Divas Diānas

XXV Labā zīme

— Sasodīts! — Žans Pekuā iesaucās. — Jūs citiem esat sagādājis tik lielu laimi, ka katrā ziņā sasniegsiet savējo!

— Jā, cerēsim, ka jūsu vēlējums man būs laba zīme, — Gabriels sacīja. — Tomēr jūs paši redzat, ka man jūs ir jāpamet… Bet kāpēc? Varbūt, ka asaru un bēdu dēļ. Nerunāsim vairs par to, bet labāk apsprie­dīsim to, kas interesē mūs visus.

Norunāja kāzu dienu, kurā, sev par lielu nožēlu, Gabriels nevarēs piedalīties, un tad arī Babetes un Žana aizbraukšanas dienu uz Parīzi.

— Pilnīgi iespējams, ka es pats nevarēšu jūs uzņemt savā namā, — Gabriels skumīgi sacīja. — Man acīmredzot nāksies uz kādu laiku iz­braukt no Parīzes. Bet jūs brauciet. Aloīze, mana audžumāte, jūs sagaidīs ar atplestām rokām.

Kas attiecas uz Martēnu, viņam pagaidām bija jāpaliek Kalē. Ambruāzs Parē paziņoja, ka viņš varēs izveseļoties pēc diezgan ilga laika pie ļoti labas kopšanas.

— Tikko tev kļūs labāk, mans uzticamais draugs, atgriezies arī tu Parīzē. Lai kas ar mani notiktu, savu solījumu es izpildīšu, — sacīja vi­konts d'Eksmess, — es atbrīvošu tevi no ēnas, kas tevi ir mocījusi. Nu es esmu divtik šajā lietā ieinteresēts.

— Jūsu gaišība, domājiet par sevi, nevis par mani, — Martēns sa­cīja.

— Parādiem jātiek samaksātiem. Man ir laiks iet. Palieciet sveiki, mani draugi. Man ir jāatgriežas pie hercoga de Gīza.

Pēc stundas ceturkšņa Gabriels jau bija pie hercoga.

— Beidzot! — Fransuā de Gīzs pasmaidīja. — Godkārīgais Gabriels ir klāt!

— Visa mana godkārība aprobežojas ar to — palīdzēt jums, cik pie­tiek spēka, jūsu augstība, — Gabriels atbildēja.

— Nē, tā vēl nav godkārība, — hercogs iebilda. — Es to tā saucu tādēļ, — viņš jokojot piebilda, — ka jūs esat pie mans vērsies ar tik daudziem tik ļoti neparastiem lūgumiem, ka es, taisnību sakot, nezinu, vai spēšu tos visus izpildīt.

— Kad es tos lūdzu, tad domāju ne tik daudz par saviem nopelniem, monsenjor, cik par jūsu augstsirdību.

— Jūs gan esat ļoti labās domās par manu augstsirdību, — hercogs nosmīnēja. — Spriediet pats, marķīz de Vodemon, — viņš griezās pie augstmaņa, kas sēdēja pie viņa gultas, — vai drīkst apgrūtināt augstas personas ar tik neizpildāmām prasībām? Jūs tikai paklausieties, kādas nedzirdētas balvas no manis grib saņemt šis vikonts d'Eksmess!

— Es jau iepriekš paredzu, — iebilda marķīzs de Vodemons, — ka tas nemaz nebūs par daudz tik lieliskam karotājam, kāds ir vikonts. Taču es paklausīšos.

— Pirmkārt, — hercogs de Gīzs sacīja, — d'Eksmesa kungs vēlas, lai es paturu viņa nelielo kaujas vienību, kuru viņš ir nolīdzis pats par savu naudu. Viņš pats ņem līdzi tikai četrus cilvēkus. Un šie brašuļi, kurus viņš man uzspiež, ir tīrie velni, kas kopā ar vikontu ieņēma ne­pieejamo Rizbanka fortu. Kurš no mums abiem — es vai vikonts d'Eksmess, ir ieguvējs?

— Jādomā, ka jūs gan, — marķīzs de Vodemons pasmaidīja.

— Nu labi, es uzņemšos šo pienākumu, — hercogs jautri iesmējās. — Es neļaušu tiem stāvēt dīkā, Gabriel. Tikko es tikšu uz kājām, es ņemšu tos līdzi jaunā karagājienā. Mēs neatstāsim angļiem ne pēdu franču ze­mes! Arī Malmors ar visiem viņa ievainojumiem, arī viņš nāks. Dakteris Parē man apsolīja Malmoru salāpīt.

— Viņš būs ļoti laimīgs, monsenjor! — Gabriels teica.

— Tā ir pirmā laipnība… Nākošā ir tāda — d'Eksmesa kungs man atgādina, ka šeit, Kalē, uzturas Diāna de Kastro, karaļa meita. Kā jūs jau zināt, de Vodemona kungs, viņa bija angļu gūstā. Vikonts vēlas lai es blakus ikdienas darīšanām neaizmirstu arī par šo karaļa atvasi. Kas tad tas ir — pienākums vai laipnība, kuru man izrāda vikonta kungs?

— Protams, laipnība, — atbildēja marķīzs de Vodemons.

— Tātad arī otrais punkts būtu nokārtots. Lai arī es neskaitos pārāk labs galminieks, tomēr es zinu, kā muižniekam pieklājās izturēties pret dāmu un man ir skaidri mani pienākumi pret de Kastro kundzi. Viņa tiks nogādāta Parīzē, kad un kā pati vēlēsies.

Gabriels klusēdams paklanījās hercogam, nevēlēdamies izrādīt, cik liela nozīme viņa acīs ir šim solījumam.

— Treškārt. Lords Ventvorss, šīs pilsētas bijušais gubernators tika saņemts gūstā. To izdarīja vikonts personīgi. Kapitulācijas laikā mēs vie­nojāmies ar angļiem atbrīvot viņu pret izpirkšanas maksu. Taču d'Eksmesa kungs iesaka mums parādīt vēl lielāku augstsirdību. Viņš lūdz aizsūtīt lordu Ventvorsu uz Angliju atpakaļ bez nekādas kompensācijas. Vai tāda rīcība, apliecinot mūsu augstsirdību, neceļ mūsu prestižu jūras šauruma otrā krastā? Tādā veidā vikonts atkal mums ir izdarījis pakal­pojumu.

— Turklāt viscildenākajā veidā! — marķīzs apstiprināja.

— Tātad, Gabriel, varat būt mierīgs, de Terma kungs jau ir devies atbrīvot lordu Ventvorsu un atdot viņam zobenu. Viņš varēs aizbraukt jebkurā tam vēlamā laikā.

— Esmu jums ļoti pateicīgs, bet nedomājiet, ka es esmu tik sevišķi augstsirdīgs. Es tikai uzskatu par nepieciešamu norēķināties ar viņu par to laipnību, ko viņš man parādīja, kamēr biju viņa gūstā, kā arī dot tam godprātības paraugstundu — to viņš sapratīs bez vārdiem.

Viss ritēja lieliski, tomēr Gabriels bija nemierīgs — kāpēc hercogs neko nesaka par pašu galveno? Viņš sadūšojās un sacīja:

— Monsenjor, man gribētos jums atgādināt par solījumu, ko jūs man devāt pirms Rizbanka forta ieņemšanas.

— Pagaidiet, nepateicīgais jaunekli! Pēc trīs tik svarīgiem lūgumiem arī man ir tiesības lūgt jums izdarīt kādu pakalpojumu! De Vodemona kungs to var apstiprināt. Es jūs lūdzu aizvest un pasniegt karalim Kalē pilsētas atslēgas…

— Ak, jūsu gaišība! — Gabriels iesaucās.

— Domāju, ka tas jūs pārlieku neapgrūtinās. Šāda veida uzdevumu jums jau ir gadījies pildīt. Vai atceraties, jūs taču bijāt tas, kas veda karalim mūsu iekaroto itāļu pilsētu karogus… Kopā ar atslēgām jūs viņa majestātei nodosiet kapitulācijas akta kopiju un šo vēstuli, kurā ir iz­stāstīts par to, kā tika ieņemta Kalē. Es šorīt pat to uzrakstīju, nerau­goties uz Ambruāza Parē aizliegumu. Ceru, ka jūs būsiet ar mani apmie­rināti. Lūk, te būs vēstule un atslēgas. Par to, ka tās ir jāglabā, šķiet, pat lieki minēt.

— Arī man ir lieki sacīt, jūsu gaišība, ka nu es uz visu mūžu būšu jūsu parādnieks! — Gabriels iesaucās lielā satraukumā.

Viņš apņēma izrakstīta koka lādīti un aizzīmogoto vēstuli no hercoga rokām. Kas to lai zin, varbūt tieši šajos dārgajos talismanos ir apslēpta Gabriela tēva brīvība un viņa paša laime!

— Nu es jūs vairs neaizturu, — hercogs sacīja. — Jūs laikam pats steidzaties?

— Palieciet sveiks, jūsu gaišība, un vēlreiz liels paldies! — Gabriels sacīja.

Tajā brīdī istabā iesteidzās de Terma kungs, tas pats virsnieks, kuru hercogs sūtīja pēc lorda Ventvorsa.

— Nu vai tad mūsu uzvaras sūtnis var aizbraukt, nesaticies ar sa­kāves sūtni! — hercogs iesmējās, ieraudzīdams virsnieku. — Ko teiksiet, de Term? Izskatāties apbēdināts…

— Ļoti apbēdināts, jūsu augstība.

— Jā? Kas tad ir noticis? Kur ir lords Ventvorss?

— Pēc jūsu norādījuma es paziņoju lordam Ventvorsam, ka viņš ir brīvs, un atdevu tam viņa zobenu. Viņš uzņēma šo labvēlības izpausmi ļoti vēsi un pilnīgi neko nesacīja. Šāda atturība mani nedaudz pārsteidza. Tikko es biju izgājis, skaļi kliedzieni mani atsauca atpakaļ — lords Vent­vorss, izmantojot savu brīvību, tūlīt pat ietrieca sev krūtīs zobenu, ko es tam nupat biju atdevis. Viņš nomira tajā pašā brīdī.

— Sasodīts! — hercogs de Gīzs iesaucās. — Viņš nespēja pārdzīvot pilsētas zaudējumu! Vai ne, Gabriel?

— Nē, jūsu augstība, — Gabriels cieti noteica. — Nē, ne pilsētas krišana noveda lordu Ventvorsu nāvē.

— Kā? Ir kāds cits iemesls?

— Par to es neko negribētu teikt, monsenjor. Es glabātu šo lorda noslēpumu, ja viņš būtu dzīvs, bet pēc viņa nāves vēl jo vairāk. Tomēr, — Gabriels klusāk sacīja, — varu jums atzīties, ka viņa vietā es būtu darījis tieši tāpat. Jā, lords Ventvorss rīkojās pareizi! Ir lietas, kuras godīgs cil­vēks var izpirkt tikai ar nāvi.

— Es jūs saprotu, Gabriel, — hercogs domīgs sacīja. — Mēs varam atdot lordam Ventvorsam pēdējo godu, tas ir viss.

— Nu viņš ir tā cienīgs, — Gabriels vēsi noteica.

Nedaudz minūtes vēlāk hercogs de Gīzs atlaida Gabrielu, un tas de­vās tieši uz bijušā gubernatora savrupmāju, kur vēl joprojām mitinājās hercogiene de Kastro.

Viņš nebija redzējis Diānu kopš vakardienas, bet viņa jau zināja par Ambruāza Parē veiksmīgo iejaukšanos un par hercoga de Gīza izglāb­šanu. Gabriels to sastapa pilnīgi nomierinājušos.

Iemīlējušies tic priekšnojautām — Diānas miers nevilšus iedvesa pār­liecību Gabrielam, ka viss būs labi.

Kad vikonts atstāstīja viņai sarunu ar hercogu un parādīja vēstuli un lādīti, kas iegūtas, pārvarot milzīgas grūtības, Diāna priecājās. Taču pat šajā laimīgajā brīdī viņa rūgti nožēloja lorda Ventvorsa bēdīgo galu. Viņš, kaut arī veselu stundu nemitējās viņu apvainot, tomēr pirms tam trīs mēnešus izturējās pret Diānu kā īsts džentlmenis.

Tad Gabriels stāstīja par Martēnu, par Pekuā ģimeni, par to aiz­bildniecību, ko pār Diānu uzņēmies hercogs de Gīzs…

Vārdu sakot, Gabriels varētu atrast vēl tūkstoš lietas, par ko pastāstīt Diānai, lai tikai nebūtu no viņas jāšķiras. Tomēr doma par atgriešanos Parīzē satrauca Gabrielu arvien vairāk. Viņu plosīja pretrunīgas jūtas. Gribējās palikt kopā ar Diānu un gribējās ātrāk sastapt karali.

Beidzot pienāca brīdis, kad Gabrielam bija jāceļas.

— Jūs brauksiet, Gabriel? Jo labāk! — Diāna atsaucās. — Jo ātrāk jūs aizbrauksiet, jo mazāk man būs jāmokās gaidot. Brauciet, mans draugs, lai ātrāk atrisinās mūsu liktenis.

— Lai Dievs jūs svētī! Jūsu drošsirdība stiprina arī mani.

— Gabriel, klausoties jūs, man kļūst neērti… Un jums, šķiet, arī… Mēs runājām par visu ko, tikai ne par pašu galveno — mūsu nākotni. Bet ja jau jūs pēc dažām minūtēm braucat, mēs varam atklāti parunāt par vienīgo, kas mūs patiešām uztrauc…

— Jūs lasāt manā dvēselē kā grāmatā!..

— Klausieties. Kopā ar hercoga vēstuli jūs karalim nodosiet vēl ot­ru — no manis. Te tā ir. Es viņam uzrakstīju, kā jūs mani izglābāt un atbrīvojāt. Ar to pašu būs skaidrs, ka jūs ne tikai atdevāt Francijai tās pilsētu, bet arī tēvam viņa meitu! Esmu pārliecināta, ka Indriķa II tēva jūtas nepievils to un ka man ir tiesības viņu saukt par tēvu.

— Dārgā Diāna! Ak, ja tas tiešām tā būtu! — Gabriels iesaucās.

— Tagad par kaut ko citu… Es gribu zināt, kā jums veiksies Parīzē. Lai kāds laiku pa laikam man par to paziņo. Jūs esat spiests savu ieroč­nesēju atstāt šeit. Ņemiet līdzi Andrē, manu franču pāžu… Andrē ir tīrais bērns, viņam ir tikai septiņpadsmit gadu, bet viņš būtībā ir vēl jaunāks par saviem gadiem. Tomēr viņš man ir uzticams, krietns un varēs jums būt noderīgs. Ņemiet viņu līdzi, Gabriel.

— Esmu pateicīgs jums par rūpēm, — Gabriels teica, — taču man ir jābrauc tūlīt pat…

Diāna viņu pārtrauca:

— Andrē ir brīdināts. Viņš jau ir sagatavojies ceļam, man tikai viņam jādod pēdējie norādījumi. Kamēr jūs atvadīsieties no Pekuā, Andrē jūs panāks.

— Jā, es ar prieku viņu ņemšu līdzi, — Gabriels smaidīja. — Man pa ceļam būs ar ko parunāt par jums!

— Man tas ienāca prātā, — hercogiene de Kastro nosarka. — Palie­ciet sveiks! Ir laiks!

— Ak nē! Tas ir pārāk skumjš vārds. Labāk sakiet „Uz redzēšanos"! Jūs man vēl nepateicāt, kā lai es jums paziņoju par to, kā man veiksies Parīzē..,

— Pagaidiet…

Viņa noņēma no pirksta zelta gredzenu un no lādes izņēma mūķenes galvassegu — to pašu, ko nēsāja Senkantēnas klosterī.

— Ņemiet, Gabriel, — viņa svinīgi sacīja. — Pilnīgi iespējams, ka viss noskaidrosies vēl pirms manas atgriešanās. Lai tad Andrē izbrauc no Parīzes man pretī. Ja Dievs ir mūsu pusē, Andrē šo gredzenu pasniegs vikontesei de Montgomerijai. Ja cerības mūs ir pievīlušas, viņš man iedos šo mūķenes aubi. Esiet stiprs, Gabriel! Noskūpstiet mani kā brālis — uz pieres, es darīšu to pašu, lai stiprinātu jūsu gribu un jūsu ticību.

Viņi apmainījās ar skumjajiem skūpstiem.

— Bet tagad šķirsimies, mans draugs! Tā vajag! Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos, Diāna! — Gabriels nočukstēja un izskrēja no zā­les.

Pēc pusstundas vikonts d'Eksmess jau brauca ārā no Kalē, no pil­sētas, kuru viņš pats bija atdevis Francijai. Viņu pavadīja pāžs Andrē un četri algotņi — Piltruss, Ambrozio, Ivonne un Laktancijs.

Pjērs, Zans un Babete pavadīja visus sešus jātniekus līdz Parīdzes ceļam. Tur viņi šķirās. Gabriels pēdējo reizi spieda tiem roku, un drīz vien mazā procesija pazuda ceļa līkumā.

Gabriels bija nopietns un sapņains, taču nebūt ne bēdīgs. Viņš dzī­voja ar cerībām.

Reiz jau tā bija, ka viņš no Kalē devās uz Parīzi cerībā uz sava likteņa noskaidrošanu, taču tad apstākji nebija tik labvēlīgi kā pašlaik. Viņam bija jāuztraucas par Martēnu, par Babeti, par brāļiem Pekuā, viņš uztraucās par Diānu, kas palika namā pie sava pielūdzēja lorda Vent­vorsa. Galu galā viņš zemapziņā juta, ka nekas labs nav gaidāms…

Tagad it kā nekādu sliktu priekšnojautu nebija. Abi ievainotie — virspavēlnieks un ieročnesējs ārstējās, Babete taisījās precēties ar mīļoto cilvēku, hercogiene de Kastro bija brīva un ne no viena neatkarīga.

Pats Gabriels, kas bija iecerējis un realizējis Kalē ieņemšanu, nu bija, kā sacīt, zirgā. Kalē atdota Francijas karalim, bet tāda uzvara ir jebkura apbalvojuma vērta. Jo vairāk tāpēc, ka godīgi nopelnīta!

Jā, Gabriels bija cerību spārnots!

Viņš steidzās uz Parīzi, steidzās pie karaļa. Viņa drošsirdīgie karavīri jāja tam blakus. Viņam priekšā, piestiprināta pie segliem, bija redzama lādīte ar Kalē atslēgām. Apmetnī bija noslēpts vērtīgais kapitulācijas akts un ne mazāk vērtīgās hercoga de Gīza un de Kastro kundzes vēstules. Diānas dotais gredzens mirdzēja tam pirkstā. Cik daudz priekšnoteikumu nākotnes laimei! Pat debesis — zilas un tīras, tam atgādināja par ce­rībām, gaiss, dzidrs un svaigs, lika asinīm straujāk ritēt dzīslās, lauki, pilni pievakares trokšņu, elpoja dziļi un rāmi. Arī saule, kas rietēja aiz horizonta, nevilšus iedvesa mieru.

Jā, bija grūti iedomāties vēl vairāk labu zīmju ceļā uz iecerēto mērķi. Taču paskatīsimies, kas notika tālāk!