Divas Diānas

IX Gadījums

Neskatoties uz Diānas centieniem, vai, pareizāk būtu teikt, tieši šo centienu dēļ notika tas, ko viņa paredzēja un no kā tik ārkārtīgi baidījās.

Gabriels izgāja no viņas istabas apbēdināts un samulsis. Viņas ār­kārtīgais uztraukums bija pielipis arī tam. Viņam pa galvu jaucās domas, acis satumsa. Viņš automātiski gāja pa Luvras gaiteņiem un pārejām, neredzēdams neko, kas notiek apkārt.

Taču, atvēris durvis un pārkāpis pāri lielās galerijas slieksnim, viņš sarāvās, pakāpās atpakaļ un apstājas kā zemē iemiets.

Galerijas otrā galā arī bija atvērušās durvis, un tur parādījās cilvēks.

Tas bija Indriķis II!

Indriķis — vainīgais, vai vismaz noziedzīgo melu galvenais līdzzinā­tājs. To melu, kas uz visiem laikiem ir sagandējuši Gabriela dzīvi un iztukšojuši viņa dvēseli!

Karalis bija viens, bez svītas. Apvainotais un apvainotājs pirmo reiz pēc nozieguma sastapās aci pret aci, tos šķīra tikai kādi simt soļi.

Gabriels stāvēja kā sastindzis.

Karalis arī apstājās pārsteigumā, ieraudzījis to, kas pēdējā gada laikā tam bija rādījies sapņos.

Kādu brīdi viņi abi stāvēja un nekustējās.

Gabrielu pārņēma pretrunīgu domu un jūtu virpulis. Viņš samulsa. Viņš nespēja spriest, ne arī rīkoties. Viņš gaidīja.

Kas attiecas uz Indriķi II, viņš, neraugoties uz savu izdaudzināto drošsirdību, juta patiesas šausmas. Apspiedis sevī šo mazdūšību, viņš sa­ņēmās…

Un ko gan viņš būtu darījis? Saukt pēc palīdzības — izrādīties par gļēvuli, griezties atpakaļ — tā būtu bēgšana. Tāpēc karalis gāja uz dur­vīm, pie kurām nekustīgi stāvēja Gabriels. Kāds neredzams spēks, kāda nepārvarama liktenīga tieksme vilka karali uz šī bālā rēga pusi. Viņš ju­ta — tas ir viņa liktenis!

Gabriels redzēja, kā viņam tuvojas karalis, un kāda akla un neap­zināta apmierinājuma sajūta pārņēma visu viņa būtni. Domas tam atkal nesakarīgi jaucās pa galvu. Viņš tikai uzlika roku uz sava zobena spala.

Kad karalis bija jau dažu soļu attālumā no Gabriela, tās pašas ne­valdāmās šausmas atkal viņu pārņēma un kā ar knaiblēm sažņaudza viņa sirdi. Viņš neskaidri juta, ka pēdējā stunda ir klāt un ka viss notiek taisnīgi…

Neskatoties uz to, viņš kā mēnessērdzīgs turpināja gaitu… Nonācis blakus Gabrielam, viņš pēkšņi dīvainā mulsumā pieskārās pie savas samta cepurītes un pats pasveicināja Gabrielu.

Gabriels neatbildēja. Viņš palika tikpat nekustīgs. Viņa notirpusi roka žņaudza zobena spalu.

Karalim Gabriels pašlaik nebija pavalstnieks, bet cilvēks, kam visi kla­nās. Gabrielam Indriķis nebija karalis, bet tēva slepkava.

Un tomēr Gabriels to palaida garām, neko nesacījis un neko neiz­darījis.

Karalis gāja neatskatīdamies un pat nebrīnījās par to, ka Gabriels tam nebija izrādījis cieņu. Kad durvis aizcirtās, sastingums atslāba, un abi pārvilka ar plaukstu sev pār acīm, it kā jautādami: „Vai tikai tas nebija sapnis?"

Gabriels lēni izgāja no Luvras. Viņš nenožēloja par to, ka nav iz­mantojis šo gadījumu. Visdrīzāk tā bija neskaidra prieka sajūta.

„Lūk, mans medījums, to velk uz manu pusi, tas pats grozās manā tuvumā, pats nāk manos tīklos."

Šonakt Gabriels gulēja tik ciešā miegā, kā viņam sen nebija nācies.

Karalis tik mierīgs nebija. Kad viņš ieradās pie Diānas, kas viņu jau gaidīja, nav grūti iedomāties, kāda bija viņu tikšanās.

Indriķis bija satraukts un izklaidīgs. Viņš neuzdrošinājās pieminēt grāfu de Montgomeriju, lai gan nešaubījās, ka Gabriels nāca tieši no viņas, kad tie galerijā satikās. Viņš arī netaisījās neko daudz izvaicāt Diānu. Mēs atceramies, ka viņš pie Diānas gāja ar nolūku parunāties no sirds, taču gribētā saruna neizdevās.

No Diānas viņš aizgāja drūms un nomākts un visu nakti nevarēja aizmigt. Viņam sapņos rādījās, ka viņš ir labirintā, no kura nav izejas.

„Tomēr šodien es it kā pagriezu savas krūtis tam pret zobenu, — karalis domāja. — Ir skaidrs, ka viņš netaisās mani nogalināt!"

Lai mazliet aizmirstos, Indriķis II nolēma pamest Parīzi. Viņš aiz­brauca uz Senžermēnu, Šamborē un paviesojās pie Diānas de Puatjē vi­ņas pilī. Jūnija pēdējās dienas viņš pavadīja Fontenblo.

Lai kur viņš nokļūtu, visur viņš vētraini rosījās, it kā ar troksni, kustī­bu un kņadu gribēdams apslāpēt savas domas.

Gaidāmās svinības par godu viņa meitas Elizabetes laulībām ar Filipu II deva daudz iemeslu apmierināt viņa drudžainās alkas darboties. Fon­tenblo rezidencē viņš vēlējās sarīkot medības ar dzinējsuņiem par godu Spānijas sūtnim. Medības tika noliktas uz 23. jūniju.

Šķita, ka diena būs karsta un smacīga. Tuvojās pērkons. Indriķis to­mēr negribēja atcelt savus rīkojumus. Lai ir negaiss, jo labāk, būs vairāk trokšņa!

Viņš lika apseglot savu zirgu un ar kaut kādu izmisumu nodevās medībām. Kādā brīdī, ļaujoties zirga skrējienam, viņš apdzina visus, pa­zaudēja pārējos no redzesloka un apmaldījās mežā.

Mākoņi bija pārklājuši debesis, tāli pērkona dārdi skanēja pamalē, tuvojās negaiss.

Indriķis arvien stiprāk trieca piešus zirgam sānos un lidoja ātrāk par vēju. Galvu vilinošā skriešana aizrāva to, viņš sajūsmā kliedza pilnā balsī.

Viņam izdevās aizmirsties uz kādu laiku.

Bet pēkšņi zirgs saslējās pakaļkājās… Zibens pāršķēla mākoņus. Pirms- negaisa krēslā viņš takas priekšā ieraudzīja baltu klinti. Tā bija viena no klintīm, kuru ir daudz Fontenblo mežā.

Pērkona spēriens sabiedēja zirgu, un tas rāvās uz priekšu. No straujā rāviena pavada satrūka, un Indriķis zaudēja kontroli pār zirgu. Sākās skrējiens — mežonīgs, briesmīgs, neapturams…

Zirgs ar plīvojošām krēpēm un kūpošiem sāniem, sasprindzinājis visus muskuļus, kā bulta šāvās uz priekšu.

Karalis pieplaka tam pie kakla, lai noturētos. Mati tam bija izjukuši, drēbes saplēstas, viņš veltīgi centās noķert pavadu.

Tas, kurš redzētu šo trako skrējienu negaisa laikā, būtu pārmetis krustu, jo noturētu to par velnišķīgu parādību.

Taču neviena nebija!.. Nevienas pašas dzīvas dvēseles, kas karali va­rētu glābt. Nepārtrauktie pērkona grāvieni tracināja pārbiedēto zirgu.

Indriķis, lūkodamies visapkārt, mēģināja saprast, kur viņš atrodas. Kārtējā zibens uzliesmoja laikā Indriķis ieraudzīja, ka taka ved augšup uz klints virsotni, kas apraujas virs bezdibeņa.

Velti karalis pūlējās apturēt zirgu, nekas nelīdzēja. Lēkt no zirga no­zīmētu sasisties pret koku stumbriem vai pārsist galvu pret kailām klin­tīm. Tā vai citādi, bet Indriķis redzēja — viņa dzīvība karājās mata ga­lā.

Viņš pat precīzi nezināja, vai līdz klints malai vēl ir tālu… Tomēr saprotot, ka tā nepielūdzami tuvojas, viņš mēģināja riskēt un gar zirga sānu noslīdēt zemē.

Taču tieši tajā brīdī viņš uz bezdibeņa malas ieraudzīja kādu cilvēku, kurš, tāpat kā viņš, sēdēja uz zirga.

Kas tas bija, viņš uztraukumā nespēja saskatīt, turklāt svešinieka ga­rais apmetnis un platmale slēpa viņa seju un augumu. Šaubu nebija, tas bija vēl kāds, kurš tāpat kā viņš bija apmaldījies mežā.

Indriķis jutās glābts. Taka bija tik šaura, ka svešais bez pūlēm varētu aizšķērsot ceļu viņa zirgam. Viņam pietiktu ar rokas mājienu, lai apturētu karaļa zirga trako skrējienu. Viņam bija pienākums to darīt.

Acumirklī karaļa zirgs noauļoja trīssimt, četrsimt soļu, kas to šķīra no glābēja.

Indriķis pacēla roku un sauca pēc palīdzības. Cilvēks viņu bija pa­manījis.

Bet, ak šausmas! Zirgs padrāzās garām, bet dīvainais jātnieks pat roku nepakustināja, lai apturētu to. Varēja pat šķist, ka viņš mazliet pa­kāpās atpakaļ ar savu zirgu, lai izbēgtu no sadursmes.

Tad karalis iekliedzās vēlreiz, bet šajā kliedzienā skanēja nevis lū­gums pēc palīdzības, bet nikns izmisums. Tajā pašā laikā karalis juta, ka zirgs jau drāžas nevis pa mīkstu zemi, bet pa cietu klinti… Lūk, viņa liktenīgais klinšu rags!

Viņš ar Dieva vārdu uz lūpām atbrīvoja kājas no kāpšļiem un izkrita no segliem. Viņš nokrita sāņus un brīnumainā kārtā neatsitās vis pret akmeņiem, bet gan trāpīja uz sūnu un zāles skupsnas, nenodarot sev nekāda ļaunuma. Un tieši laikā — bezdibenis bija pavisam tuvu.

Savukārt zirgs, atbrīvojies no jātnieka, palēnināja gaitu un, nonācis pie klints malas, instinktīvi atrāvās atpakaļ.

Acis tam zvēroja, nāsis kūpēja, krēpes plīvoja.

Karalis karsti pateicās Dievam par lielo labvēlību, tad atkal uzkāpa zirgā un nikns atcerējās cilvēku, kurš nebija gribējis viņam palīdzēt ne­laimē.

Svešinieks, kurš bija paslēpies savā lielā apmetņa krokās, stāvēja tajā pašā vietā.

— Nekrietnais! Vai tu neredzēji, kas man draud? — karalis kliedza, piejājis tuvāk. — Vai tu varbūt mani nepazini? Pat ja tā, vai tas nav cilvēka pienākums, palīdzēt tuvākajam. Tev tikai roka bija jāpastiepj! Ak, tu…

Cilvēks nepakustējās un neko neatbildēja. Viņš tikai pacēla platmali, kas slēpa viņa seju, un karalis sarāvās — viņš pazina nāves bālo Gabriela seju.

— Grāfs de Montgomerijs! — gandrīz bez skaņas nočukstēja karalis. Neteicis vairāk ne vārda, viņš aizjāja atpakaļ mežā, bet Gabriels ar

dīvainu smaidu uz lūpām noteica:

— Tā stunda ir tuvu! Medījums pats nāk man klāt!