Divas Diānas

XXVIII Prieks un satraukums

„Vikont de Montgomerij!"

Šis vārds karaļa mutē nozīmēja vairāk nekā solījums. Gabriels līksmo­ja. Indriķis bija gatavs piedot!

Diāna pačukstēja pienākušajam konetablam:

— Viņš kļūst mīksts!

— Pagaidīsim, vēl mūsu laiks nav pienācis! — konetabls nesamul­sa.

— Valdniek, — karalim sacīja Gabriels, — valdniek, es neuzskatu par vajadzīgu atkārtot, kādu laipnību es no jums sagaidu. Savu solījumu esmu izpildījis. Vai jūs savējo pildīsiet?

— Jā, es to darīšu, — karalis nešaubīdamies sacīja, — bet tikai ar vienu noteikumu, lai par to neviens neuzzin.

— Tas tiks ievērots. Zvēru pie sava goda!

— Panāciet tuvāk, vikont! — karalis pavēlēja.

Gabriels pagāja uz priekšu, kardināls smalkjūtīgi atkāpās, bet de Puatjē kundze, kas sēdēja gandrīz blakus karalim, neizkustējās no vietas un dzirdēja visu turpmāko sarunu.

Starp citu, viņas klātbūtne karali nemulsināja. Šoreiz viņa balss ska­nēja stingri:

— Vikont de Montgomerij, jūs esat bruņinieks, kuru es cienu un protu novērtēt. Pat ja jūs saņemsiet to ko kārojat, neapšaubāmi mēs vēl paliksim jūsu parādnieki.

Ņemiet šo gredzenu. Rīt astoņos no rīta uzrādiet to Šatlē koman­dantam. Viņš būs brīdināts, un jūs nekavējoties saņemsiet to, kas jums ir tik svēts un kā dēļ jūs esat tik varonīgi cīnījies.

Gabriels juta, ka no laimes tam saļogās ceļi, nespēdams novaldīties, viņš nokrita karalim pie kājām. Sirds neprātīgi dauzījās, acīs viņam bija asaras.

— Valdniek, — viņš teica, — līdz pēdējai asins lāsei — esmu jūsu rīcībā! Tas ir tik pat droši kā tas, ka atteikuma gadījumā es uz mūžu būtu jūs neieredzējis.

— Diezgan, vikont, piecelieties, — karalis smaidīdams teica. — No­mierinieties. Lai mazliet novērstos no smagajām domām, izstāstiet mums visos sīkumos šo stāstu par brīnumaino Kalē atgūšanu. Manuprāt, par to var runāt un to var klausīties bezgalīgi.

Indriķis II vairāk nekā stundu nelaida vaļā Gabrielu. Tam bija atkal un atkal jāatkārto vienas un tās pašas cīņu epizodes.

Tad karalis negribīgi atkāpās, ļaujot dāmām rūpīgi izjautāt jauno va­roni.

Visbeidzot Lotringas kardināls, kurš nezināja Gabriela pagātni un, redzot viņā tikai sava brāļa draugu un līdzgaitnieku, vēlējās viņu stādīt priekšā karalienei.

Katrīnai Mediči visa galma klātbūtnē nācās apsveikt to, kurš karalim bija atnesis tik labas ziņas. Taču viņa to darīja visai vēsi un augstprātīgi. Viņas nicinošais skatiens neatbilda vārdiem, ko viņa sacīja. Gabriels juta šo melīgo laipnību, zem kuras maskas slēpās izsmiekls un neskaidri draudi.

Paklanījies Katrīnai Mediči, viņš pagriezās un tūlīt ieraudzīja savu slikto priekšnojautu iemeslu. Tikko viņš paskatījās uz karaļa pusi, tūlīt ar šausmām ieraudzīja, ka pie Indriķa pieiet Diāna de Puatjē un kaut ko tam ļaunā priekā cenšas iestāstīt. Tad viņa piesauca konetablu, un tas arī sāka apstrādāt karali no otras puses.

Neviens ienaidnieku žests nepaslīdēja Gabrielam nepamanīts. Bet tajā brīdī, kad sirds tam sāka satraukti dauzīties, pie viņa ar priecīgu smaidu sejā piesteidzās Marija Stjuarte.

Viņa apbēra to ar veselu gūzmu jautājumu, bet norūpējies Gabriels atbildēja viņai ļoti izklaidīgi.

— Bet tas taču ir brīnišķīgi, tas ir lieliski! Vai jūs man piekrītat, dārgais troņmantniek? — viņa jautāja Fransuā, savam vīram, kurš neka­vējās no savas puses izteikt Gabrielam uzslavas.

— Ko tikai es nedarītu, lai varētu dzirdēt tik laipnus vārdus! — Gab­riels atteica, nenovēršot acis no uztraucošās trijotnes.

— Mana sirds to juta, ka jūs noteikti paveiksiet kaut ko grandio­zu! — Marija Srjuarte turpināja ar viņai piemītošo grāciju. — Ak, ja es varētu jums pateikties tāpat kā karalis! Bet sieviete nevar dalīt ne titulus, ne amatus. Diemžēl!

— Ak, ticiet man, patiešām man jau ir viss, ko es varu vēlēties, — Gabriels teica un nodomāja: «Karalis klausās un neko viņai nesaka pre­tī!.."

— Un tomēr… — Marija Stjuarte nebeidza'jūsmot. — Redzat šo vijolīšu pušķi, kuru man atsūtīja Turnelas dārznieks. Ar troņmantnieka atļauju es pasniedzu jums šos ziedus par atmiņu no šīs brīnišķīgās dienas! Vai jūs tos pieņemat?

— O! — Gabriels izdvesa un noskūpstīja pastiepto rociņu.

— Puķes vienmēr iepriecina un remdē skumjas, — Marija Stjuarte domīgi sacīja. — Varbūt arī mani gaida bēdas, taču es nekad nejutīšos nelaimīga, kamēr man būs puķes. Lūk, kāpēc es sniedzu tās jums, laimī­gajam uzvarētājam, vikonta kungs.

— Kas to lai zin, — Gabriels nogrozīja galvu, — vai laimīgais uzva­rētājs nav jāmierina vairāk nekā jebkurš cits?

Sacīdams šos vārdus, viņš nenovērsa skatu no karaļa, kurš acīmre­dzami mocījās šaubās un arvien vairāk lieca galvu uz leju, klausoties de Puatjē kundzē un konetablā.

Gabriels nodrebēja šausmās, iedomājoties, ka karaļa favorīte ir no­klausījusies viņu sarunu ar karali un pašlaik runā tieši par viņu un viņa tēvu.

Bet Marija Stjuarte, mīļi pazobojusies par Gabriela sapņainumu, aiz­gāja.

Pienāca admirālis Koliņī un arī karsti apsveica viņu ar spožo uz­varu.

— Jūs esat radīti ne tikai spožām uzvarām, bet arī cieņas pilniem zaudējumiem, — admirālis sacīja. — Es lepojos ar to, ka laikus esmu pratis atklāt jūsu stiprās puses, un varu nožēlot tikai vienu — man ne­nācās būt jūsu tuvumā, kad jūs izcīnījāt sev laimi, bet Francijai — sla­vu.

— Tāda iespēja jums noteikti vēl būs, admirāļa kungs.

— Nez vai, — admirālis skumji sacīja. — Dod Dievs, lai mēs vismaz kaujas laukā nenonākam katrs savā frontes pusē!

— Ko jūs ar to domājat, admirāli? — Gabriels bija ieintriģēts.

— Pēdējā mēneša laikā četri ticības brāļi tika sadedzināti dzīvi. Pro­testantu skaits pieaug ar katru dienu un drīz vien tie sāks sacelties pret tik nežēlīgām vajāšanām. Baidos, ka vienā jaukā dienā divas partijas pār­vērtīsies par divām karojošām pusēm.

— Kas tad notiks?

— Notiks tas, d'Eksmesa kungs, ka jūs, neraugoties uz neaizmirstamo rīta pastaigu uz Svētā Jēkaba ielu, būsiet savā rīcībā pilnīgi brīvs. Un man šķiet, ka jūs pašlaik tiekat tik ļoti godāts, ka nespēsiet iestāties kara­pulkā, kas cīnīsies pret karali.

Vērojot karali, Gabriels atbildēja:

— Bet man šķiet, admirāļa kungs, ka jūs maldāties! Es jūtu, ka drīz vien ar tīru sirdsapziņu varēšu kopā ar apspiestajiem sacelties pret ap­spiedējiem.

— Ko? Ko tad tas nozīmē? — admirālis sāka uztraukties. — Kas ar jums notiek, Gabriel? Jūs pat nobālējāt.

— Nekas, nekas, admirāli, taču esmu spiests jūs pamest. Uz drīzu redzēšanos!

Gabriels no tāluma ieraudzīja, ka karalis piekrītoši pamāja ar galvu, bet pēc tam Monmoransī uzreiz devās projām, uzmetis Diānai trium­fējošu skatienu.

Pēc dažām minūtēm pieņemšana beidzās, un Gabriels atļāvās karalim pasacīt:

— Līdz rītam, jūsu majestāte.

Karalis aizgriezās sāņus un noburkšķēja:

— Līdz rītam.

Tagad viņš vairs nesmaidīja. Toties smaidīja de Puatjē kundze.

Gabriels izgāja no pils. Milzīgs smagums nomāca to.

Visu vakaru viņš klīda ap Šatlē cietumu. Pārliecinājies par to, ka Monmoransī tur nav iegājis, viņš mazliet nomierinājās. Tad, pavirpinājis pirkstos karaļa doto gredzenu, viņš atcerējās Indriķa II vārdus, kuros nebija nekāda zemteksta, nekādu divdomību:

„Jūs nekavējoties saņemsiet to, kas jums ir tik svēts un kā dēļ jūs esat tik varonīgi cīnījies."

Tomēr šī nakts, kas atdalīja viņu no izšķirošā mirkļa, viņam šķita garāka par gadu!