Divas Diānas

XXII Divi ielūgumi

Pēc liktenīgā turnīra Gabriels dzīvoja vientuļi, pats ar savām mo­košajām domām. Rīcības cilvēks, kurš bija bijis pilns iedvesmas, kura dzīve bijusi vētrainas darbības pārpilna, pēkšņi izrādījās nolemts vien­tulībai un bezdarbībai.

Viņš nerādījās ne galmā, ne draugu vidū, un reti gāja ārā no savām mājām. Viņam nebija neviena, tikai audžumāte Aloīze un pāžs Andrē, kurš atgriezās pie Gabriela pēc Diānas de Kastro pēkšņās aizbraukšanas uz benediktīniešu klosteri.

Gabriels, patiesībā vēl pavisam jauns cikvēks, jutās iztukšots un daudz pieredzējis vecis. Viņš visu atcerējās, taču ne uz ko vairs necerēja.

Cik reiz šo garo mēnešu laikā viņš bija nožēlojis, ka nav gājis bojā cīņās, cik reiz viņš sev jautāja, kāpēc hercogs de Gīzs un Marija Stjuarte apspieda Katrīnas Mediči niknumu un ar to pašu izglāba viņam gluži nevajadzīgo dzīvību! Patiešām, ko lai viņš vairs dara šajā pasaulē? Kam viņš vairs der?

Taču bija arī brīži, kad jaunības enerģija ņēma virsroku. Tad viņš iztaisnoja plecus, cēla augšā galvu, lūkojās uz savu zobenu, miglaini no­jaušot, ka vēl viss nav zaudēts, ka arī viņam vēl ir nākotne, ka nežēlīga cīņa, bet varbūt pat uzvara, reiz atrisinās viņa likteni.

Atskatoties uz pagātni, viņš redzēja tikai divas iespējas atkal ie­saistīties īstai, kūsājošai dzīvei — tas bija vai nu karš, vai cīņa par ticības brīvību.

Ja Francijā būs jauns karš, tad viņa dvesele atgūs bijušo aizrautību, par to viņš bija pārliecināts, un viņš ar prieku noliks savu galvu cīņā par tēviju. Ar to viņš būs atdevis piespiedu parādu hercogam de Glzam vai jaunajam karalim.

Tomēr nebūtu slikti savu dzīvību ziedot jauno ideju vārdā, kas tikai nesen apmirdzējušas viņa dvēseli. Reformācija, viņaprāt, tā bija svēta lie­ta, kuras pamatā bija ielikti brīvības un taisnības dīgļi.

Tātad, karš vai reliģija! Tikai ziedojis sevi vienam no mērķiem, viņš varēs izrauties no apburtā loka un tikt galā pats ar savu dzīvi.

Lietainā 6. marta rītā Gabriels drūms sēdēja krēslā kamīna priekšā, kad Aloīze pie viņa ieveda vēstnesi. Zābaki ar piešiem un visas drānas tam bija dubļu nošļakstītas.

Tas bija karaļa sūtnis no Ambuāzas, kurš bija atjājis liela eskorta pavadībā. Viņa bija vairākas vēstules no hercoga de Gīza. Viena adresēta Gabrielam. Lūk, kas tur bija rakstīts:

„Dārgais draugs un lieliskais cīņubiedr! Es jums rakstu steigā, jo nav ne laika, ne iespēju paskaidrot sīkāk. Jūs mums sacījāt, karalim un man, ka ieradīsieties pēc pirmā aicinājuma. Lūk — nu mēs jūs saucam.

Nekavējoties jājiet uz Ambuāzu, kur tikko ieradies karalis ar kara­lieni. Kad atbrauksiet, es jums paskaidrošu, kā jūs mums varēsiet pa­līdzēt.

Kā jau mēs runājām, jūs savā izvēlē un rīcībā esat pilnīgi brīvs. Jūsu cīņas spars ir pārāk vērtīgs, lai es varētu to izmantot nevietā. Brauciet pēc iespējas ātrāk šurp. Jūs, kā vienmēr, būsiet gaidīts viesis.

Jūsu mīlošais

Lotringas Fransuā Ambuāza, 1560. gada 4. martā.

P.S. Pievienoju caurlaidi gadījumam, ja jūs uz ceļa aptur karaliskā sardze."

Izlasījis šo vēstuli, Gabriels piecēlās un nedomājot sacīja audžumā­tei:

— Aloīze, pasauc Andrē, un lai apseglo bēro zirgu, pie viena arī lai sagatavo ceļa somu.

— Jūs atkal dodaties projām?

— Jā, Aloīze, pēc divām stundām es došos uz Ambuāzu.

Runāt pretī nebija jēgas, Aloīze skumīgi devās izpildīt Gabriela rīko­jumus.

Bet tikko viņš sāka kārtot savas lietas, uzradās otrs vēstnesis un vē­lējās parunāt ar grāfu de Montgomeriju aci pret aci.

Šis vēstnesis, pretēji pirmajam, ienāca kautrīgi un klusi pasniedza Gabrielam aizzīmogotu vēstuli.

Gabriels sarāvās. Viņš vēstnesī pazina cilvēku, kurš reiz viņam atnesa Larenodī ielūgumu uz hugenotu sanāksmi Mobēra laukuma namā.

Jā, tas bija tas pats cilvēks un arī zīmogs uz vēstules bija tas pats.

Lūk, vēstules saturs:

„Draugs un brāli,

man negribējās pamest Parīzi, kamēr es jūs nebiju sastapis, bet man nepietika laika. Steidzīgas lietas mani spiež aizbraukt, nepaspiedušam jums roku.

Taču mēs esam pārliecināti, ka jūs esat mūsu pusē, un es zinu, kas jūs esat par cilvēku. Tādiem nav vajadzīga ne sagatavošana, ne pārlie­cināšana. Pietiek ar vienu vārdu. Bet šis vārds ir tāds — jūs mums varat palīdzēt.

Brauciet. Starp šī mēneša 10. un 12. datumu jums jābūt Nuazī netālu no Ambuāzas. Tur jūs atradīsiet mūsu labo draugu de Kastelno. Viņš jums izstāstīs to, ko es nevaru uzticēt papīram.

Brīdinu jau iepriekš, ka tas viss jums nekādus pienākumus neuzliek un jums ir visas tiesības palikt malā.

Tātad, brauciet uz Nuazī. Tur tiksimies. Pat ja jūs nepiedalīsieties, jūsu padomi lieti noderēs.

Uz drīzu tikšanos. Mēs rēķināmies ar jūsu klātbūtni.

L.

P.S. Ja pa ceļam gadīsies mūsu sargkareivji, atcerieties, mūsu parole ir tā pati „Ženēva", taču jāatbild „Dzīvība un upuris".

— Es izbraukšu pēc stundas, — Gabriels teica nerunīgajam vēstne­sim.

Tas paklanījās un aizgāja.

„Ko tas viss nozīmē? — Gabriels domāja. — Divi sūtņi no divām pretējām partijām mani aicina ierasties gandrīz vienā un tajā pašā vietā? Viss vienalga! Hercogs ir visvarens, protestantiem dara pāri, man ir sa­kari gan ar vieniem, gan otriem. Man ir jābrauc, bet tur — kas būs, būs. Taču jebkurā situācijā — nodevējs es nekļūšu nekad!"

Pēc stundas Gabriels Andrē pavadībā devās ceļā.