Divas Diānas

XXI Atraidītā mīla

Lords Ventvorss labi zināja, ka viņa namā neviena nav, jo jau no paša rīta viņš bija aizraidījis visus kalpotājus uz vaļņiem. Andrē, de Kastro kundzes franču pāžs, pēc viņa pavēles bija ieslēgts. Diānai bija jābūt vienai vai, sliktākajā gadījumā, ar savu kalponi.

Iedams pa pilsētas izmirušajām ielām, lords Ventvorss devās taisnā ceļā uz de Kastro kundzes apartamentiem.

Neviens viņa ierašanos nemanīja, nebija kam prasīt atļauju, tāpēc viņš strauji iegāja Diānas istabā. Pat nepaklanījies pārsteigtajai gūsteknei, viņš pavēloši sacīja kalponei: .

— Nekavējoties pazūdiet! Franči jau šovakar būs šeit,un es netaisos par jums nest atbildību. Dodieties pie sava tēva!

— Bet, milord… — kalpone iebilda.

Gubernators nikni piespēra kāju:

— Jūs dzirdējāt, ko es teicu? Es tā gribu!

— Tomēr, milord… — Diāna mēģināja iejaukties.

— Es teicu — es tā gribu, kundze! — lords Ventvorss pacēla gal­vu.

Pārbiedētā kalpone aizskrēja.

— Es jūs nepazīstu, milord, — Diāna noteica pēc ilga klusuma brī­ža.

— Tāpēc, ka jūs mani nekad neesat redzējusi uzvarētu, — lords Ventvorss nosmīnēja. — Jūs bijāt spoža pareģe manam apkaunojumam, bet es, muļķis, jums ne par ko negribēju ticēt! Es esmu sakauts, pilnīgi un galīgi, neatgriezeniski! Līksmojiet!

— Tātad franči uzvar? — Diāna vaicāja, mēģinot apvaldīt savu prie­ku.

— Uzvar? Njelas forts, Rizbanka forts, Vecais cietoksnis — viss ir viņu rokās. Viņi var ieņemt pilsētu kaut tūlīt! Priecājieties!

— Ak, — Diāna iebilda, — ja pretinieks esat jūs, milord, pārāk agri nav ko priecāties.

— Ak nav gan! Ha, ha… Vai tad jūs neredzat, ka es esmu pametis savu posteni? Es tur biju visu laiku, kamēr norisinājās kauja. Vai jūs nesaprotat, ka es negribu būt klāt padošanās brīdī? Pēc pusotras stundas lords Derbijs padosies. Priecājieties!

— Bet jūs to visu sakāt tādā toni, ka man jums grūti noticēt, — Diāna sacīja, klusībā cerot uz drīzu atbrīvošanos.

— Lai jūs pārliecinātu, es jums sacīšu citādi — hercogien, pēc pus­otras stundas franči ienāks pilsētā, un kopā ar viņiem vikonts d'Eksmess. Bīstieties!

— Ko nozīmē jūsu vārdi? — Diāna nobālēja.

— Ko? Jūs vēl nesaprotat? — lords Ventvorss drudžaini iesmējās, pienācis tuvāk. — Tie nozīmē tikai vienu — pēc pusotrām stundām lo­mas būs mainītas. Jūs būsiet brīva, bet es būšu gūsteknis. Vikonts d'Eksmess jums atdos brīvību, mīlestību, laimi, bet mani iemetīs akas dibenā! Bīstieties!

— Kāpēc man būtu jābaidās? — Diāna vaicāja, atkāpjoties pie sienas lorda drūmi degošo acu nobiedēta.

— Ak Dievs, vai tad to ir tik grūti saprast? Es vēl esmu valdnieks, bet gūsteknis kļūšu tikai pēc pusotrām stundām. Pēc stundas un piec­padsmit minūtēm, jo laiks skrien! Vēl pagaidām jūs esat manā varā. Vi­konts drīz būs klāt, bet es jau esmu te. Tāpēc jums ir gan jāpriecājies, gan jābīstas!

— Milord, milord, — Diāna šausmās atgrūda lordu Ventvorsu, — ko jūs no manis gribat?!

— Ko es gribu? — viņš pārjautāja.

— Nenāciet man klāt!.. Es kliegšu, saukšu palīgā un jūs kritīsiet ne­godā uz visu mūžu, nelieti!

— Kliedz, sauc, man viss ir vienalga, — lords Ventvorss nosmīnēja velnišķīgā mierā. — Māja ir tukša, ielas arī, uz taviem kliedzieniem vēl vismaz stundu neviens neatsauksies. Skaties — es pat neesmu papūlējies aizvērt slēģus.

— Bet pēc stundas ieradīsies cilvēki un nositīs jūs!

— Nē, — lords Ventvorss iebilda, — es pats sevi nogalināšu. Vai tad tu domā, ka es spēju pārdzīvot Kalē krišanu? Pēc stundas es pa­darīšu sev galu, tas ir izlemts, nerunāsim par to. Taču pirms tam es tevi atņemšu tam nolādētajam vikontam! Es tevi nelūdzu, es pavēlu!..

— Bet es — mirstu! — Diāna iesaucās, izņemot no korsetes dun­ci.

Bet pirms viņa paspēja iedurt sev krūtīs, lords. Ventvorss metās pie viņas, paņēma viņu aiz rokas, izrāva dunci un nometa to zemē.

— Vēl par agru! — viņš atkal pasmaidīja savu biedējošo smaidu. — Es neļaušu jums padarīt galu! Pēc tam dariet ko gribat ar sevi, bet šī pēdējā stunda pieder man!..

Viņš pastiepa rokas, un viņa, izmisuma dzīta, nokrita tam pie kā­jām.

— Žēlojiet, miilord! Žēlojiet! Neaizmirstiet, ka jūs esat augstmanis!

— Augstmanis! — lords Ventvorss iesaucās, purinādams galvu. — Jā, es tāds biju un atbilstoši izturējos, kamēr pārsvars bija manā pusē, kamēr es cerēju, kamēr dzīvoju! Bet tagad es vairs neesmu augstmanis, nē. Es esmu vienkāršs cilvēks, cilvēks, kurš gatavs iet nāvē, bet vispirms es gribu atriebties! — Ar strauju kustību viņš uzrāva Diānu kājās.

Viņai vairs nebija spēka ne lūgt, ne kliegt, ne saukt palīgā.

Šajā brīdī uz ielas atskanēja stiprs troksnis.

— Ak! - iesaucās Diāna vārgā balsī, un viņas acīs atkal iedegās cerība.

— Lieliski! — lords Ventvorss iesmējās ļaunā priekā. — Acīmredzot iedzīvotāji sākuši laupīt. Lai tā būtu! — viņš paņēma Diānu uz rokām.

Viņa spēja vienīgi izdvest:

— Apžēlojieties!

— Nē, nē! — lords atkārtoja. — Tu esi pārāk lieliska!

Diāna zaudēja samaņu.

Taču lordam neizdevās noskūpstīt viņas pamirušās lūpas, jo tajā pašā acumirklī durvis ar troksni atsprāga un uz sliekšņa parādījās vikonts d'Eksmess kopā ar abiem Pekuā un vairākiem kareivjiem.

Gabriels ar zobenu rokā vienā lēcienā bija blakus lordam.

— Nelietis!

Tas, zobus sakodis, sagrāba savu zobenu, kas atradās uz krēsla.

— Atpakaļ! — Gabriels atturēja savus ļaudis. — Man pašam viņš ir jāsoda!

Pretinieki pilnīgā klusumā krustoja zobenus.

Pjērs un Zans Pekuā kopā ar biedriem atkāpās, atbrīvojot viņiem vietu, un kā pārakmeņojušies vēroja divcīņu.

Taču mēs vēl neizstāstījām, kādā veidā, apsteidzot lorda Ventvorsa aprēķinus, bezpalīdzīgajai gūsteknei radās glābēji.

Pēdējo divu dienu laikā Pjērs Pekuā paspēja sagatavot un apbruņot tos, kuri kopā ar viņu slepus cerēja uz franču uzvaru. Tā kā par uzvaru vairs šaubu nebija, tādu pilsētnieku skaits krietni pieauga.

Ieroču meistars gribēja dot triecienu izšķirošajā brīdī, tāpēc gaidīja, kad angļu aizsardzība sašķobīsies, bet viņu pašu skaits vēl vairāk pa­lielināsies. Viņam nebūt negribējās velti riskēt ar to cilvēku dzīvībām, kas viņam ir uzticējušies. Tikai pēc Vecā cietokšņa krišanas viņš nolēma rī­koties.

Kad atskanēja viņa raga signāls, no Rizbanka forta kā pēc burvju nūjiņas mājiena uzbrukumā nāca vikonts d'Eksmess un viņa vienība. Acumirklī viņi atbruņoja nedaudzos sardzes kareivjus un atvēra frančiem vārtus. *

Pēc tam visa vienība, saņēmusi papildinājumu un kļuvusi pārgalvīga pēc pirmās vieglās uzvaras, steidzās uz turieni, kur lords Derbijs ne­sekmīgi sev meklēja cienījamāku padošanās vietu.

Bet kas tad atlika lorda Ventvorsa leitnantam starp divām frontēm? Vikonts d'Eksmess jau ielauzies Kalē ar Francijas karogu rokā, bet pil­sētas sargi sadumpojušies… Leitnants nolēma padoties. Viņš tikai pail­dzināja gubernatora nolikto termiņu, jo pretošanās bija kļuvusi bezjēdzīga un asinsizliešana nebija vajadzīga. Lords Derbijs aizsūtīja pie hercoga de Gīza parlamentāriešus.

Tieši to arī Gabriels un abi Pekuā vēlējās panākt.

Tomēr viņos bažas radīja lorda Ventvorsa prombūtne. Kopā ar pāris kareivjiem Gabriels izkļuva no kaujas vietas, kur vēl grandēja lielgabali un, nelabu nojautu mākts, tas steidzās uz gubernatora savrupmāju.

Visas durvis bija līdz galam vaļā, un tie bez pūlēm nonāca līdz herco­gienes istabām.

Un tieši laikā!..

Vikonta d'Eksmesa zobens nozibēja Indriķa II meitai virs galvas…

Divcīņa bija saspringta. Abi pretinieki bija meistarīgi paukotāji un abiem bija apskaužama izturība. Zobeni zibēja gaisā kā čūskas un atgā­dināja zibeņus.

Tomēr jau pēc divām minūtēm ar spēcīgu triecienu vikonts d'Eks­mess izsita lordam Ventvorsam no rokām viņa zobenu. Lords pieliecās, lai izvairītos no cirtiena, paslīdēja uz parketa un paklupa.

Naids, nicinājums un dusmas, kas trakoja Gabriela sirdī, bija nomā- kušas jebkuru augstsirdību. Viņš nekavējoties pielika sava zobena smaili nekrietnajam cilvēkam pie krūtīm.

Neviens no šīs ainas vērotājiem nemēģināja atturēt viņu no atriebības. Taču Diāna de Kastro, tikko atguvusi samaņu, saprata, kas par lietu, un metās pie Gabriela, iesaukdamās:

— Apžēlojieties!

Cik pārsteidzoša sakritība! Viņa lūdza apžēlot to, kurš pirms neilga brīža nevēlējās žēlot viņu pašu.

Gabriels, ieraudzīdams Diānu un izdzirdējis viņas balsi, juta, ka maiguma un mīlestības vilnis pārņem to. Naids saplaka.

— Vai jūs vēlaties, lai viņš paliktu dzīvs? — viņš vaicāja Diānai.

— Es lūdzu, Gabriel, dodiet viņam iespēju nožēlot padarīto!..

— Lai notiek, — jauneklis atbildēja un, ar celi spiežot saniknoto lordu pie zemes, mierīgi pasauca Pekuā un strēlniekus:

— Panāciet šurp. Sasieniet viņu un iesviediet viņa paša mājas pagra­bā. Lai viņa likteni izlemj hercogs de Gīzs.

— Nē, nogaliniet mani, nogaliniet mani! — lords Ventvorss kliedza.

— Dariet, kā es teicu, — Gabriels sacīja, nelaižot viņu vaļā. — Nu es saprotu, ka dzīve tam būs daudz lielāks sods nekā nāve.

Lai kā lords Ventvorss trakoja, vīri to sasēja, aizbāza tam muti ar vīkšķi un stiepa lejā.

Tad Gabriels vērsās pie Žana Pekuā, kurš stāvēja savam radiniekam blakus:

— Mans draugs, es jūsu klātbūtnē izstāstīju Martēnam drūmo stāstu par viņa dubultnieku, un nu jūs zināt, ka viņš ne pie kā nav vainīgs. Jūs, droši vien, gribēsiet atvieglot viņa ciešanas. Esiet tik laipns, izdariet man kādu pakalpojumu…

— Es visu sapratu, — Zans Pekuā viņu pārtrauca. — Jāsameklē dakteris Ambruāzs Parē, jo viņš spēj izglābt jūsu ieročnesēju. Es jau skrienu, bet lai tam nodrošinātu labāku kopšanu, likšu pārnest to uz mū­su māju.

Neko nesaprotošais Pjērs Pekuā kā ļaunā murgā skatījās gan uz Gab rielu, gan uz Zanu.

— Ejam, Pjēr, — Žans sacīja, — man būs vajadzīga tava palīdzība. Redzu, ka tu neko nesaproti. Es tev pa ceļam visu paskaidrošu, tu man noteikti piekritīsi. Jālabo tas, kas izdarīts nezināšanas dēļ.

Paklanījies Diānai un Gabrielam, Žans aizgāja, aizvedot līdzi Pjēru.

Kad Diāna palika viena kopā ar Gabrielu, viņa jūtu uzplūdos nokrita ceļos un, pacēlusi rokas pret debesīm, sacīja:

— Es tev pateicos, Visaugstākais! Pateicos par to, ka es esrau glābta un par to, ka to izdarījis viņš!