Divas Diānas

VII Bīstamais solis

Diāna de Kastro, atkal apmetusies Luvrā, tagad pastāvīgi atradās nā­ves bailēs. Viņa ari gaidīja, taču viņai šī nomācošā piespiedu gaidīšana bija vēl smagāka nekā Gabrielam. Taču viņai vēl bija palikusi iespēia kaut ko uzzināt par Gabrielu.

Reizi nedēļā pāžs Andrē ieradās Svētā Pāvila dārzu ielā un izvaicāja Aloizi par jauno grāfu. Tiesa gan, iegūtās ziņas Diānu neiepriecināja. Grāfs de Montgomerijs bija nerunīgs, drūms un nospiestā garastāvoklī. Stāstot par viņu, audžumāte negribot sāka liet asaras. Diāna sirsnīgi vē­lējās darīt galu šīm pastāvīgajām bailēm. Viņa ilgi šaubījās, taču beidzot nolēma.

Vienā jaukā jūnija rītā, ietinusies vienkāršā apmetnī un paslēpusi se­ju, viņa Andrē pavadībā izgāja no Luvras un devās pie Gabriela.

Lai viņš vairās no viņas… lai! Viņa pati ies pie tā. Vai tad māsa nedrīkst apciemot brāli? Vai tas nav viņas pienākums, brīdināt to vai mierināt?

Diemžēl viņas apņēmība nekā nedeva.

Gabriels savām vientuļajām pastaigām parasti izvēlējās rīta stundas. Kad Diāna kautrīgi pieklauvēja pie vārtiem, izrādījās, ka Gabriels jau aizgājis. Gaidīt? Taču neviens nezināja, cikos viņš atgriezīsies, bet Diānas ilgā prombūtne Luvrā tūlīt tiktu pamanīta.

Nu nekas! Viņa gaidīs tik ilgi, cik būs nepieciešams!

Bet pagaidām ieies pie Aloīzes un pati par visu tai pavaicās.

Andrē ieveda savu kundzi tukšā istabā un pats aizskrēja meklēt au­džumāti.

Pa visiem šiem gadiem Alolze un Diāna ne reizes nebija tikušās. Tāpēc ieejot istabā, Aloīze gribēja de Kastro kundzei zemu palocīties, bet Diāna metās tai klāt, apskāva viņu un iesaucās kā tajos tālajos, brī­nišķīgajos laikos:

— Dārgā audžumāti

— Kundze, — Aloīze bija līdz asarām aizkustināta, — vai tad jūs mani vēl atceraties? Jūs mani pazināt?

— Protams, ka atceros! — Diāna iesmējās un, viegli piesarkusi, ie­bilda: — Es audžumāt, neesmu nākusi pļāpāt tukšu…

— Jūs gribat ar mani parunāt par viņu?

— Protams! Cik žēl, ka viņš ir aizgājis! Es viņu spētu mierināt un būtu nomierinājusies pati! Kā viņam klājas? Vai viņš ir tik pat drūms, tik pat nomākts? Kāpēc viņš mani ne reizes nav apciemojis Luvrā? Ko viņš saka? Ko dara? Runā, runā taču, audžumāt!

— Jūs pati zināt, ka viņš skumst… Iedomājieties vien…

— Pagaidi, Aloīze, — Diāna viņu pārtrauca, — tieši pēc stundas man ir jāiet projām. Es negribu, ka Luvrā pamana manu prombūtni. Tieši pēc stundas pasaki man, ka ir laiks iet.

— Tas nebūs tik viegli, kundze. Un laiks arī skrien nemanāmi. Vajag, lai kāds mums to atgādinātu.

— Pareizi! To izdarīs Andrē!

Pāžs, kurš atradās blakus istabā, tieši pēc stundas apsolījās pieklauvēt pie durvīm.

— Bet tagad, — Diāna sacīja, apsēdusies audžumātei blakus, — ne­kas un neviens netraucēs mums sirsnīgi izrunāties…

Šajā ilgajā sarunā apbēdinātā Aloīze pastāstīja Diānai visu, ko zināja, vai, pareizāk sakot, ko redzēja.

Diāna gan priecājās, tāpēc ka viņai stāstīja par viņas Gabrielu, gan bēdājās, tāpēc ka dzirdēja tik ļoti skumju stāstu.

Patiesi, Aloīzes atklātība ne tikai nenomierināja de Kastro kundzi, bet tieši otrādi — vēl vairāk satrauca. Ar katru mirkli, ar katru Aloīzes izteikto vārdu viņa arvien vairāk pārliecinājās — ja viņa grib glābt savus vistuvākos cilvēkus, tad ir pienācis īstais brīdis.

Tā rūgtās atziņās pagāja stunda un, kad Andrē pieklauvēja pie dur­vīm, Diāna un Aloīze vienā balsī iesaucās:

— Vai jau?

Tad Diāna nedroši sacīja:

— Es laikam vēl kādu ceturtdaļstundu uzkavēšos!

— Esiet piesardzīga, kundze!

— Jā, tev taisnība, man ir jāiet. Vēl tikai vienu jautājumu… Saki, vai tiešām viņš mani nav ne reizes pieminējis?

— Ne vienu reizi, kundze…

— Nu ko… Viņš dara pareizi… — Diāna nopūtās.

— Viņam būtu labāk, ja viņš par jums vispār nedomātu…

— Vai tu uzskati, ka viņš tomēr par mani domā?

— Katrā ziņā.

— Bet viņš izvairās no manis, izvairās no Luvras!

Aloīze tikai nogrozīja galvu:

— Ja viņš no tās vietas izvairās, tad ne jau to dēļ, ko mīl.

Diāna saprata: „Bet to dēļ, ko viņš ienīst." Skaļi viņa teica:

— Nē, man tomēr viņš noteikti ir jasatiek! Noteikti!

— Vai gribat, es viņam sacīšu, ka jūs lūdzāt atnākt pie jums uz Luvru?

— Nē, nē, tikai ne uz Luvru! — Diāna izmisīgi purināja galvu. — Uz Luvru gan lai nenāk. Es pagaidīšu… Es pati atnākšu!

— Bet ja viņš atkal nebūs mājās? Kad jūs varēsiet atnākt? Vismaz aptuveni jūs varat pasacīt?

— Es to nevaru pateikt… es taču neesmu brīva. Bet ja es varēšu, es atsūtīšu Andrē, viņš jūs brīdinās.

Šajā brīdī pāžs pieklauvēja vēlreiz.

— Eju, eju, — Diāna viņam uzsauca un sacīja audžumātei:

— Laiks šķirties. Apskauj mani cieši, kā tajos tālajos, laimīgajos laikos.

Un kad aizkustinātā Aloīze klusuciešot piespieda viņu sev pie sirds, Diāna nočukstēja:

— Rūpējies par viņu! Sargā to!..

Ar šiem vārdiem Diāna atvadījās un jau pēc pusstundas bija Luv­rā.

Viņu neuztrauca bīstamā izlēciena sekas. Viņu nomāca kas cits — ko ir nodomājis darīt Gabriels?

Gabriels pārradās mājās vēlu. Diena bija karsta, un viņš bija pamatīgi noguris. Bet kad Aloīze viņam pieminēja Diānu un izstāstīja par viņas apmeklējumu, viss nogurums pēkšņi izgaisa.

— Ko viņa gribēja? — Gabriels apbēra audžumāti ar jautājumiem, neļaujot nemaz atbildēt. — Ko viņa teica? Ko darīja? Ak, kāpēc es ne­biju mājās!.. Nu runā taču, Aloīze! Vai viņa mani grib redzēt? Vai viņa nezin, kad varēs atkal atnākt? Es nevaru palikt neziņā, Aloīze! Es tūlīt pat iešu uz Luvru!

— Uz Luvru! Apžēliņ! — Aloīze nošausminājās.

— Protams, — Gabriels mierīgi atbildēja, jau atguvis savaldību. — Kāpēc ne? Ceļš uz Luvru man nav aizliegts, un es domāju, ka man ir tiesības izrādīt cieņas apliecinājumu de Kastro kundzei, kuras atbrīvotājs es esmu.

— Protams, — Aloīze teica. — Bet de Kastro kundze ļoti lūdza, lai tieši uz Luvru jūs pie viņas neejat.

— Vai man tur draud kādas briesmas? — Gabriels augstprātīgi vai­cāja. — Ja tā, vēl jo labāk.

Viņš lika atnest citas drēbes. Nabaga Aloīze veltīgi pūlējās atrunāt viņu:

— Jūs taču pats bēgāt no Luvras, de Kastro kundze tā arī teica. Jūs ne reizi neesat viņu gribējis satikt pēc atgriešanās.

— Es negribēju viņu redzēt, kamēr viņa pati mani nesauc, — Gab­riels iebilda. — Es izvairījos no Luvras tāpēc, ka man tur nebija ko darīt. Bet šodien viss ir citādi. Es dodos uz Luvru!