Divas Diānas

XII Liktenīgais turnīrs

Drūmais un svinīgais grāfa de Montgomerija izskats karali pārsteidza. Šausmas un izbrīns pārņēma viņu.

Taču, nevēlēdamies to atzīt, bet vēl vairāk — izrādīt citu klātbūtnē šo drosminiekam nepiedienīgo mazdūšību, karalis saniknojās un rīkojās vairāk nekā neapdomīgi.

Lēni un skaidri saprotami Gabriels atkārtoja:

— Es lūdzu, jūsu majestāte, neuzstājiet.

— Bet es tomēr to gribu, de Montgomerija kungs! — karalis skaļi sacīja.

Indriķi bija pārņēmušas vispretrunīgākās jūtas. Viņš skaidri redzēja, ka Gabriela vārdi ir pretrunā ar toni, kādā tie izteikti. Dedzinošs nemiers atkal iezagās viņa sirdī, bet pretodamies pats savam vājumam un gri­bēdams reizi par visām reizēm darīt galu karaļa necienīgajām bailēm, viņš spītīgi papurināja galvu:

— Kungs, nāciet cīnīties pret mani!

Gabriels, satriekts un pārsteigts ne mazāk par karali, klusuciešot pa­klanījās.

Šajā brīdī de Buasī, karaļa galvenais ieročnesējs, piesteidzās pie ka­raļa un teica, ka karaliene lūdz mīlestības vārdā atteikties karali no cī­ņas.

— Pasakiet karalienei, — Indriķis izmeta, — ka tieši mīlestības vārdā pret karalieni es esmu nolēmis lauzt savu šķēpu!

Pagriezies pret Vjevilu, karalis piebilda:

— Ātrāk! De Vjevila kungs, uzvelciet man bruņas!

Steidzīgi viņš devās pie Vjevila. Taču tas bija de Buasī pienākums, jo viņš taču bija galvenais ieročnesējs. De Vjevils godbijīgi to aizrādīja karalim.

Indriķis iesita sev pa pieri:

— Patiešām! Cik es gan esmu izklaidīgs!

Taču sastapis Gabriela auksto, stingo skatienu, viņš tūlīt piebilda:

— Bet es taču tieši to gribēju. De Buasī kungam ir jāiet pie kara­lienes ar manu uzdevumu un jāpaziņo man viņas atbilde! Es zinu, ko daru un runāju. Ģērbiet mani, de Vjevil!

— Ja jūsu majestāte katrā ziņā grib cīnīties ar pēdējo šķēpu, — de Vjevils vilka laiku, — atļaujiet atgādināt, ka šis gods pieder man. Es pastāvu uz savām tiesībām. Grāfs de Montgomerijs nepiedalījās turnīrā no paša sākuma, viņš ieradās tikai tagad.

— Jums ir pilnīga taisnība, es atsakos no cīņas jums par labu, — Gabriels sacīja.

Šajā atkāpšanās manevrā Indriķis saskatīja sava ienaidnieka apvai­nojošu žēlsirdību. Viņam šķita, ka Gabriels to dara, redzēdams Indriķa apslēptās izbailes.

— Nē! — Indriķis dusmīgi piecirta kāju. — Es gribu cīnīties ar grāfu de Montgomeriju un ne ar vienu citu. Diezgan! Ģērbiet mani!

Augstprātīgi paskatījies uz Gabrielu, kurš no karaļa nenovērsa savu ciešo, bezkaislīgo skatienu, viņš nolieca galvu, lai de Vjevils varētu tam uzlikt bruņucepuri.

Šajā brīdī ieradās Savojas hercogs un atkārtoja karalienes lūgumu. Kad karalis tam nevēlējās paklausīt, viņš klusi piebilda:

— Valdniek, Diāna de Puatjē lūdza jums pateikt, lai jūs piesargieties no sava pretinieka.

Izdzirdējis to, Indriķis nodrebēja, taču tūlīt atkal saņēmās.

„Vai lai es izrādu savas bailes sievietei?" — viņš sapīcis nodomāja un neko neteica.

Pa to laiku de Vjevils, tērpjot karali bruņās, čukstēja:

— Jūsu majestāte, Dieva vārds, jau trīs naktis pēc kārtas man rādās sapņos, ka šodien ar jums notiks nelaime!

Taču šķita, ka karalis to nemaz nedzirdēja. Beidzot apģērbies, viņš paķēra šķēpu. Gabriels pacēla savējo un arī izjāja laukumā.

Abi bruņinieki ieņēma pozīciju.

Visi skatītāji aizturēja elpu, un virs sacīkšu laukuma nolaidās dziļš saspringts klusums.

Konetabla un Diānas de Kastro nebija klāt, tātad neviens, izņemot Diānu de Puatjē pat nenojauta, ka starp karali un grāfu de Montgomeriju pastāv īpašas, pat visai bīstamas savstarpējās attiecības. Neviens pat ne­pieļāva domu, ka šī nosacītā spēkošanās var novest pie liktenīga iznā­kuma. Un tomēr absolūti viss — gan grāfa de Montgomerija dīvainā, noslēpumainā izturēšanās un karaļa spītīgā vēlēšanās cīnīties — viss bija tik neparasts, biedējošs, ka visi pamira gaidās. Gaisā vējoja šausmu sa­jūta.

Neparasta detaļa padziļināja pūļa dīvaino noskaņojumu. Pēc tradīci­jas katra divcīņa tiek pavadīta ar tauru, flautu un skaļu fanfāru skaņām. Taču šoreiz, kad karalis un Gabriels parādījās uz laukuma, visi instru­menti uzreiz apklusa. Neviens to nespētu izskaidrot, kāpēc tā bija, taču nepierastajā klusumā briesmīgais sasprindzinājums bija sasniedzis balt­kvēli.

Gabriels neko vairs nedomāja, neko neredzēja… Viņš gandrīz vairs neeksistēja. Viņš kustējās kā sapnī un darīja visu, kas tamlīdzīgos gadī­jumos būtu jādara, it kā viņš nebūtu pakļauts savai paša gribai, bet kādai citai — neredzamai un visvarenai.

Arī karalis bija izklaidīgs un neveikls. Acu priekšā tam sametās tumšs. Viņam pašam šķita, ka viņš atrodas kādā citā, fantastiskā pasaulē.

Pēkšņi viņa apziņa vienā mirklī noskaidrojās, un viņš atcerējās gan karalienes, gan Forkatela horoskopu.

Ledains vilnis pārvēlās tam no galvas līdz kājām. Uz brīdi viņam ienāca prātā pamest cīņas arēnu un atteikties no sacensības. Bet nē! Acu tūkstotis skatījās uz viņu, ar skatieniem spiežot palikt uz vietas.

Beidzot de Vjevils deva zīmi, ka jāsāk. Kauliņi mesti! Uz priekšu — lai notiek Dieva griba!

Zirgi drāzās viens otram pretī…

Gabriels un karalis sastapās laukuma vidū. Abu šķēpi saskārās, aplū- za un noslīdēja viens gar otru. Pretinieki šķīrās bez rezultāta.

Tātad šausmīgās priekšnojautas nebija piepildījušās.

Visi atviegloti nopūtās. Karaliene pacēla pret debesīm acis pateicībā Dievam. Taču priecāties bija par agru!

Jātnieki vēl bija laukumā. Aizjājuši līdz laukuma pretējam galam, viņi atkal devās uz izejas pozīcijām, lai sāktu no gala.

No kā gan būtu jābaidās? Pirmajā reizē viņi sastapās, pat nepieskā- rušies viens otram…

Atgriežoties uz cīņas vietu, Gabriels nebija nometis nolauzto šķēpu, kā to prasa noteikumi, bet turēja to rokā. Pilnā ātrumā drāžoties garām karalim, viņš ar šo atlūzu nejauši aizķēra karaļa Indriķa galvassegu. Sej- segs pacēlās un asais atlūzas gals ietriecās karalim acī un pa ausi iznāca ārā. Šausmu spiedzieni atskanēja skatītāju tribīnēs.

Indriķis izlaida pavadu no rokām, pieplaka pie zirga kakla, spēja tikt līdz barjerai laukuma malā un sabruka de Vjevilam un de Buasī tieši rokās.

— Ā! Es mirstu… — karalis gandrīz nedzirdami teica un iebilda: — Montgomerijs nav vainīgs… Tā vajadzēja. Es viņam piedodu…

Un tad viņš zaudēja samaņu.

Ir grūti aprakstīt to apjukumu, kas pārņēma visa notikušā aculieci­niekus. Ievainoto karali, kurš nebija atguvis samaņu, novietoja Turnelas pilī.

Gabriels nekustīgi stāvēja pie barjeras, it kā pats būtu satriekts par savu nodarījumu.

Visi jau zināja, ko teica karalis pirms zaudēja samaņu, tāpēc Gabrielu neviens netraucēja. Daži par kaut ko sačukstējās. Daži bailēs paslepus uz viņu noskatījās.

Tikai admirālis Koliņī, kas arī bija vērojis turnīru, uzdrošinājās pieiet pie Gabriela un pateikt pusbalsī:

— Šausmīgs notikums, mans draugs! Es esmu stingri pārliecināts, ka tas ir tikai negadījums! Larenodī man stāstīja, ka jūs esot bijis Mobēra laukuma sanāksmē, taču tās domas un tās runas nav nekas salīdzinājumā ar šādu likteņa triecienu! Un tomēr! Lai arī neviens jūs nevar apvainot, esiet modrs. Es jums iesaku pamest Parīzi un pat Franciju un vispār pazust uz kādu laiku. Jūs vienmēr varēsiet paļauties uz mani.

— Pateicos, — Gabriels sacīja, un skumjš smaids pārslīdēja viņa lū­pām.

Koliņī viņam pamāja un aizgāja. Pēc maza brīža pie Gabriela pienāca hercogs de Gīzs.

— Patiešām šausmīgs trieciens! — viņš nočukstēja. — Taču nevie­nam neienāks prātā vainot jūs, jums var tikai just līdzi. Padomājiet tikai!

Ja kāds būtu noklausījies mūsu toreizējo sarunu Turnelā, viņš varētu iz­darīt drausmīgus secinājumus. Taču tam nav nozīmes. Svarīgi ir tas, ka tagad es esmu visvarenākais un ka es, kā jūs zināt, esmu jūsu draugs. Jums vajadzētu dažas dienas nekur nerādīties. Taču no Parīzes prom labāk gan nebrauciet. Ja kāds uzdrīkstēsies izvirzīt jums apvainojumu, vienmēr varat rēķināties ar mani.

Gabriels atbildēja ar to pašu skumjo smaidu.

— Pateicos, monsenjor.

Bija. skaidri redzams, ka abi — gan hercogs de Gīzs, gan Koliņī bija tādās domās, ka šī nejaušība nemaz nebija nejaušība.- Sirds dziļumos abi — gan godkārīgais de Gīzs, gan ticīgais Koliņī, izskaidroja notikušo sev par labu. Viens domāja, ka Gabriels izmantoja iespēju, lai izlauztu ceļu sa­vam godātajam aizbildnim, otrs uzskatīja, ka jaunais hugenots ir gribējis atbrīvot ticības brāļus no apspiedēja.

Lūk, kāpēc katrs no viņiem abiem uzskatīja par savu pienākumu pie­iet pie sava slepenā sabiedrotā un izteikt tam atzinības vārdus. Lūk, kā­pēc Gabriels, redzēdams abu maldus, uztvēra viņu teikto ar rūgtu smai­du.

Gabriels beidzot apskatījās visapkārt, redzēja, ar kādu piesardzīgu ziņkārību viņā raugās apkārtējie, dziļi ievilka elpu un drošā solī devās uz savām mājām Svētā Pāvila dārzu ielā. Viņu neviens neaizturēja, neviens nelika apstāties.

Turnelas pilī pie karaļa tika pielaisti tikai ārsts, karaliene un karaļa bērni. Forkatels un citi ārsti drīz vien nāca pie slēdziena, ka stāvoklis ir bezcerīgs un ka Indriķi II glābt nav iespējams. Tiesa, Ambruāzs Parē bija aizceļojis, taču hercogs de Gīzs pat netaisījās viņam sūtīt pakaļ.

Četras dienas karalis gulēja bez samaņas. Piektajā dienā viņš samaņu atguva un pat deva vairākas pavēles. Pie tam viņš pieprasīja, lai viņa māsa nekavējoties tiktu salaulāta.

Viņš pasauca pie sevis karalieni un runāja ar viņu par bērnu nākotni un par valsts lietām. Tad drudzis atsākās un sākās arī murgi.

1559. gada 10. jūlijā, otrā dienā pēc viņa māsas māsas Margaritas laulībām ar Savojas hercogu, Indriķis II lielās mokās nomira.

Tajā pašā dienā hercogiene de Kastro devās projām, pareizāk sakot, paslēpās mums jau zināmajā benediktīniešu klosterī Senkantēnā.