Divas Diānas

X Starp divām ugunīm

Princešu Elizabetes un Margaritas bēdīgos līgumus bija paredzēts slēgt Luvrā 28. jūnijā.

Karalis atgriezās Parīzē, taču bija tik drūms un norūpējies kā vēl nekad. Kopš neparedzētās sastapšanās mežā viņam dzīve bija pārvērtusies par mocībām. Viņš baidījās palikt viens un ar nemitīgām izklaidēm centās apslāpēt drūmās domas, kas viņam pastāvīgi nelika mieru.

Karalis nevienam par to tikšanos nestāstīja. Lai arī viņam ārkārtīgi gribējās kādai uzticamai sirdij to visu izstāstīt, tomēr viņš baidījās to da­rīt. Viņš vēl pats nezināja, kam ticēt un ko iesākt, bet šis tumšais rēgs neatkāpās no viņa ne dienu, ne nakti.

Beidzot viņš nolēma izstāstīt par negaisu mežā Diānai de Kastro. Viņš zināja, ka Diāna satiekas ar Gabrielu. Varbūt viņa kaut ko zinās par jaunā grāfa nodomiem. Viņa varētu vai nu nomierināt, vai brīdināt savu tēvu, jo viņš intuitīvi juta, ka meita ir uztraukusies ne mazāk par viņu.

Hercogiene de Kastro nemaz nenojauta par Gabriela un karaļa sastapšanās reizēm. Viņa arī nezināja, kur bija Gabriels pēc viņa vizītes Luvrā.

Andrē, kuru viņa aizsūtīja uz Svētā Pāvila dārzu ielu, atgriezās tukšā. Gabriels no Parīzes atkal bija pazudis.

Diāna 26. jūnija dienvidū skumja sēdēja savā istabā, kad iesteidzās viena no viņas istabmeitām un paziņoja, ka nāk karalis.

Indriķis bija nopietns un sasveicinājies tūlīt ķērās pie lietas.

— Mana mīļā Diāna, — viņš sacīja, skatoties viņai cieši sejā, — mēs abi sen neesam runājuši par vikontu d'Eksmesu, kurš nu ir jāgodā par grāfu de Montgomeriju. Vai jūs esat ar viņu tikusies?

Izdzirdot Gabriela pieminēšanu, Diāna sarāvās, nobālēja un ar pūlēm sacīja:

— Valdniek, pēc atgriešanās no Kalē es esmu to redzējusi tikai vienu reizi.

— Kur?

— Šeit, Luvrā.

— Pirms divām nedēļām?

— Jā, valdniek, vairāk par divām nebūs.

— Un es vēl šaubījos! — karalis nosmīnēja un apklusa, it kā vēloties sakopot domas.

Apspiežot sevī bailes, Diāna acīm urbās karalī, cenšoties saprast šī negaidītā jautājuma būtību.

Taču tēva seja bija neizdibināma.

Beid/ot viņa saņēmās un ierunājās:

— Piedodiet, valdniek, par tik nekautrīgu jautājumu… Kāpēc jūs pēc tik ilgas klusēšanas vaicājat man par to, kurš mani izglāba no negoda Kalē pilsētā?

— Jūs to gribat zināt, Diāna?

— Jā, valdniek.

— Lai notiek! Savai maigajai un uzticamajai meitai es to varu iz­stāstīt. Klausieties, Diāna!

Indriķis pastāstīja viņai par abām tikšanās reizēm ar Gabrielu, par viņa neizskaidrojamo naidīgo klusēšanu, par to, kā tas vienā gadījumā neatbildēja uz sveicienu, bet otrā — nesniedza palīdzīgu roku.

— Viņa pārkāpumi ir lieli, Diāna! — Indriķis sacīja, cenšoties ne­pievērst uzmanību meitas uztraukumam. — Taču es to paciešu, jo savā laikā viņš cieta manis dēļ… turklāt viņam ir lieli nopelni valsts labā un viņam par tiem nav pietiekami atlīdzināts…

Uzmetis Diānai pētošu skatienu, karalis piebilda:

— Es nezinu un arī negribu zināt, Diāna, cik daudz jūs zināt par manām attiecībām ar vikontu, taču ņemiet vērā — es to pacietu tikai tādēļ, ka atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju pieļauto kļūdu… Bet varbūt man tā nevajadzēja darīt… Kas to lai zin, pie kā vēl var novest viņa rīcība… Vai man nebūtu labāk jau iepriekš nodrošināties pret šī jaunekļa pārdrošību? Par to es gribēju ar jums parunāt, Diāna.

— Pateicos, valdniek, par uzticību, — Diāna lēni teica.

Nu viņa bija starp divām ugunīm. Nu tai bija jāpilda pienākums ne tikai pret tēvu, bet arī pret… Gabrielu.

— Nevajag pateikties… Bet tomēr, ko jūs par to sacīsiet? — karalis neatlaidās, redzot, ka viņa meita vilcinās.

— Es teikšu… — Diāna sāka, — ka jūsu majestātei… ir pamats… piesargāties no vikonta d'Eksmesa.

— Vai jūs, Diāna, uzskatāt, ka manai dzīvībai draud briesmas?

— O, valdniek, es to nesacīju… Bet man palika iespaids, ka d'Eksmesa kungam ir ļoti stipri nodarīts pāri… Un ir jābaidās…

Diāna šausmās apklusa. Viņas piere norasoja. Vai viņa nav kļuvusi par nodevēju? Taču Indriķis citādi saprata viņas uztraukumu.

— Es saprotu tevi, Diāna! — viņš iesaucās, staigājot pa istabu. — Tā jau es domāju… Man ir jābaidās no šī jaunekļa! Nē, tā dzīvot nav iespē­jams! Karaļi nav parasti galminieki, viņiem ir citādi pienākumi… Es pa­vēlēšu, lai d'Eksmesa kungu apcietina.

Viņš gribēja iet projām, bet Diāna steidzās pie tā. Kā! Gabrielu ie­metīs cietumā, un Diāna būs pie tā vainīga! To viņa nespētu pārdzīvot! Turklāt Gabriela vārdos nemaz nebija tiešu draudu!..

— Valdniek, mazu brīdi pagaidiet, — viņa lūdza. — Jūs kļūdāties, zvēru, kļūdāties! Vai tad es pieminēju briesmas? Sarunā ar mani viņa vārdos nebija ne mazākā mājiena uz noziegumu. Ja būtu citādi, vai tad es jums nesacītu?

Karalis apstājās.

— Jā. Bet ko īsti jūsu vārdi nozīmēja?

— Es tikai gribēju teikt, ka jums ir jāizvairās no tādām tikšanās rei­zēm, kad apvainots pavalstnieks var aizmirst savam karalim izrādīt cieņu. Taču no necieņas līdz karaļa noslepkavošanai ir tālu! Valdniek, nevajag vēl vairāk viņam darīt pāri!

— Protams, ne jau to es gribēju, — karalis atbildēja, — ja reiz jūs esat manas bažas izkliedējusi un varat uzņemties par manu dzīvību atbil­dību, tad es varu būt mierīgs…

Diāna viņu pārtrauca:

— Mierīgs? Tā es arī nedomāju. Kādu atbildību jūs man gribat uz­velt? Tieši otrādi, jums visu laiku jābūt modram!

— Nē, Diāna, es nespēju visu laiku slēpties un baidīties… Jau divas nedēļas es nevis dzīvoju… Tam taču ir jādara gals! Izeja ir tikai viena. Vai nu es, paklausot jums, mierīgi dzīvoju, domādams tikai par valsts lietām, nevis vienmēr tikai par kaut kādu d'Eksmesu, vai arī es atņemu viņam iespēju apdraudēt mani un nododu viņu ļaudīm, kuru pienākums ir apsargāt manu personu.

— Bet kas tie ir? — Diāna vaicāja.

— Pirmkārt, konetabls de Monmoransī, armijas virspavēlnieks.

— Monmoransī! — Diāna šausmās atkārtoja.

Izdzirdot nīstā Monmoransī vārdu, viņa uzreiz atcerējās visas Gab­riela tēva nelaimes, viņa ilgo un briesmīgo ieslodzījumu, viņa bojāeju. Ja Gabriels nonāks konetabla rokās, viņu sagaida tieši tāds pats liktenis — viņš būs pagalam.

Kamēr Diāna to visu izdomāja, karalis viņai uzdeva vēl vienu smagu jautājumu:

— Diāna, kādu padomu tu man vari dot? Tu labāk par mani zini, ko domā šis vikonts. Tavs vārds būs izšķirošais. Kā lai es rīkojos — aizmirst par viņu vai tieši otrādi — pavēlēt viņu rūpīgi izsekot?

Šie vārdi, vai, pareizāk sakot, tonis, kādā tie bija izteikti, iedvesa Diānai bailes.

— Valdniek, es nevaru jums dot citu padomu, kā vien to, ko jums saka jūsu sirdsapziņa. Ja jūs pats savā laikā nebūtu vikontam nodarījis pāri, jūs man nevaicātu, kā sodīt vainīgo. Jūsu majestātes neizlēmību rada svarīgāki iemesli. Man jāatzīstas, es neredzu pārāk lielam uztraukumam pamatu. Ja jau d'Eksmesa kungs būtu domājis izdarīt noziegumu, viņš nelaistu garām ērtu iespēju ne Luvras galerijā, ne Fontenblo mežā.

— Pietiks, Diāna. Tu atviegloji manu sirdi. Pateicos, mans bērns, ne­runāsim vairs par to. Nu es varu mierīgi pievērsties kāzu svinību saga­tavošanai. Es gribu, lai tās būtu žilbinošas un gribu, lai arī tu mirdzētu, dzirdi, Diāna?

— Jūsu majestāte, piedodiet, taču es gribēju jums lūgt, lai jūs atļaujat man nepiedalīties tajās kāzās. Man gribas būt vienai!

Karalis bija pārsteigts.

— Diāna, vai tu nesaproti, ka tie būs lieliskākie svētki! Būs dažādas spēles, sacensības, turnīri. Es pats arī sacentīšos kopā ar citiem dalīb­niekiem. Kāpēc tu negribi būt klāt tik aizraujošā pasākumā?

— Valdniek, es gribu lūgt Dievu, — Diāna stingri noteica.

Pēc dažām minūtēm karalis pameta hercogieni de Kastro Viņš bija ticis vaļā no uztraukumiem, kas to mocīja, pilnībā pārlicis tos uz nabaga Diānas trauslajiem pleciem.