Divas Diānas

XVI Gīzs un Kolinī

Pēc Katrīnas aiziešanas iestājās dziļš klusums. Jaunais karalis pats bija pārsteigts par savu uzdrošināšanos. Marija, baidīdamās par savu lai­mi, ar šausmām atcerējās karalienes pēdējo skatienu.

Tikai hercogs de Gīzs bija laimīgs, ka tik ātri ticis vaļā no patvaļīgās un bīstamās sabiedrotās.

Tad Gabriels, kurš bija visu uztraukumu cēlonis, ierunājās pirmais:

— Jūsu majestāte, es jums ārkārtīgi pateicos par augstsirdību pret nelaimīgo, no kura novērsušās pat debesis. Ticiet man — mana dzīvība nevienam vairs nav vajadzīga, ieskaitot mani pašu. Tik ļoti nav vajadzīga, ka es pat negribēju ar karalieni strīdēties…

— Jums nav taisnība, Gabriel, — hercogs de Gīzs iebilda, — visa jūsu dzīve bijusi slavenu darbu pilna pagātnē un tāda būs arī turpmāk. Jums piemīt mērķtiecība, kas nepieciešama katram, kas pūlas valsts labā, bet mūsu valsts darbiniekiem tieši tās pietrūkst.

Šiem vārdiem pievienojās Marijas Stjuartes maigā, mierinošā balstiņa:

— De Montgomerija kungs, jūs taču esat tik krietns un augstsirdīgs!

— Jūsu līdzšinējie nopelni man ļauj cerēt uz jums arī nākotnē, — secināja Fransuā II. — Es negribu, ka mēs lielo bēdu dēļ zaudētu tik lielisku dzimtenes aizstāvi, kurš ir gan uzticams, gan varonīgs.

Gabriels ar rezignētu pārsteigumu uzņēma šo atzinību. Viņš skatījās te uz vienu, te otru runātāju un, šķiet, par kaut ko mokoši domāja.

— Labi! — viņš beidzot sacīja. — Tik negaidīta labvēlība, kuru visi jūs man izrādījāt, mani dziļi aizkustina. Kopš šī brīža mana dzīvība, kuru jūs man, tā sakot, esat uzdāvinājuši, pieder tikai jums! Es atsakos no personīgās brīvības. To vārdā, kam es ticu, esmu gatavs uz visu! Mans zobens, manas asinis, mana dzīve — tas viss ir jūsu.

Jaunā grāfa kaislīgā pašaizliedzība radīja neizdzēšamu iespaidu — Marijai acīs sariesās asaras, karalis bija lepns, ka parādījis raksturu un izglābis tik uzticamu pavalstnieku, nu bet hercogs labāk par jebkuru citu zināja, uz ko ir spējīgs Gabriels savās alkās upurēties yai parādīt varo­nību.

— Jā, mans draugs, — hercogs teica, — drīz jūs man būsiet va­jadzīgs. Pienāks diena, kad Francijas un karaļa vārdā es izmantošu jūsu spējas un jūsu zobenu.

— Tie ir jūsu rīcībā jebkurā mirklī.

— Lai nu paliek, — hercogs iesmējās. — Kari un domstarpības, kā redzat, ir beigušās. Atpūtieties arī jūs, bet pie viena lai noplok neveselīga interese par jūsu personu. Kad jūsu bēdīgā slava būs mazliet pieklususi, pēc pāris gadiem es no karaļa izlūgšos to pašu gvardes kapteiņa pakāpi, kurai jūs esat tikpat piemērots kā iepriekš.

— Vai gan es meklēju pagodinājumus, jūsu gaišība? — Gabriels ie­bilda. — Es meklēju iespēju nest labumu karalim un Francijai, meklēju iespēju doties kaujā un ar godu mirt!

— Jūs pārāk steidzaties, — hercogs nosmējās. — Labāk sakiet, ja karalis jūs sauks, jūs nekavējoties atsauksieties.

— Lai kur es atrastos, es tūdaļ būšu klāt, jūsu gaišība!

— Ļoti labi, vairāk no jums nekas netiek prasīts.

— Bet es, — Fransuā II piebilda, — pateicos jums par šo solījumu un pacentīšos, lai jums tas nav jānožēlo.

— Un atcerieties, — Marija Stjuarte teica, — ka mūsu acīs jūs bū­siet tāds draugs, no kura neko neslēpj un kam nekad neatsaka.

Aizkustinātais Gabriels zemu paklanījās un pieskārās ar lūpām pie rokas, ko tam pastiepa karaliene.

Pēc tam viņš paspieda roku hercogam un pēc karaļa piekrītošā galvas mājiena aizgāja.

Pie sevis mājās Gabriels sastapa admirāli Koliņī. Viņš bija atnācis apraudzīt savu Senkantēnas cīņu biedru, bet kad Aloīze sacīja, ka kungu no rīta aizveduši uz Luvru, Koliņī nolēma palikt nomierināt Aloizi un pie viena arī sevi.

Ieraudzījis Gabrielu, viņš nopriecājās un sāka izjautāt par visu, kas bija noticis.

Gabriels sīkumos nestāstīja, tikai pateica, ka pēc Indriķa II bēdīgā gala apstākļu noskaidrošanas viņš ticis palaists vaļā.

— Citādi nemaz nevarēja būt! — admirālis teica. — Visa Francijas muižnieku kārta saceltos pret nepamatotajām, aizdomām, kas kritušas uz augstmaņu krietnāko pārstāvi.

— Nerunāsim par to, — Gabriels sacīja. — Es esmu priecīgs jūs redzēt, admirāli. Jāsaka, jūsu runas, doktora Parē spriedumi un manis paša domas mani pārliecināja, ka jūs cīnāties par taisnu lietu. Es esmu ar jums!

— Laba ziņa, turklāt ļoti savlaicīga! — admirālis apmierināts sacīja.

— Bet tajā pašā laikā es domāju, ka jūsu interesēs ir turēt manu solījumu slepenībā. Tikko hercogs de Gīzs sacīja, ka ap manu vārdu jā­cenšas nesacelt nekādu interesi. Jo vairāk tāpēc, ka mani gaida jauni pienākumi nākotnē.

— Bet mēs būtu ārkārtīgi lepni, ja varētu atklāti paziņot to, ka jūs esat mūsējais!

— Vismaz uz laiku no tā būs jāatsakās. Es varu jums zvērēt, ka patiešām esmu jūsu.

— Lieliski! Atļaujiet man pavēstīt mūsu kustības vadītājiem par mūsu ideju spožo uzvaru.

— Man nav iebildumu, — Gabriels bija atsaucīgs.

— Princis Kondē, Larenodī, barons de Kastelno jau par jums zin, un visi izturas ar cieņu pret jūsu panākumiem, — admirālis sacīja. — Vēl pirms tam, kad jūs galīgi pieslējāties mums, mēs redzējām, ka jūs varat būt mūsu sabiedrotais — bezgalīgi godīgs un izcili krietns. Tāpēc mēs nolēmām neko no jums neslēpt. Jūs, tāpat kā visi kustības vadītāji, tik­siet iepazīstināts ar visiem mūsu plāniem. Pie tam jūs paliekat pilnīgi brīvs, saistīti esam tikai mēs…

— Tāda uzticība… — Gabriels sacīja.

Admirālis viņu pārtrauca:

— Tā uzliek jums tikai vienu pienākumu — saglabāt noslēpumu. Ie­sākumam es jums pasacīšu lūk, ko — tie plāni, ar kuriem jūs dabūjāt iepazīties Mobēra laukuma sanāksmē un kuri toreiz tika atzīti par priekš­laicīgiem, pašlaik ir pilnīgi īstenojami. Jaunais karalis ir vājš, Gīzi kļūst arvien nekaunīgāki, jau neslēpj jaunas vajāšanas, tas viss mūs izaicina uz enerģisku rīcību, un mēs sāksim…

Bet Gabriels viņam neļāva pabeigt:

— Piedodiet, es sacīju, ka esmu jūsu, taču visam ir robežas. Lai pār­trauktu jūsu turpmāko atklātību, es uzskatu par savu pienākumu paziņot, ka es Reformāciju atzīstu tikai kā reliģisku kustību, taču ne kā politisku partiju, tāpēc es nevaru iesaistīties notikumos, kam ir tīri politisks raksturs.

Fransuā II, Marija Stjuarte un pats hercogs de Gīzs tikko izturējās pret mani augstsirdīgi un ļoti labvēlīgi. Es nevaru neattaisnot viņu uzti­cību. Atļaujiet man aprobežoties tikai ar jūsu mācības idejisko pusi un atturēties no konkrētas rīcības. Es varu jums pievienoties jebkurā brīdi, bet man pie tam jāsaglabā mana neatkarība.

Kādu brīdi apdomājis dzirdēto, Koliņī teica:

— Gabriel, mani vārdi nebija tukša skaņa, kad es sacīju, ka jūs esat pilnīgi brīvs… Ejiet pats savu ceļu, ja tā jums ir labāk. Rīkojieties bez mums vai ari nedariet neko. Mēs no jums nekādu atskaiti neprasām. Mēs zinām, ka jums reizēm veicas labāk, — viņš uzsvēra, — bez sabiedro­tajiem un padomniekiem.

— Ko jūs ar to gribējāt teikt? — Gabriels brīnījās.

— Es esmu sapratis visu, — admirālis atbildēja. — Pašlaik jūs ne­varat piedalīties mūsu pasākumos, kuri būs vērsti pret karaļa varu. Lai notiek pēc jūsu prāta!

Mēs aprobežosimies ar to, ka informēsim jūs par mūsu plāniem un pārmaiņām. Sekot mums vai palikt malā — tā ir jūsu paša darīšana. Jums darīs zināmu, vai nu ar vēstuli vai ziņnesi, kad un kādam nolūkam mēs jūs aicinām. Jūs tad rīkosieties, kā pats uzskatīsiet par pareizu. Tā izlēma arī kustības vadītāji. Es domāju, ka tādus noteikumus jūs varat pieņemt.

— Es pieņemu tos un pateicos jums, — Gabriels teica, un viņi šķī­rās.