Divas Diānas

XXIV No goda — negodā!

Barons Kastelno de Šaloss, drosmīgs un patiesi cildens vīrs, no pro­testantiem saņēma atbildīgu uzdevumu — viņam 16. martā bija jāierodas Nuazī, visu vienību sapulcēšanās vietā.

Zinādams paroli, Gabriels bez pūlēm piekļuva baronam Kastelno. Bi­ja 15. marta novakare. Ne vēlāk kā pēc astoņpadsmit stundām visi pro­testanti būs sapulcējušies, ne vēlāk kā pēc diennakts viņi dos triecienu Ambuāzas cietoksnim.

Skaidrs bija viens, lai atrunātu viņus no šīs idejas, vajadzēja rīkoties nekavējoties.

Barons Kastelno lieliski pazina grāfu de Montgomeriju. Viņš to vai­rākas reizes bija redzējis Luvrā un bija dzirdējis, ka Reformācijas vadītāji piemin viņu.

Viņš izgāja Gabrielam pretī un sagaidīja to kā draugu.

— Te nu jūs esat, grāf. Taisnību sakot, es gan uz jums cerēju, taču jūs negaidīju. Larenodī no admirāļa dabūja rājienu par vēstuli jums. Ad­mirālis viņam teica, ka Larenodī gan varēja jūs informēt par mūsu plā­niem, taču saukt jūs palīgā nekādā gadījumā nevajadzēja. Tad Larenodī atbildēja, ka viņa vēstule jums neuzliek nekādus pienākumus un atstāj jums rīcības brīvību.

— Tieši tā arī ir, — Gabriels apstiprināja.

— Tomēr, neskatoties uz to, mēs domājām, ka jūs atbrauksiet, — Kastelno turpināja. — Jo mūsu apsēstā barona vēstulē nekas skaidri ne­bija pateikts, un man būs jums jāizstāsta, ko mēs esam nodomājuši iesākt.

Kastelno stāstīja Gabrielam to, ko viņš jau visos sīkumos bija dzir­dējis no hercoga de Gīza. Klausoties viņā, Gabriels šausmās atskārta, ka hercogs de Gīzs bija pilnīgi informēts — nodevēji neko nebija aizmirsuši, neko nebija izlaiduši.

Sazvērnieki bija nolemti nāvei.

— Nu jūs zināt visu, — Kastelno beigās teica, — un man atlicis viens vienīgs jautājums — vai jūs nāksiet kopā ar mums?

— Nē, es nevaru, — Gabriels skumji pašūpoja galvu.

— Lieliski, — Kastelno atbildēja, — tas netraucēs mums būt par labiem draugiem kā iepriekš. Es zinu, ka jūs esat nolēmis neiejaukties gaidāmajos notikumos. Starp citu, tas neko nemaina, jo mēs par uzvaru esam pārliecināti.

— Pārliecināti? — Gabriels zīmīgi vaicāja.

— Pilnīgi! — barons atbildēja. — Ienaidnieks neko nenojauš, un mēs to pārsteigsim nesagatavotu. Hercogs de Gīzs ir iemidzis šķietamajā dro­šībā, bet mums, dārgais grāf, ir savi cilvēki Ambuāzā. Tie mums atvērs austrumu vārtus. O, panākumi ir garantēti, ticiet man.

— Reizēm atrisinājums pievij visrožainākās cerības, — Gabriels daudznozīmīgi sacīja.

— Šajā gadījumā nekādi starpgadījumi nav iespējami, — Kastelno droši sacīja. — Rītdiena nesīs manai partijai triumfu!

— Bet… nodevība? — Gabriels izmocīja.

— Nodevība ir izslēgta, — Kastelno enerģiski iebilda. — Norisi zin tikai vadītāji… Bet man šķiet, ka jūs, nevarēdams piedalīties, vienkārši skaužat. Ak, jūs! •

— Tā tas ir, es apskaužu jūs, — Gabriels teica.

— Es jau saku, — barons iesmējās.

— Sakiet, vai jūs man uzticaties? — Gabriels vaicāja.

— Un kā vēl!

— Vai gribat dzirdēt laba drauga padomu?

— Kādu?

— Atsakieties no rītdienas uzbrukuma Ambuāzai. Nekavējoties sūtiet atpakaļ ziņnešus, lai viņi pavēsta visiem, ka plāns ir izgāzies vai vismaz atlikts…

— Kāpēc? — Kastelno sāka uztraukties. — Kādi jums ir iemesli tā apgalvot?

— Ak Dievs, pilnīgi nekādu! — Gabriels novaidējās. — Vai jūs man varat ticēt uz vārda? Es tāpat jau esmu pateicis vairāk nekā vajadzēja… Lūdzu jūs, ticiet man uz vārda.

— Klausieties, grāf, ja es patvaļīgi atcelšu operāciju, man nāksies at­skaitīties Larenodī un citiem vadītajiem. Vai es varu atsaukties uz jums?

— Varat!

— Vai jūs viņiem pateiksiet, kāpēc jūs devāt tādu padomu?

— Diemžēl, to es nevaru darīt.

— Un jūs vēl gribat, lai es jums paklausu? Mani taču bargi sodīs, ja es, paļaujoties tikai uz jūsu ieteikumu, satriekšu tik vilinošas cerības. Jūs, de Montgomerija kungs, pelnīti baudāt lielu uzticību, bet cilvēks ir tikai cilvēks, viņš var kļūdītiies, lai cik cēli nebūtu viņa nodomi. Jūs ne­varat ne atklāt, ne.pamatot savu apgalvojuma iemeslus, tāpēc esmu spiests atstāt tos bez uzmanības.

— Tad sargieties! — Gabriels bargi sacīja. — Jūs uzņematies atbil­dību par pasākumu ar nelabojamām sekām!

Tonis, kādā grāfs sacīja šos vārdus, satrieca Kastelno. Viņam it kā pēkšņi atausa gaisma:

— Grāf, es, šķiet, esmu sapratis būtību! Jums uzticēja vai varbūt jūs pats uzzinājāt noslēpumu, kuru nedrīkstat atklāt. Jūs kaut ko vairāk zināt par mūsu pasākuma rezultātu, piemēram, to, ka mēs esam nodoti? Vai ne?

— Es to neteicu! — Gabriels iesaucās.

— Vai varbūt jūs sastapāt hercogu dc Gīzu, kurš, būdams jūsu draugs, jums ir pastāstījis lietu īsteno būtību?

— Es neko tādu nesacīju.

— Varbūt jūs pa ceļam uz Ambuāzu redzējāt kādus sagatavošanās darbus vai saņēmāt kādas svarīgas ziņas? Acīmredzot, mūsu sazvērestība ir atklāta!

Gabriels bija šausmās.

— Vai es jums iedvesu šo domu?

— Nē, grāf, jūs saista kāds noslēpums, es to skaidri redzu. Es ne­lūdzu no jums apstiprinājumu… Bet ja man ir taisnība, tas izpaudīsies jūsu žestos, skatienā, pat klusēšanā…

Samulsis Gabriels neko nesacīja. Barons de Kastelno ar acīm ieurbās Gabrielā.

— Jūs arī uz priekšu esat nolēmis klusēt? Nu ko, klusējiet, es jūs saprotu un atbilstoši rīkošos!

— Kā jūs domājat rīkoties?

— Tā, kā jūs man ieteicāt — brīdināšu Larenodī un citus vadītājus, lai aptur vienību virzīšanos un paziņo visiem mūsējiem, ka kāds, kas bau­da lielu uzticību, man ir paziņojis… paziņojis, ka iespējama nodevība…

Gabriels viņu pārtrauca:

— Nē, tā nē! Es jums neko neesmu paziņojis, de Kastelno kungs!

Kastelno viņam cieši paspieda roku un teica:

— Vai gan klusēšana nevar būt padoms un izglābšana? Ja mēs tūlīt sāksim rīkoties, tas nozīmē…

— Ko tas nozīmē? — Gabriels vaicāja.

— To, ka viss vēl var beigties labi mums un slikti viņiem… Mēs at­liksim savu uzbrukumu uz piemērotāku brīdi, atmaskosim nodevējus savā kustībā, lai ko tas mums maksātu, palielināsim modrību un vienā jaukā dienā, kad viss būs gatavs, iesim jaunā uzbrukumā, Bet tad gan mēs neiekritīsim, bet uzvarēsim. Un tas būs pateicoties jums!

— Tieši to es vēlētos vismazāk! — Gabriels iesaucās, redzot, ka viņš ir uz nodevības robežas. — Kastelno kungs, es jums pateikšu, kāds ir mana padoma īstenais iemesls. Es uzskatu jūsu pasākumu par grēcīgu un bīstamu. Pirmie uzbrukdami katoļiem, visu vainu uzņematies jūs. No vajātajiem jūs kļūstat par dumpiniekiem. Ja jums nepatīk ministri, kāpēc jāķeras uzreiz pie jaunā karaļa? Mani ārkārtīgi nospiež šī doma. Vai jūs pats neredzat, ka kopīgās lietas labā jāatsakās no šīs sadursmes. Lai cīnās idejas, nevajag liet asinis! To es jums gribēju teikt. Tāpēc es lūdzu jūs un visus mūsu brāļus atturēties no ši kara, kas tikai attālinās mūsu ideju uzvaru.

— Un jūs vadījāties tikai no šiem apsvērumiem? — Kastelno vaicā­ja.

— Tikai, — Gabriels klusi teica.

— Pateicos jums, grāf, par labo gribu, — Kastelno vēsi teica, — tomēr man ir jārīkojas tā, kā noteikuši Reformācijas vadoņi.

Gabriels bija bāls un sapīcis.

— Jūs tātad ļausiet visam iet savu gaitu?

— Jā, grāf, — Kastelno stingri teica, — bet nu ar jūsu atļauju es došos projām, lai dotu nepieciešamos rīkojumus pirms gaidāmās kaujas.

Viņš paklanījās un izgāja, nesagaidījis Gabriela atbildi.