Divas Diānas

XIV Gabriela atmaksas rezultāti

De Valantinuā kundze viegli palocījās jaunajam karalim, nevērīgi pa­māja Katrīnai Mediči un Marijai Stjuartei, bet hercogs de Gīzs vispār palika bez uzmanības.

— Jūsu majestāte, viņa sacīja, — jūs man pavēlējāt ierasties…

Tad viņa apklusa. Bijušās favorītes neatkarīgais izskats pārsteidza un saniknoja Fransuā II.

Viņš nosarka, saminstinājās un beidzot sacīja:

— Hercogs de Gīzs jums, kundze, pavēstīs mūsu nodomus.

Diāna lēni pagriezās pret hercogu un, pamanījusi viņa lūpās plānu izsmiekla smaidiņu, centās stādīt tam pretī visvaldonīgāko no sadusmotās Jūnonas* skatieniem. Taču hercogu tik viegli nevarēja samulsināt.

— Kundze, — viņš dziļi paklanījās Diānai, — karalim ir zināms, cik dziļas bēdas jums sagādāja nelaime, kas skāra mūs visus. Viņš jums pa­teicas par līdzjūtību. Viņa majestāte ir pārliecināts, ka apsteigs jūsu lū­gumu, piedāvādams nomainīt galmu pret vientulību. Jūs varat doties pro­jām, kad vien vēlaties, kaut vai tūlīt.

Diānas augstprātība apdzisa.

— Jūsu majestāte piepilda manu sapni. Patiešām, ko tad es lai citu daru? Man nav nekā vēlamāka par izdzīšanu. Varat būt pārliecināti, es nekavēšos!

— Jo labāk, — hercogs nevērīgi piebilda, rotaļādamies ar savu samta svārku bārkstīm. — Taču pils, ko jums dāvināja nelaiķa karalis, ir pārāk skaļa un trokšņaina vieta tik nelaimīgai sērotājai kā jūs. Tieši tāpēc ka­raliene Katrīna uzskata, ka viņas pašas pils Šomonā, kas ir vēl mazliet tālāk no Parīzes, labāk atbildīs jūsu pašreizējām vajadzībām un vēlmēm. Man atliek vienīgi tam piekrist. Pils tiks nodota jūsu rīcībā.

De Puatjē kundze lieliski saprata, ka šāda piespiedu apmaiņa ir vis­īstākā vardarbība. Bet ko lai dara? Kā lai pretojas? Viņai taču nebija pilnīgi nekādas varas! Nācās piekāpties.

— Es būšu lamīga, — viņa neskanīgi teica, — piedāvāt karalienei grezno'īpašumu, kas man patiešām ticis pateicoties viņas augstsirdīgā lau­lātā drauga dāsnumam.

— Tas mani apmierina, — Katrīna Mediči vēsi teica, uzmetusi her­cogam uzmundrinošu skatienu un paklusējusi piebilda: — Kopš šī brīža Šomonas pils ir jūsējā un tā tiks sakopta jaunās īpašnieces sagaidīšanai.

— Tur, klusumā, — hercogs ar vieglu izsmieklu noteica, — jūs varē­siet atpūsties no pēdējo dienu grūtajiem darbiem, kad jūs kopā ar de Monmoransī kungu vedāt tik vētrainu saraksti…

— Es domāju, ka esmu nelaiķa karalim izdarījusi pakalpojumu, visus jautājumus saskaņojot ar Francijas armijas lieliskāko virspavēlnieku.

Jūnona — romiešu mitoloģijā dieviete, galvenā dieva Jupitera sie­va, attēlota barga un diža.

Steidzoties iedzelt hercogam de Gīzam, de Puatjē kundze nepama­nīja, ka pati ieliek ieročus pretiniekam rokās. Viņa nevilšus atgādināja Katrīnai par citu neieredzētu pretinieku — konetablu.

— Pilnīgi pareizi, — Katrīna stingri noteica, — de Monmoransī kungs ir godam nokalpojis divu karaļu valdīšanas laiku. Pienācis brīdis, mans dēls, — viņa griezās pie karaļa, — sūtīt viņu pelnītā atpūtā, to viņš ir nopelnījis.

— De Monmoransī kungs, — Diāna piebilda, — tāpat kā es, bija gatavs saņemt apbalvojumu par ilgo kalpošanu. Tieši pašlaik viņš ir pie manis, pēc atgriešanās es viņam paziņošu par jūsu labajiem nodomiem, un viņš steigsies šurp, lai pateiktos jums. Viņš taču ir vīrietis, viņš ir viens no varenākajiem karaļistes augstmaņiem!

Nav šaubu, ka agri vai vēlu viņš atradīs iespēju izteikt savu pateicību ne tikai karalim, kurš tik ļoti godā pagātnes nopelnus, bet arī viņa jau­najiem padomniekiem, kas ar panākumiem kalpo kopīgās lietas labā.

„Viņa vēl draudēs! — hercogs nodomāja. — Čūska pati jau spīlēs, bet vēl snaiksta galvu. Jo labāk! Tas man patīk."

— Karalis vienmēr ir gatavs pieņemt konetabla kungu, — karaliene no niknuma kļuva bāla, — viņš tiks uzklausīts un apbalvots pēc nopel­niem.

— Es tūlīt viņu sūtīšu šurp, — de Puatjē kundze nevērīgi noteica un, augstprātīgi palocījusies karalim un abām karalienēm, izgāja.

Jā, viņa gan izgāja augstu paceltu galvu, taču bja izputināta un uz­varēta.

Ja Gabriels tagad viņu redzētu, viņš varētu būt gandarīts.

Taču Katrīna Mediči ievēroja, ka, izdzirdot konetabla vārdu, hercogs de Gīzs apklusa un pārtrauca atbildēt uz Diānas de Puatjē izlēcieniem.

Vai varbūt viņš baidās no Monmoransī? Varbūt viņš grasās koķetēt ar to? Varbūt apstākļu spiests viņš spējīgs vienoties ar Katrīnas niknāko ienaidnieku?

Viņai vajadzēja uzzināt, pie kā lai turas, pirms viņa visu varu ieliek hercoga de Gīza rokās. Lai pārbaudītu viņu, bet pie viena arī pašu jauno karali, viņa it kā starp citu teica:

— Cik viņa gan ir nekaunīga! Un cik sīksti turas pie sava konetabla! Nav taču noslēpums — ja jūs, mans dēls, atdosiet konetablam kaut vis­mazāko ietekmes sfēru, Diānas varenība pa pusei jau būs viņai atdota.

Hercogs de Gīzs vēl aizvien klusēja.

Katrīna turpināja:

— Es jūsu majestātei lūdzu tikai vienu — neizmētājiet, nesaskaldiet savu karaļa varu starp vairākām personām. Palieciet pie kaut kā viena — vai tas būtu Monmoransī kungs, vai hercogs de Gīzs, vai cits jūsu tēvocis, Antuāns Burbons. Bet tik pie viena, vairākiem nē. Ko jūs par to domājat, hercog?

— To pašu ko jūs, — hercogs pazemīgi sacīja.

„Tātad es esmu uzminējusi! Viņš tomēr vēlas atrast kopīgu valodu ar konetablu. Lai viņš izvēlas starp sevi un viņu! Ilgi vilcināties viņam nenāksies," — Katrīna nodomāja, bet skaļi teica:

— Jums, hercog, būtu svētīgi domāt to pašu ko es, jo mans viedoklis ir labvēlīgs viņa majestātei. Karalim mans plāns ir zināms — ne kone­tablu de Monmoransī, ne Antuānu Burbonu es nevēlos redzēt viņa pa­domnieku postenī. Taču ar jums ir citādi.

— Es jums esmu dziļi pateicīgs, — hercogs sacīja, — un tāpēc, varat man ticēt, es jums būšu uzticīgs līdz galam.

Smalks politiķis būdams, viņš uzsvēra pēdējos vārdus, it kā norādī­dams, ka savu izvēli viņš ir izdarījis un atdod konetablu karalienei saplo- sīšanai.

— Lai notiek! — Katrīna atzinīgi pamāja. — Kad šie cilvēki no par­lamenta ieradīsies, viņi ieraudzīs apbrīnojamu vienprātību. Tas nemaz nav slikti!

— Mani tas iepriecina visvairāk! — karalis sāka sist plaukstas. — Ar tādu padomnieci kā māmiņa, ar tādu ministru kā. tēvocis es varēšu tikt galā ar karaļa pienākumiem, lai cik briesmīgi man tie šķita sākumā.

— Un mes valdīsim visi kopā! — Marija Stjuarte priecīgi piebilda.

Katrīna Mediči un Lotringas Fransuā smaidot noskatījās jaunajā ka-

raļpārī, kas lidinājās pa mākoņiem. Katrs no viņiem domāja ka ir sasnie­dzis to, pēc kā tiecās — hercogs de Gīzs uzskatīja, ka karalienei nebūs iebildumu, ja visu varu viņš ņems savās rokās, bet karaliene cerēja, ka viņš, būdams ministrs, šo varu dalīs ar viņu.

Pa to laiku paziņoja, ka ieradies konetabls de Monmoransī.

Konetabls, jāatzīst godīgi, turējāf daudz mierīgāk un aukstasinīgāk nekā de Valantinuā kundze. Acīmredzot, viņa to bija sagatavojusi.

Viņš paklanījās Fransuā II un iesāka pats:

— Jiīsu majestāte, es ne mirkli nešaubījos, ka jūsu tēva un vectēva vecais kalps nevar cerēt uz jūsu labvēlību. Tāpēc es nemaz netiecos pēc likteņa dāvanām un dodos projām. Ja es kādreiz vēl būšu vajadzīgs Fran­cijai vai karalim, mani var atrast Šantilī, gan es vēl būšu jums noderīgs.

Šāda savaldība jauno karali aizkustināja. Viņš apmulsis paskatījās uz māti. Taču hercogs de Gīzs labi saprata, ka viņa vismazākā iejaukšanās sarunā satracinās veci, tāpēc viņš to darīja, turklāt ar vislaipnāko smaidu:

— Sakarā ar to, ka de Monmoransī kungs pamet galmu, es ceru, viņš pirms aizbraukšanas atdos viņa majestātei valsts zīmogu, kuru tam uzticēja nelaiķa karalis. Šodien tas būs nepieciešams.

Hercogs nebija kļūdījies. Šie vienkāršie vārdi greizsirdīgajam kone- tablam izsauca dusmu vētru.

— Te tas ir! — viņš iekliedzās, ņemot zīmogu ārā no kabatas. — Es gan cerēju, ka varēšu to atdot jauanajam karalim bez atgādināšanas, taču redzu, ka viņa majestāte atrodas tādu personu ielenkumā, kas tam iedveš vēlēšanos pazemot labi kalpojušus pavalstniekus.

— Par ko tad runā de Monmoransī kungs? — karaliene augstprātīgi vaicāja.

Uz to konetabls ar viņam dabiski piemītošo rupjību izmeta:

— Nu, protams, par tiem, kas ir ap viņa majestāti!

Taču konetabls bija pārrēķinājies. Katrīna to vien gaidīja, lai rastos • iegansts dusmu izvirdumam. Viņa pielēca no krēsla un, zaudējusi jebkuru savaldību, sāka lamāt konetablu par visu — par nevērību un necieņu, ar kādu tas vienmēr bija izturējies pret viņu, par viņa naidīgumu pret visu, kas nācis no Florences, par to, ka viņš klaji parādīja, ka favorīti vērtē augstāk par likumīgo laulāto. Viņa zināja, ka tieši no viņa nāca visi pa­zemojumi, kurus dabūja izciest viņas tautas brāļi, kas bija tai sekojuši uz Franciju.

Viņa zināja ari to, ka konetabls viņu bija nekrietni apmelojis pirmajos laulības gados, iestāstot Indriķim, ka viņai nevar būt bērnu un centies pierunāt sūtīt to atpakaļ uz dzimteni!..

Konetabls nebija pieradis pie tik negantas apiešanās, viņš kļuva nikns un uz naidīgajām runām atbildēja ar velnišķīgiem smiekliem, apzināti vēl vairāk tracinot karalieni.

Hercogs de Gīzs, pusbalsī kaut ko pārrunājis ar karali, arī metās uzbrukumā. Katrīna Mediči bija priecīga par to.

— Konetabla kungs, — viņš sacīja slepkavas laipnībā, — jūsu draugi un sabiedrotie, kas kopā ar jums bija Karaliskajā padomē — Boštels, PObeptns un citi, neapšaubāmi vēlēsies sekot jūsu piemēram, meklējot vientulību. Karalis vēlas, lai jūs tiem pateicaties viņa vietā. No rītdienas viņi var justies brīvi. Tos nomainīs citi.

— Brīnišķīgi, — Monmoransī novilka caur zobiem.

— Kas attiecas uz jūsu brāļadēlu, admirāli de Koliņī, kurš pārvalda Pikardiju un Ildefransu, valdnieks uzskata, ka būt par gubernatoru divās provincēs uzreiz ir pārāk nogurdinoši. Viņš piedāvā admirāļa kungam atbrīvoties no vienas pēc paša vēlēšanās. Esiet tik laipns, dariet to viņam zināmu.

— Protams, — konetabls noteica, greizi pasmaidījis.

— Kas attiecas uz jums personīgi, konetabla kungs… — tikpat mie­rīgi hercogs runāja tālāk.

— Vai tikai man nedomā atņemt konetabla zizli, — Monmoransī in­dīgi iesprauda vidū.

— Diemžēl! Jūs lieliski saprotat, ka tas nav iespējams sakarā ar to, ka konetabla amatu piešķir uz mūžu. Bet vai tad tas ir savienojams ar lielā maģistra nosaukumu, kas jums tiek dāvāts? Viņa majestate uzskata, ka jums vajadzētu atsacīties no smagā pienākuma un nodot to man.

Moniņoransī nošņirkstināja zobus.

— Viss ir uz labu! Vai tas ir viss, godātais kungs?

— Domāju, ka jā, — hercogs de Gīzs atbildēja.

Konetabls juta, ka nespēj ilgāk novaldīt dusmas, ka viņš var sākt lādēties, kļūstot nepieklājīgs pret karali, un izskatīties pēc dumpinieka. Viņš gavilējošajam pretiniekam negribēja sagādāt tādu prieku, tāpēc pa­klanījies devās uz durvīm. Pirms aiziešanas viņš it kā atcerējās kaut ko un sacīja karalim:

— Valdniek, vēl tikai viena lieta, pēdējais mans pienākums jūsu ka­raliskā tēva piemiņas dēļ. Tas, kurš viņu nāvīgi ievainoja, iespējams, ne­bija vienkārši neveikls. Vismaz man ir pamats tā domāt. Manuprāt, viņš izgāja arēnā noziedzīgu domu vadīts. Šis cilvēks, man tas ir skaidri zi­nāms, uzskatīja, ka karalis viņu ir apvainojis. Jūsu majestāte noteikti pa­vēlēs izmeklēt šo lietu…

Hercogs de Gīzs sakustējās, dzirdot šo apvainojumu, bet Katrīna pār­trauca konetablu:

— Ziniet ko, pēc jūsu padoma nav nekādas vajadzības. Es, Indriķa II atraitne, nevienam neļaušu šajā lietā iejaukties bez manas vēlēšanās! Te noteicēja būšu tikai es! Esiet mierīgs, kungs, par visu tiks padomāts bez jūsu palīdzības.

— Tad man nav ko piebilst, — konetabls atbildēja.

Viņam neatļāva pat raidīt ilgāk naida bultu pret grāfu de Montgo- meriju, viņam neļāva uzstāties kā apsūdzētājam pret viņa pavēlnieka slep­kavu un atriebēju!

Viņš aizgāja nikns un apkaunots un tās pašas dienas vakarā aizbrauca uz savu pili Šantilī. Arī hercogiene de Valantinuā atstāja Luvru, nomai­nījusi to pret ilgu un drūmu izsūtījumu Šomonas pilī Luāras krastā.

Tā beidzās Gabriela atriebība.

Tiesa, bijusi favorīte perināja lielu nelietību pret to, kurš bija viņas kritiena vaininieks.

Bet konetabls vēl dabūs sastapties ar Gabrielu tanī dienā, kad viņš atgriezīsies pie varas.

Neapsteigsim notikumus, labāk atgriezīsimies Luvrā, kur Fransuā II tika paziņots, ka ieradušies parlamenta deputāti.