Divas Diānas

XXVII Vikonts de Montgomerijs

Tāpat kā atgriežoties no Itālijas, Gabriels ieradās četru kareivju pava­dībā. Ambrozio, Laktancijs, Ivonne un Piltruss nāca tam aiz muguras, viņi ienesa angļu karogus un apstājās pie sliekšņa.

Jauneklis turēja rokās samta spilvenu, uz kura bija divas vēstules un pilsētas atslēgas.

Indriķa sejā sastinga šausmu un sajūsmas grimase. Viņš priecājās par laimīgo ziņu, bet viņu biedēja sūtņa drūmums.

— Vikonts d'Eksmess! — karalis nočukstēja, redzot, kā Gabriels lēni nāca tam klāt.

De Puatjē kundze ar konetablu apmainījās satrauktiem skatieniem.

Pa to laiku Gabriels, svinīgi nometies uz viena ceļa karaļa priekšā, skaļi teica:

— Valdniek, te ir Kalē atslēgas, kuras pēc septiņu dienu aplenkuma un trīs niknām kaujām angļi atdeva hercogam de Gīzam un kuras her­cogs de Gīzs lika pasniegt jūsu majestātei.

— Tātad Kalē ir mūsu? — karalis pārjautāja, kā nespēdams tam noticēt.

— Kalē ir jūsu, valdniek, — Gabriels atkārtoja.

— Lai dzīvo karalis! — sāka dārdēt visa zāle. Indriķis II bija aiz­mirsis par visām bailēm un atcerējās tikai to, ka viņa karaspēks ir guvis spožu uzvaru. Ar mirdzošām acīm viņš klanījās saviem priecīgi satrauk­tajiem galminiekiem.

— Pateicos, kungi, pateicos! Francijas vārdā es pieņemu jūsu sa­jūsminātos apsveikumus, taču būs godīgi, ja to lielāko daļu mēs veltīsim varonīgajam de Gīza kungam, karagājiena vadītājam!

Piekrišanas čuksti pāršalca zāli.

— Sakarā ar to, ka hercogs de Gīzs pašlaik nav mūsu vidū, — Indri­ķis turpināja, — mēs ar prieku apsveicam jūs, svēto tēv, izcilo Gīzu dzim­tas pārstāvi, un jūs, vikont d'Eksmes, kurš šo brīnišķīgo vēsti mums ir atnesis.

— Valdniek, — Gabriels cieti noteica, goddevīgi palocījies karalim, — piedodiet, taču kopš šī brīža es vairs neesmu vikonts d'Eksmess.

— Kā tad tā? — Indriķis II sarauca uzacis.

— Jūsu majestāte, kopš Kalē ieņemšanas es uzskatu, ka esmu tie­sīgs nēsāt savu īsto vārdu un īsto titulu. Es esmu vikonts de Montgome­rijs.

Pieminot šo vārdu, kuru daudzus gadus ļaudis uzdrošinājās izrunāt tikai čukstus, zāli pāršalca izbrīns.

— Šis jaunais cilvēks sevi nosauca par vikontu de Montgomeriju! Tā­tad grāfs de Montgomerijs, viņa tēvs, vēl ir dzīvs! Ko tas varētu nozīmēt? Kāpēc atsākušās runas par šo seno, kādreiz tik ievērojamo dzimtu?

Karalis, protams, to visu nedzirdēja, taču iedomāties to nemaz nebija grūti. Viņš nobālēja un niknumā iekoda sev lūpā. De Puatjē kundze arī nodrebēja, bet stūrī noslēpies konetabls sakustējās un viņa acis iedegās naidā.

— Ko tas nozīmē, kungs? — karalis vaicāja pēkšņi aizsmakušā bal­sī. — Kas tas par vārdu, ko jūs uzdrošinājāties piesavināties? No ku­rienes jūsos tik liela drosme? *

— Tā mani patiešām sauc, — Gabriels mierīgi atbildēja, — bet tas, ko jūs novērtējāt par drosmi, nav nekas cits kā pārliecība.

Bija vairāk nekā skaidrs, ka Gabriels vienā rāvienā bija iecerējis sa­sniegt visu atklātā ceļā. Tādā veidā viņš gribēja ne tikai karalim nogriezt atkāpšanās ceļu, bet arī pats sev.

Indriķis tūlīt saprata šo viltību, bet gribēdams kaut mazliet attālināt drausmīgo atrisinājumu, viņš sacīja:

— Jūsu personīgās lietas mēs apspriedīsim vēlāk, bet tagad neaiz­mirstiet, ka jūs esat hercoga de Gīza sūtnis, un, ja es nemaldos, jūs savu pienākumu vēl neesat izpildījis.

— Jums taisnība, — Gabriels paklanījās. — Tagad man ir jūsu ma­jestātei jāpasniedz angļiem atņemtie karogi. Lūk, te tie ir. Bez tam her­cogs de Gīzs personīgi jums uzrakstīja šo vēstuli.

Viņš uz samta spilvena pienesa karalim hercoga vēstuli. Karalis to paņēma, salauza zīmogu, atvēra vēstuli un tad pasniedza to kardinālam sacīdams:

— Jums, kardināl, ir tā laime nolasīt jūsu brāļa vēstījumu. Tā nav adresēta man, bet visai Francijai.

— Vai jūsu majestāte vēlas…

— Jā, kardināla kungs, es to vēlos. Jūs šo godu esat pelnījis.

Lotringas kardināls ar goddevīgu reveransu paņēma vēstuli no karaļa

rokām un pilnīgā klusumā izlasīja sekojošo:

„Valdniek! Kalē ir mūsu rokās. Nedējas laikā mēs esam angļiem at­ņēmuši to, ko viņi ieguva pirms divsimt gadiem pēc veselu gadu ilga pilsētas aplenkuma. Es uzdrošinos apgalvot, ka ne vēlāk kā pēc divām nedēļām ienaidnieki būs pavisam izdzīti no Francijas robežām. Es uz­skatīju par nepieciešamu pret zaudētājiem izturēties augstsirdīgi.

Kapitulācijas noteikumi paredz, ka pilsētas iedzīvotājiem ir tiesības atgriezties Anglijā ar visu savu īpašumu. Mūsu kritušo un ievainoto skaits nav liels. Pašreiz man nav ne laika, ne iespēju jūsu majestātei pavēstīt visus sīkumus, es pats biju nopietni ievainots…"

Šajā vietā kardināls nobālēja un pārtrauca lasīt.

— Kā, hercogs ir ievainots? — karalis iesaucās, izliekoties uztrau­cies.

— Jūsu majestāte, uztraukumam nav pamata, — Gabriels iejaucās. — Hercoga ievainojums, paldies Dievam, vairs nav bīstams. No tā ir pa­likusi tikai bāla rēta un iesauka «Iezīmētais".

Kardināls pārskrēja ar acīm dažas nākošās rindas, pārliecinājās, ka Gabrielam bijusi taisnība un nomierinājies turpināja:

„Es pats biju nopietni ievainots pirmajā dienā, kad mēs iegājām Kalē. Taču mani izglāba tūlītēja iejaukšanās un jaunā ķirurga Ambruāza Parē izcilās dotības. Pašlaik es vēl esmu diezgan vārgs, un tāpēc man ir liegts prieks personīgi satikt jūsu majestāti.

Visas detaļas jūs varat uzzināt no šīs vēstules pasniedzēja, kurš jums to nodos kopā ar pilsētas atslēgām un angļu karogiem. Starp citu, par viņu man jūsu majestātei ir jāpastāsta atsevišķi, jo Kalē pilsētas pēkšņās ieņemšanas gods nepieder man. Es no sirds centos sekmēt mūsu varonīgo kaujinieku panākumus, taču pamatideja, plāns, izpildījums un galīgā šī pasākuma uzvara pilnīgi un galīgi pieder vikontam d'Eksmesam…"

Tagad karalis pārtrauca kardinālu:

— Acīmredzot hercogs de Gīzs vēl nezin jūsu jauno vārdu?

— Valdniek, — Gabriels atbildēja, — es pirmo reizi uzdrošinājos sevi nosaukt tikai jūsu majestātes klātbūtnē.

Kardināls pēc karaļa dotās zīmes turpināja lasīt:

— «Jāatzīstas, es pat nebiju domājis par tik drosmīgu triecienu, kad d'Eksmesa kungs, saticis mani Luvrā, izklāstīja man savu lielisko plānu, kliedēja manas šaubas, darīja galu neziņai un pārliecināja mani, ka šis varoņdarbs var nest slavu jūsu valdīšanai.

Tomēr tas vēl nav viss. Tik nopietnā pasākumā risks nav pieļaujams. D'Eksmesa kungs izkārtoja maršalam Strocijam iespēju, pārģērbtam sve­šās drānās, iekļūt Kalē pilsētā, un maršals pats personīgi novērtēja visus uzbrukuma un aizsardzības variantus. Vēl vairāk, maršals Strocijs bija sastādījis tik precīzu Kalē nocietinājumu plānu, ka pilsēta mums bija kā uz delnas.

Pie pilsētas mūriem, kaujās pie Njelas forta, Vecajā cietoksnī, vār­du sakot, visur d'Eksmess parādīja brīnumainus varoņdarbus, atrodoties vienības priekšgalā, kuru uzturēja pats par saviem līdzekļiem.

Taču viņš pat sevi pārspēja, ieņemot Rizbanka fortu. Šis forts varēja brīvi uzņemt no Anglijas pienākušos milzu papildspēkus. Tad mēs būtu sakauti un iznīcināti. Vai gan mēs bez flotes varētu stāvēt pretī cietok­snim, kuru sargā okeāns? Protams, nē. Taču vikonts d'Eksmess paveica brīnumu!

Nakti, mazā laiviņā, kopā ar saviem brīvprātīgajiem viņš piestāja kailā klinšainā krastā, pa šausmīgu klinti uzrāpās tornī un pacēla franču karo­gu pār neieņemamo fortu!"

Neraugoties uz karaļa klātbūtni, sajūsmas kņada apslāpēja kardināla balsi. Gabriels, galvu nodūris, kautrīgi stāvēja netālu no karaļa, un viņa necilais stāvs vēl vairāk pasvītroja varoņdarba lielumu, sajūsminot gan jaunas dāmas, gan vecus karavīrus.

Pat karalis sāka uztraukties un labsirdīgi noskatījās uz jauno varoni no bruņinieku romāniem. Tikai de Puatjē kundze kodīja nobālējušās lū­pas un de Monmoransī kungs rauca pieri.

Atvilcis elpu, kardināls turpināja lasīt:

— „Pēc Rizbanka forta ieņemšanas angļu kuģi neriskēja piestāt krastā. Trīs dienas vēlāk mēs iegājām Kalē. Šajā pēdējā kaujā, valdniek, es guvu briesmīgu ievainojumu, tas man gandrīz maksāja dzīvību. Te man atkal būs jāpiemin vikonts d'Eksmess. Viņš gandjīz ar varu lika pielaist pie manas ārstēšanas dakteri Parē."

— Par to nu pieņemiet no manis īpašu pateicību, — kardināls aiz­kustināts sacīja Gabrielam un pacilāts turpināja lasīt:

— „Valdniek, parasti lielu uzvaru panākumi tiek piedēvēti tam, kura vadībā tie tikuši sasniegti. Šajā gadījumā uzskatu par vajadzīgu jums pazi­ņot, ka vēstules pasniedzējs bija mūsu karagājiena īstais iedvesmotājs un arī izpildītājs. Ja nebūtu viņa, Kalē vēl joprojām būtu angļu rokās.

D'Eksmesa kungs lūdza man to nestāstīt nevienam, tikai karalim, ko es ar prieku daru. Mans pienākums ir rakstiski apstiprināt d'Eksmesa kunga varoņdarbu. Pārējais ir jūsu rokās, jūsu majestāte.

D'Eksmesa kungs man sacīja, ka jums ir kāda dāvana viņam. Pa­tiešām, tikai karalis var pēc nopelniem apbalvot tik lielisku varoņdarbu.

Nobeigumā es lūdzu Dievu, lai tas jūsu majestātei dod ilgu mūžu un laimīgu valdīšanu.

Jūsu padevīgais un uzticamais kalps

Fransuā de Gīzs Kalē, 1558. gada 8. janvārī."

Kad Lotringas Kārlis bija izlasījis vēstuli līdz galam un pasniedzis to karalim, zāli vēlreiz pāršalca apbrīnas čuksti. Ja nebūtu jāievēro galma etiķete, sajūsmas pārņemto ļaužu izpausmes būtu daudz skaļākas.

Karalis sajuta vispārējo noskaņojumu un sākumā mēģināja tam pre­toties. Tomēr viņš bija spiests Gabrielam izteikt visu klātesošo vērtēju­mu:

— Tas, ko jūs esat izdarījis, kungs, tas ir prātam neaptverams! Es pats arī uzskatu, ka jūs par šo varoņdarbu esat pelnījis vislielāko apbal­vojumu.

— Valdniek, — Gabriels sacīja, — es pretendēju tikai uz vienu bal­vu, un jūsu majestāte zin, kas tas ir… — Pamanījis Indriķa nepacietīgo žestu, Gabriels atcerējās, ka vēl viss nav pateikts un turpināja:

— Lūdzu piedošanu, valdniek, mana misija vēl nav galā.

— Kas tad vēl?

— Jūsu majestātei es atvedu vēstuli no de Kastro kundzes.

— No de Kastro kundzes? — Indriķis bija priecīgi pārsteigts.

Karalis pielēca no krēsla, nokāpa no paaugstinājuma, paņēma Diānas

vēstuli un pusbalsī teica Gabrielam:

— Izrādās, jūs ne tikai esat karalim atkarojis pilsētu, bet arī atdevis tēvam meitu! Esmu jūsu dubults parādnieks! Paskatīsimies, ko viņa raksta…

Indriķis negribēja lasīt vēstuli skaļi un negribēja atlikt lasīšanu uz vēlāku laiku. Lai pārtrauktu galminieku gaidošo klusēšanu, viņš skaļi sa­cīja:

— Kungi, es negribu traucēt jūsu prieka izpausmēm. Man vairs nekas nav jums sakāms. Visu pārējo mēs noskaidrosim sarunā ar hercoga de Gīza sūtni. Jūs varat apspriest šo lielisko jaunumu, varat to darīt tūlīt, kungi!..

Viesi nekavējoties izmantoja atļauju. Sākās nebeidzams, neiedomā­jams troksnis.

Tikai de Puatjē kundze un konetabls vēroja, ko darīs karalis un Gab­riels. Tie apmainījās daiļrunīgiem skatieniem. Pēc tam Diāna piegāja ka­ralim pavisam tuvu klāt. Indriķis nepamanīja ne Diānu, ne konetablu. Viņš bija pārņemts ar meitas vēstuli.

— Mīļā Diāna! Nabaga mīļā Diāna! — viņš aizkustināts murminā­ja.

Tad, izlasījis vēstuli, viņš augstsirdības uzplūdā ar cieņu vērsās pie Gabriela:

— Arī de Kastro kundze man apraksta jūs kā savu glābēju! Viņa raksta arī to, ka jūs ne tikai esat tai atdevis brīvību, bet arī izglābis godu?

— Valdniek, tas bija mans pienākums.

— Tad ;irī man atliek izpildīt savu pienākumu, — karalis lepni iz­slējās. — Jūsu vārds! Ko jūs no manis gribat, vikont de Montgomerij?