoja Šarfenšteinam, kurš bija aiz viņa nākošais:

— Ivonnem galva reibst.

Tā pa ķēdīti briesmīgā ziņa nonāca līdz Gabrielam.