Divas Diānas

XXIII „lezlmētais"*

Mūsu mīlētāji tomēr cerēja uz labāko, jo hercogs de Gīzs vēl elpoja. Jo visi taču zin, ka nelaimīgie nereti cer uz visneiespējamāko un, līdzīgi grimstoša kuģa pasažieriem, ķeras pie pēdējā salmiņa.

Vikonts d'Eksmess atstāja Diānu un gribēja pats uzzināt, no kurienes nācis jauns likteņa trieciens, kas viņu sasniedzis tieši tajā brīdī, kad šķita, ka visas grūtības jau ir pārvarētas. Pa ceļam Zans Pekuā viņam izstāstīja, kas bija noticis.

Kā zināms, lords Derbijs bija spiests padoties pirms laika, ko noteica lords Ventvorss. Viņš aizsūtīja hercogam de Gīzam parlamentāriešus. To­mēr šur tur kaujas vēl turpinājās.

Fransuā de Gīzs apvienoja sevī bezbailīgu karavīru un stingru kara­vadoni. Viņš bija sastopams visbīstamāko cīņu vietās.

Tādā nelaimīgā brīdi viņš piejāja pie roba pilsētas mūrī un metās cīņas mutulī, ar savu klātbūtni iedvesmojot karavīrus.

Fransuā de Gīza iesauka.

Pēkšņi viņš pa aizsargmūra robu pamanīja balto karogu, kuru nesa angļu parlamentārieši. Lepns smaids apmirdzēja viņa seju — tātad viņš bija uzvarējis!

— Stāviet! — viņš sauca, cenšoties pārkliegt kaujas troksni. — Kalē ir padevusies!

Un nenolaižot acis no šī miera simbola, viņš jāja uz priekšu.

Tad kāds angļu kareivis, acīmredzot nepamanījis parlamentāriešus un nedzirdējis hercoga saucienu, sagrāba viņa zirgu aiz pavadas. Kad prie­cīgais hercogs nepievērsa kareivim uzmanību, anglis tam dūra ar pīķi sejā.

— Man tikai nepateica, — Žans Pekuā piebilda, — kur tieši hercogs ir ievainots, bet brūcei ir jābūt šausmīgai. Pīķa uzgalis nolūza un palika ievainojumā! Hercogs, pat neieliedzies, nokrita ar seju uz leju. To angļi, man šķiet, saplosīja gabalos, bet tas taču hercogam neko nepalīdz! Her­cogu tūlīt aiznesa projām,un kopš tā brīža viņš nav nācis pie samaņas.

— Tas nozīmē, ka pilsēta vēl nav mūsu? — Gabriels jautāja.

— Ko jūs! Hercogs de Nevērs pieņēma parlamentāriešus un piedā­vāja tiem visizdevīgākos noteikumus. Tomēr pat tādas pilsētas atgūšana nespēj aizvietot Francijai hercoga zaudējumu.

— Ak Dievs, jūs par viņu runājat kā par mirušu, — Gabriels sabozās.

— Neko darīt! — audējs tikai nogrozīja galvu.

— Bet kurp jūs mani tagad vedat? Uz kurieni viņu aiznesa?

— Uz Jauno cietoksni, tā vismaz dakterim Ambruāzam Parē sacīja tas cilvēks, kas mums šo vēsti atnesa. Dakteris uzreiz aizgāja uz turieni, bet es steidzos pie jums…

Lūk, mēs jau esam klāt. Šis te ir Jaunais cietoksnis.

Satrauktie pilsētnieki un karavīri piepildīja visas telpas. Jautājumi, piezīmes, versijas lidinājās gaisā virs tūkstošgalvainā pūļa kā svaigs vējiņš virs jaunaudzes.

Vikonts d'Eksmess un Žans Pekuā ar pūlēm izlauzās līdz kāpnēm, kas veda uz durvīm, pie kurām stāvēja sardze.

Dažiem sargiem rokās bija degošas .lāpas, tās meta sarkanīgu blāzmu uz satraukto pūli.

Gabriels sarāvās, kad pēkšņi lāpu gaismā ieraudzīja Ambruāzu Parē. Drūms, norūpējies, ar rokām, sakrustotām uz krūtīm, viņš stāvēja kā sa­stindzis uz kāpnēm. Asaras tam bija aizmiglojušas acis. Aiz muguras tam mīdījās Pjērs Pekuā. Arī viņš bija drūms un nomākts.

— Jūs esat šeit, dakter! — Gabriels iesaucās. — Ko jūs te darāt? Ja hercogs ir dzīvs, vai tad jūsu vieta nav pie viņa?

— Vai jums man tas jāsaka, vikont! — ķirurgs atsaucās, pazinis Gab­rielu. — Ja spējat, iestāstiet to šiem cietpauriem sargiem.

— Kā? Jūs nelaiž? — Gabriels bija pārsteigts.

— Pat negrib dzirdēt! — Ambruāzs Parē sacīja. — Padomājiet, kādu muļķīgu aizspriedumu dēļ mēs varam zaudēt tik vērtīgu cilvēku!

— Bet jums taču ir jātiek pie hercoga! Jūs vienkārši nepratāt to izdarīt…

— Mēs lūdzāmies, pēc tam draudējām, — viņu pārtrauca Pjērs Pekuā. - Uz mūsu lūgumiem viņi atbildēja ar izsmieklu, uz draudiem — ar dūrēm. Dakteris Parē gribēja izlauzties ar spēku, bet viņu krietni pa- mīcīja.

— Kā tad, man taču nav ne titulu, ne zelta ķēdes… — Ambruāzs Parē ar rūgtumu balsī noteica.

— Pagaidiet, — Gabriels teica. — Es izdarīšu tā, ka jūs ielaidīs.

Viņš uzkāpa pa kāpnēm, taču durvju sargs aizšķērsoja tam ceļu.

— Piedodiet, — viņš ar cieņu sacīja. — Taču mums ir pavēle ne­vienu nelaist iekšā.

— Jocīgais! — Gabriels apstājās un teica. — Vai tad šī pavēle ir attiecināma uz vikontu d'Eksmesu, viņa majestātes gvardes kapteini un hercoga de Gīza personīgo draugu? Kur ir tavs priekšnieks? Es gribu ar viņu parunāt.

— Viņš apsargā iekšējās durvis, — sargs kļuva pielaidīgāks.

— Es iešu pie viņa, — vikonts sacīja, — bet jūs, dakter, nāciet man līdzi.

— Jiis, monsenjor, ejiet, ja uzstājat, bet šis cilvēks gan netiks kopā ar jums iekšā.

— Kāpēc tā? Kāpēc dakteris nevar iet pie ievainotā?

— Visi ārsti, kam ir tiesības, sen jau ir pie hercoga. Vairāk neviens ārsts tur nav nepieciešams, tā mums teica.

— Tas mani biedē visvairāk, — nosmīnēja Ambruāzs Parē.

— Bet šim te nav nekādu dokumentu. Es viņu labi pazīstu. Viņš ir izglābis daudzus karavīrus, tiesa, taču tādi neārstē hercogus.

— Tu par daudz pļāpā! Es pieprasu, lai dakteris Parē nāktu kopā ar mani! — Gabriels kļuva nepacietīgs.

— Tas nav iespējams, vikonta kungs.

— Es to pieprasu!

— Es nevaru jums pakļauties. Tāda ir pavēle.

Ambruāzs sašutis iesaucās:

— Šo bezjēdzīgo strīdu laikā hercogs var nomirt!

Šis izsauciens kliedēja Gabriela pēdējās šaubas.

— Jūs tātad gribat, lai es jūs noturu par angļiem? — Gabriels ie­saucās. — Jo sliktāk jums! Lai glābtu hercoga dzīvību, nebūtu žēl noga­lināt divdesmit tādus kā jūs. Paskatīsimies, vai jūsu šķēpi būs pretinieki manam zobenam?

Viņš zibenīgi izrāva savu zobenu. Viņš to augstu pacēla un, vedot sev līdzi Ambruāzu Parē, kāpa pa kāpnēm uz augšu.

Viņa stājā, skatienā bija tik patiesi draudi, bet ārsta uzvedībā — tik liels spēks un pārliecība, ka sargi viņus palaida.

— Hei! Laidiet viņus! — iesaucās kāds no pūļa. — Viņiem ir tāds izskats, it kā tos pats Dievs būtu sūtījis izglābt hercogu de Gīzu!

Šaurā gaitenī lielās zāles priekšā Gabriels un Ambruāzs Parē ierau­dzīja virsnieku — sardzes priekšnieku. Vikonts d'Eksmess nekavējās, tikai uzsauca tam balsī, kas necieta iebildumus:

— Es viņa augstībai vedu jaunu ķirurgu.

Virsnieks klusējot atdeva godu un palaida tos garām.

Gabriels un Parē iegāja. Neviens tiem nepievērsa uzmanību.

Istabas vidū uz nestuvēm nekustīgi gulēja hercogs de Gīzs. Viņa galva

bija asinīs, seja — šķērsām pāršķelta. Šķēpa smaile bija ietriekusies virs labās acs, sadragājusi vaigu un iznākusi ārā pie kreisās auss. Uz brūci bija briesmīgi skatīties.

Apkārt ievainotajam bija sapulcējies ducis visādu ārstu. Apmulsuši, uztraukti, tie neko nedarīja, tikai saskatījās un paklusām sarunājās.

Kad Gabriels un Ambruāzs Parē ienāca, viens no viņiem ar svarīgu sejas izteiksmi teica:

— Mēs tātad esam nonākuši pie kopīga slēdziena, ka hercoga de Gīza ievainojums, mums visiem par lielu nelaimi, ir jāatzīst par nāvīgu, bezcerīgu, un tas nav pakļauts nekādai ārstnieciskai ietekmei. Lai iegūtu mazāko cerību uz izglābšanos, vispirms ir jāizņem no brūces uzgaļa atlū­za, bet tāda iejaukšanās novedīs pie letāla iznākuma…

— Pēc jūsu domām, labāk viņam ļaut nomirt? — Ambruāzs Parē nikni iesaucās, stāvēdams aiz muguras nīgrajiem ārstiem.

Cildenais orators pacēla galvu, lai paskatītos uz nekauņu, kurš uz­drošinājās viņu pārtraukt un, nevienu neieraudzījis, vaicāja:

— Vai atradies varonis, kurš uzdrošināsies pieskarties šai izcilajai galvai, nebaidoties saīsināt hercoga mūžu?

— Atradies! — Ambruāzs Parē atsaucās un, lepni izslējies, piegāja pie kolēģiem.

Nepievēršot uzmanību pārsteigto ķirurgu kurnēšanai, viņš pārliecās pār hercogu un sāka apskatīt viņa ievainojumu.

— Ak, tas ir dakteris Ambruāzs Parē, — nevērīgi izmeta galvenais ārsts, kurš beidzot bija pazinis kolēģi, kurš atļāvās nepiekrist kopīgajam viedoklim. — Acīmredzot Parē kungs aizmirsis, ka viņam nav tas gods būt hercoga de Gīza ārstu sarakstā.

— Labāk sakiet, — Ambruāzs indīgi nosmējās, — ka es esmu viņa vienīgais ārsts, jo visi pārējie no viņa ir atteikušies. Pirms dažām dienām hercogs de Gīzs, būdams klāt brīdī, kad es operēju, paziņoja man, ka nepieciešamības gadījumā rēķinās ar manu palīdzību. Tur bija arī vikonts d'Eksmess, viņš to vaf apstiprināt.

— Jā, tā tas patiešām bija! — Gabriels atsaucās.

Ambruāzs Parē klusēdams turpināja savu darbu.

— Nu? — galvenais ārsts ironiski pasmaidīja. — Pēc apskates jūs vēl joprojām uzstājat, ka šķemba ir jāizņem?

— Pēc apskates uzstāju, — Ambruāzs Parē stingri teica.

— Kādu neparastu instrumentu jūs grasāties izmantot operācijā?

— Savas paša rokas.

— Ko? Es protestēju! — ķirurgs iespiedzās.

— Mēs arī esam pret, — piesteidzās pārējie mediķi.

— Vai jums ir cits paņēmiens, kā glābt hercogu? — Parē vaicāja.

— Nav, bet viņu glābt nemaz nav iespējams, — ārsti pretojās.

— Tad viņš ir mans! — Ambruāzs izstiepa roku pār nekustīgi gulošo ķermeni, it kā ņemdams to savā aizgādībā.

— Bet mēs ejam projām, — galvenais ārsts augstprātīgi paziņoja, it kā gatavojoties aiziet.

— Ko jūs gribat darīt? — Ambruāzu tincināja pārējie.

— Ja hercogs jums visiem skaitās jau miris, es apiešos ar viņu kā ar līķi. — Un, nometis apmetni, viņš uzrotīja piedurknes.

— Ak Dievs! Tādi eksperimenti ar viņa augstību! Viņš taču vēl el­po! — sašutis iesaucās kāds vecs ķirurgs.

— Bet kā jūs domājat! — caur zobiem novilka Ambruāzs, no her­coga nenolaižot skatienu. — Man viņš tagad nav cilvēks, un pat ne dzīva būtne, bet tikai objekts! Skatieties!

Viņš droši uzlika kāju hercogam uz krūtīm. Šausmu un izbaiļu vilnis pāršalca telpu.

— Piesargieties, kungs! — hercogs de Nevērs pieskārās Ambruāza plecam. — Piesargieties! Ja jūs kļūdīsieties, es par jums nevarēšu atbildēt hercoga draugu un padoto priekšā.

Ambruāzs pagriezās un skumji pasmaidīja.

— Jūs riskējat ar savu galvu! — kāds iesaucās no telpas dziļuma.

Tad Ambruāzs Parē svinīgi sacīja:

— Lai notiek! Es riskēšu ar savu galvu, mēģinot izglābt, lūk, šo! Bet tagad gan, — viņš enerģijas uzplūdā piebilda, — lai mani neviens ne­traucē!

Visi pagāja nost, izrādīdami cieņu jaunā speciālista gara stipru­mam.

Saspringtajā klusumā bija dzirdama vienīgi uztraukto vērotāju sa­raustītā elpa.

Ambruāzs, atspiedies ar celi pret hercoga krūtīm, pieliecās, uzmanīgi paņēma šķembas galu un sāka lēni, bet tad arvien straujāk kustināt to. Hercogs noraustījās. Lielas sviedru lāses izspiedās tam uz pieres. Am­bruāzs Parē uz mirkli apstājās, bet tad turpināja iesākto.

Pēc minūtes, kas visiem šķita mūžības garumā, šķēpa uzgaļa atlūza bija izņemta no brūces. Ambruāzs aizmeta to un noliecās pār vaļējo brū­ci. Kad viņš pacēla galvu, viņa sejā mirdzēja laimīgs smaids.

It kā tikko apzinājies visa notikušā svarīgumu, viņš nokrita ceļos, pa­cēla rokas pret debesīm, un prieka asaras ritēja tam pār vaigiem.

Neviens nesacīja ne vārda, visi gaidīja, ko teiks viņš. Beidzot atska­nēja viņa satrauktā balss:

— Nu es varu garantēt, ka hercogs de Gīzs dzīvos!

Patiešām, vēl pēc dažām stundām hercogs atguva samaņu un pat ru­nas spējas…

Ambruāzs beidza pārsiešanu, bet Gabriels stāvēja pie gultas, kur bija pārnests slavenais pacients.

— Gabriel, — hercogs teica, — es jums esmu pateicīgs ne tikai par Kalē atgūšanu, bet par manu dzīvību arī. Jūs gandrīz vai ar spēku esat izcīnījis daktera Parē tiesības piekļūt pie manis.

— Jā, jūsu gaišība, — Ambruāzs apstiprināja, — ja ne vikonts d'Eksmess, mēs pie jums nebūtu tikuši klāt.

— Jūs abi mani izglābāt!

— Nerunājiet tik daudz, jūsu gaišība, — ārsts viņu pārtrauca.

— Vēl vienu jautājumu.

— Kādu, jūsu 'gaišība?

— Dakter, vai manu veselību ietekmēs šis briesmīgais ievainojums?

— Nekādā ziņā. Paliks vienīgi rēta, var sacīt — zīme!

— Rēta, un tikai? — hercogs bija pārsteigts. — Rētas piestāv ka­rotāja sejai. Lai mani sauc par «Iezīmēto", man nekas nav pretī. «Iezī­mētais", tas neskan slikti.

Visiem ir zināms, ka arī laikabiedri un pēcteči pievienojās viņa do­mām, un hercogs de Gīzs iegāja vēsturē ar vārdu «Iezīmētais".