Divas Diānas

XXX Nezināmais cietumnieks

Šatlē komandants, de Salvuazona kungs, kurš pieņēma Gabrielu, kad viņš pirmo reizi apmeklēja cietumu, nesen bija miris. Jauno komandantu sauca de Sazeraka kungs.

Tieši pie viņa atveda Gabrielu. Nemiers aizžņaudza Gabrielam rīkli, un viņš nespēja izteikt ne vārda. Klusējot viņš parādīja karaļa doto gre­dzenu.

De Sazeraka kungs ar cieņu paklanījās:

— Es jūs jau gaidīju, kungs! Pirms stundas es saņēmu pavēli, kas jūs tieši skar. Šī gredzena uzrādītājam ir nekavējoties jāatdod bezvārda ieslodzītais, kurš daudzus gadus ir ticis turēts Šatlē cietumā ar numuru divdesmit viens. Vai viss ir pareizi, kungs?

— Jā, jā, — Gabriels steidzīgi apstiprināja. Cerība tam bija atdevusi runas spējas. — Šī pavēle, komandanta kungs…

— Esmu gatavs to izpildīt.

— O! Vai tā ir taisnība? — Gabriels nodrebēja.

— Neapšaubāmi, — de Sazeraka kungs atbildēja balsī, kurā vērīgāks klausītājs sadzirdētu skumjas un nožēlu.

Taču Gabriels bija pārāk satraukts un priecīgs, lai pamanītu to.

— Tātad es nesapņoju! Manas bažas nav pamatotas! Jūs man at­dodat cietumnieku, komandanta kungs! Es pateicos, augstais Dievs! Pa­teicos, valdniek! Iesim ātrāk, es jūs lūdzu!

Viņš jau grasījās spert soli, bet pēkšņi negribot apstājās. Viņam šķita, ka sirds tam salūzis gabalos, viņam trūka elpas. Diemžēl, cilvēks ir pārāk vājš, lai izturētu tik lielu satraukumu!..

Gandrīz necerēta tik daudzu gadu sapņa piepildīšanās, kas bija visa viņa dzīves jēga, mīlestība pret tēvu — tas viss savijās cieši kopā un sagriezās Gabriela acu priekšā. Kā viņš varēja kaut uz mirkli šaubīties par monarha augstsirdību!

Beidzot viņš tomēr saņēmās.

— Piedodiet man, komandanta kungs, šo mirkļa vājumu. Redzat, ir brīži, kad ir grūti izturēt prieku.

— O, nevajag atvainoties, es jūs lūdzu, — komandants neskanīgi at­bildēja.

Gabriels bija pārsteigts par toni, kādā šie vārdi tika izteikti. Viņš pacēla acis un ieskatījās de Sazeraka kunga atklātajā, godīgajā sejā. Tajā bija tik daudz sirsnības un labvēlības!

Taču dīvaina lieta — de Sazeraka kungs skatījās uz Gabrielu ar slēptu žēlumu. Pamanījis to, Gabriels nobālēja un ļaunas nojautas atkal pārņēma viņu. Tomēr viņš apspieda sevī tās un izbijies sacīja:

— Iesim. Es esmu gatavs.

Viņi sāka kāpt pazemē.

Pa priekšu gāja kalps ar lāpu rokā.

Gabriels, pats to negribot, sāka atcerēties gan drūmās sienas un garos gaiteņus, gan kāpnes, pa kurām viņš jau bija gājis. Viņš atcerējās tās reizes izjūtas.

Viņi pienāca pie dzelzs durvīm pazemē, aiz kurām viņš kādreiz ierau­dzīja nomocīto, nerunīgo gūstekni.

Gabriels neko nedomājot, apstājās.

— Šeit, — viņš nopūtās.

Taču de Sazeraka kungs skumji nogrozīja galvu.

— Nē, šeit vēl ne.

— Kā tā? Vai jūs smejaties par mani?

— O, ko jūs! — komendants klusi, ar pārmetumu balsī sacīja.

Auksti sviedri izspiedās Gabrielam uz pieres.

— Piedodiet! Kā man tas jāsaprot?

— Man jums ir jāpaziņo bēdīga vēsts. Vakar vakaiā tika pavēlēts ieslodzīto no šīs kameras pārcelt vēl vienu stāvu zemāk.

— Kāpēc? — Gabriels nesaprata.

— Bija noteikts, ka ieslodzītais par jebkuru mēģinājumu kaut ko teikt, par kliedzienu, pat par pasacītu vārdu tiek pārcelts uz zemāku stāvu pazemē.

— Tas man ir zināms, — Gabriels gandrīz nedzirdami sacīja.

De Sazeraks turpināja:

— Reiz jau viņš atļāvās pārkāpt šo pavēli, un tieši tad viņu pārcēla uz briesmīgo telpu, kur jūs jau viņu redzējāt, kā jūs pats sakāt. Mēs ar jums runājām, ka jūs kāds jau ir informējis par spīdzināšanu ar klu­sēšanu, uz kādu viņš bija notiesāts.

— Jā, jā, — Gabriels nepacietīgi iesaucās, — kas tālāk?

— Lūk, kas — vakar vakarā neilgi pirms vārtu slēgšanas Šatlē iera­dās kāda ietekmīga persona, kuras vārdu es nenosaukšu.

— Tas nav svarīgi. Tālāk… — Gabriels steidzināja.

— Šis cilvēks, — komandants turpināja, — pavēlēja, lai es to pavadu uz divdesmit pirmo kameru. Viņš griezās pie ieslodzītā, bet tas neizdvesa ne skaņu. Es cerēju, ka vecais virs pratīs izturēt šo pārbaudījumu. Kādu pusstundu, neraugoties uz visām viltībām, kādas lietoja šī persona, ieslo­dzītais turpināja klusēt!..

Gabriels smagi nopūtās, taču nepārtrauca drūmo stāstu.

— Tomēr pēc vienas frāzes, pēc pēdējās, kas tam tika iečukstēta ausī, nabaga vīrs pieslējās savā guļasvietā, asaras tam lija no izbalēju­šajām acīm un viņš ierunājās… Man jums ir jāsaka — zvēru pie sava goda, viņš patiešām runāja! Es pats to dzirdēju!

— Un tad? — Gabriels neskanīgi vaicāja.

— Un tad man bija, neraugoties uz maniem iebildumiem un lūgu­miem, jāizpilda cietsirdīgā pavēle, ko paredz mans amats! Man bija jā­pakļaujas varai, kas ir augstāka par manējo. Un es pārvedu ieslodzīto uz kameru, kas atrodas vēl zem šīs.

— Ātrāk uz turieni! Atbrīvosim viņu! — Gabriels iekliedzās.

Komendants skumīgi pašūpoja galvu. Gabriels to nemanīja. Viņš jau

kāpa lejā pa slidenajām, appelējušajām akmens kāpnēm, kuras veda uz nāvi nesošo smirdīgo bedri.

De Sazeraka kungs ar žestu atlaida kalpu, pats paņēma rokā lāpu un, pie mutes pielicis kabatlakatu, sekoja Gabrielam.

Ar katru pakāpienu gaiss kļuva arvien smagāks. Šajā postošajā at­mosfērā spēja izdzīvot tikai pretīgie tārpi, kas gadījās tiem zem kājām. Gabriels nekam nepievērsa uzmanību. Drebošu roku viņš paņēma atslē­gas un, atslēdzis smagās, piemirkušās durvis, steidzās iekšā telpā. Lāpas gaismā viņš kaktā uz salmiem ieraudzīja ķermeni. Gabriels metās pie tā, pacēla viņu un iesaucās:

— Tēvs!

De Sazeraka kungs satrūkās no šī kliedziena.

Bet vecā vira galva nokārās, un rokas bija nedzīvas kā zari.