Grāfiene de Monsoro

XI Kā Busī atrada ģīmetnes oriģinālu

Četros pēcpusdienā medības beidzās, un ap pieciem, it kā karalis būtu nojautis Anžū hercoga vēlēšanos, viss galms caur Svētā Antonija vārtiem atgriezās Parīzē.

Aizbildinājies ar to, ka viņam tūlīt jāaizceļo, grāfs de Monsoro atvadījās no prinča un kopā ar saviem medību pavadoņiem nogriezās uz Fromento.

Jājot gar Bastīliju, karalis vērsa savu pavadoņu uzmanību uz lepno un drūmo cietokšņa izskatu. Tas bija paņēmiens, kā tiem atgādināt, kas viņiem draud, ja tie kādreiz iedomātos kļūt par viņa ienaidniekiem. Daudzi to nojauta un kļuva pret viņu vēl pazemīgāki.

Pa to laiku Anžū hercogs klusi uzrunāja Busī, kas jāja viņam līdzās:

— Busī, paskaties pa kreisi, ievēro to koka namu, zem kura kores atrodas mazs kokā griezts Jaunavas tēls, seko ar acīm tai pašā virzienā un noskaiti četrus tālākos namus.

— Labi, — sacīja Busī.

— Tas ir piektais, kas atrodas tieši iepretim Katrīnas ielai.

— Redzu, monsieur.

Kad viņi bija nonākuši Anžū hercoga pilī, princis tiešām iedeva Busī norādītās mājas atslēgu un vēlreiz atgādināja būt teicamam sargam. Busī to apsolīja un atgriezās mājās.

— Nu? — viņš jautāja Remi.

— Es gribēju jautāt to pašu, monsieur.

— Vai tu neko neatradi?

— Māja nav atrodama ne dienā, ne nakti. Es šaubos starp pieciem vai seSiem namiem, kas visi ir līdzīgi cits citam.

— Tad es esmu bijis daudz laimīgāks par tevi, manu mīļo Oduīn.

— Kā tā, gaišība? Vai tad jūs arī meklējāt?

— Nē, es tikai jāju pa to ielu.

— Un jūs to māju pazināt?

— Mans mīļais draugs, Dievam ir dažādi ceļi un līdzekļi.

— Tātad jūs esat pārliecināts?

— Tā es nevaru teikt, bet es ticu.

—Un kad es uzzināšu, vai jums ir laimējies un vai jūs esat atradis meklēto?

— Rit no rīta agri.

— Vai es jūs nevaru pavadīt?

— Nekādā ziņā, mīļais Remī!

— Vismaz esiet uzmanīgs, gaišība!

— Gan jau būs labi, — Busī atbildēja.

Astoņos vakarā Busī apbruņojās un lika viņu nestuvēs aiznest līdz Svētā Paula ielas galam. Viņš uzmeklēja norādīto namu, un kad pulkstenis nosita deviņi, iespiedās kādā tumšā ielas stūrī.

Bija pagājušas apmēram desmit minūtes, kad viņš tumsā ieraudzīja caur Bastīlijas vārtiem iejājam divus jātniekus. Pie Torņa pils viņi apstājās. Viens jātnieks nokāpa no zirga, pasvieda pavadu otrajam, droši vien kalpam, nolūkojās tam pakaļ, līdz, pa to pašu ceļu aizjādams, kalps ar abiem zirgiem pazuda tumsā, un tad devās uz durvīm, kuru apsardze bija uzticēta Busī.

Dažus soļus no nama svešais apmeta lielu līkumu, it kā pārbaudīdams apkārtni. Būdams pārliecināts, ka neviens viņu neredz, vīrs tuvojās durvīm un pazuda tajās.

Busī dzirdēja durvju čīkstoņu. Pēc tam tās atkal tika aizslēgtas.

Mirkli viņš nogaidīja, baidīdamies, ka noslēpumainais nācējs būtu varējis palikt pie durvju lodziņa, lai novērotu. Pēc dažām minūtēm viņš iznāca uz ielas, atvēra durvis un klusām tās aizslēdza.

Tad viņš pagriezās. Lodziņš durvis tiešām atradās viņa acu augstumā, un katrā ziņā viņš caur to bija varējis Kvēlu novērot.

Ejas sienas taustīdams, viņš lēni devās uz priekšu un galā pa kreisi atrada kāpņu pirmo pakāpienu.

Šeit viņš apstājās divu iemeslu dēļ: uztraukumā viņa kājas briesmīgi trīcēja, un tad viņš dzirdēja, ka vīrieša balss saka:

— Ģertrūd, piesakiet mani kundzei! Tas esmu es. Es gribu tikt iekšā.

Šī prasība bija tik noteikta, ka tas, kam vārdi bija domāti, nedrīkstēja vilcināties. Mirkli vēlāk Busī dzirdēja, ka apteksne atbild: — Ejiet salonā, monsieur! Kundze tūlīt nāks.

Tad viņš dzirdēja, ka aizveras kādas durvis.

Busī nekavējoties uzkāpa divpadsmit pakāpienus un atradās gaitenī. Elpu aizturējis un rokas izstiepis, viņš paspēra dažus soļus. Viņš uzgrūdās kādām durvīm, devās tālāk, atrada otras durvis, meklēja un sataustīja atslēgu, pagrieza to, drebēdams kā apšu lapa, atslēdza un atvēra durvis.

Istabā valdīja akla tumsa, izņemot vienu daļu, kuru pa sāndurvju spraugu apspīdēja gaisma salonā. Šis gaismas stars drīz vien jauneklim palīdzēja atpazīt kādreiz jau redzētos aizkarus, tapetes un griestus.

Busī dzīslās iekvēlojās jaunas trīsas, kad viņš pieskārās gultai un juta ap sevi plūstam dārgas smaržas, kuras vienmēr dvesmo no jaunas skaistas sie­vietes guļasvietas.

Busī ietinās kādā aizkarā un klausījās.

Blakusistabā atskanēja spēcīgi vīrieša soļi. Bieži vien viņš apstājās un caur zobiem norūca:

— Nu, vai viņa beidzot nāks?

Tad atvērās kādas salona durvis, kas, liekas, atradās iepretim tagad mazliet pievērtajām durvīm. Grīdsega nošvīk^tēja zem vieglajiem soļiem, zīda kleitas čaukstoņa maigi skāra Busī ausis, un jauneklis saklausīja sievietes balsi, kas ar neizsakāmu baiļu un nicināšanas pieskaņu jautāja:

— Te es esmu, monsieur, ko jūs atkal vēlaties?

— Ak, ja šis vīrs ir mīļākais, tad es viņas vīram vēlu laimes, — nodomāja Busī, aizkarā slēpdamies.

— Madame, — sacīja vīrietis, kuru tik vēsi uzņēma, — man ir tas gods paziņot, ka rīt man jāaizbrauc uz Fonteneblo, bet šonakt es palikšu pie jums.

— Vai jūs nesat man kādas ziņas par manu tēvu? — sieviete vaicāja.

— Madame, uzklausiet mani!

— Monsieur, jūs taču zināt mūsu norunu. Kad es piekritu kļūt par jūsu sievu, tad tas notika ar vienu noteikumu, ka rnans tēvs no jauna atgriezīsies Parīzē vai es to atkal uzmeklēšu.

— Kundze, kad es atgriezīšos no Fonteneblo, mēs aizceļosim, bet pagaidām…

— Ak, monsieur, neslēdziet durvis, viss velti. Es nevienu nakti, nevienu vienīgu nakti nepalikšu ar jums zem viena jumta, pirms neko neuzzināšu par sava tēva likteni.

Viņa pasvilpa ar sudraba svilpīti, kas atsauca kalponi — lielu, spēcīgu meiču, kas, liekas, šo zīmi vien bija gaidījusi.

— Ģertrūd, — dāma teica, — tu neiesi gulēt un paliksi manā tuvumā!

Neko neatbildējusi, kalpone izgāja pa tām pašām durvīm, pa kurām bija

ienākusi.

Busī klusām mēģināja pielīst pie durvīm, taču mirklī, kad viņa skatiens vēroja spraugu, grīda zem viņa kājām mazliet iečīkstējās. Dāma pagriezās: tas bija ģīmetnes oriģināls, viņa sapņu tēls. Un vīrietis bija grāfs de Monsoro.

— Ak! — Busī pie sevis noteicā. — Baltais zirgs… nolaupītā dāma… Es droši vien dzirdēšu dīvainu stāstu.

Viņš noslaucīja seju, kas pēkšņi bija nosvīdusi.

3 3qkq3 426

Busī redzēja, ka abi ir ļoti bāli, uztraukti un nepacietīgi.

— Madame, — grāfs de Monsoro beidzot sacīja, — nedomājat ilgi tēlot vajātu sievieti, nezin kādu upuri! Jūs esat Parīzē, jūs esat manā mājā, vēl vairāk — tagad jūs esat grāfiene Monsoro, mana sieva.

— Ja es esmu jūsu sieva, kāpēc jūs vilcināties aizvest mani pie mana tēva, kāpēc jūs mani slēpjat no ļaužu acīm?

— Vai jūs aizmirsāt Anžū hercogu, madame?

— Jūs apgalvojāt: ja es būšu jūsu sieva, man no viņa vairs nebūs jābaidās.

— Man vēl tomēr jāuzmanās un jāizmanto daži drošības līdzekļi.

— Labi. Tad izmantojiet šos drošības līdzekļus un atgriezieties pie manis, kad viss būs kārtībā.

— Diāna, — sacīja grāfs, kurā auga dusmas, — Diāna, nerotaļājieties ar laulības svētumu. Uzklausiet manu padomu.

— Izgaisiniet manas šaubas pret laulāto draugu, un es cienīšu mūsu laulību.

— Man liekas, ka ar to, kā esmu pret jums izturējies, es gan būtu nopelnījis jūsu uzticību.

— Monsieur, es domāju, ka jūs to nedarījāt tikai manu interešu dēļ vai arī jums palīdzēja gadījums.

— O, tas nu ir par daudz! — grāfs iesaucās. — Es esmu savā mājā, jūs esat mana sieva, un, kaut jums pati elle palīdzētu, vēl šonakt jūs būsit mana!

— Redziet, — viņa sacīja, izvilkdama dunci, kas bija aizbāzts aiz jostas,— tā es jums atbildēšu!

Un viņa metās istabā, kurā atradās Busī, aizslēdza durvis un aizgrūda divkāršus aizbīdņus. Kamēr Monsoro lādējās un ar dūrēm dauzīja durvis,

vina sauca: >

— Ja jūs kaut vismazāko skaidiņu no šīm durvīm atplēsīsit, jūs mani pazīstat, monsieur, jūs mani atradīsit mirušu.

— Ak, neraizējieties, madame, — sacīja Busī, Diānu apskaudams, — gan jums atradīsies aizstāvis.

Diāna gribēja iekliegties, bet viņa saprata, ka lielākās briesmas tai draud no viņas vīra. Drudžaini trīcēdama, viņa palika klusa un nekustējās.

Grāfs de Monsoro spēcīgi spārdīja durvis ar kājām, droši vien būdams pārliecināts, ka Diāna ir savus draudus īstenojusi, bet drīz vien viņš tomēr atstāja salonu, strauji aizcirzdams durvis. Tad varēja dzirdēt, ka viņa soļi ejā attālinās un apklust uz kāpnēm.

— Bet jūs, monsieur, — sacīja Diāna, atraisīdamās no Busī skavām un dažus soļus atkāpdamās, — kas jūs esat un kā jūs šeit iekļuvāt?

— Madame, — atbildēja Busī, atkal atvērdams durvis un nokrizdams Diānas priekšā ceļos — es esmu vīrs, kam jūs izglābāt dzīvību. Kā gan jūs varat domāt, ka es būtu atnācis, nekrietnu nolūku vadīts?

Gaismas šaltī, kas apspīdēja jaunekļa skaisto seju, Diāna viņu beidzot pazina.

— Ak, tas esat jūs, monsieur! — viņa iesaucās, rokas sasizdama. — Jūs šeit gaidījāt, jūs visu dzirdējāt?

— Ak, jā, madame.

— Bet kas jūs esat? Kā jūs sauc, monsieur?

— Madame, es esmu Luī Klermons, grāfs Busī.

— Busī, jūs esat drošsirdīgais Busī! — Diāna gluži neviltoti iesaucās, nemaz nenojauzdama, kādu prieku šis sauciens sagādā jaunekļa sirdij. — Ak, Ģertrūd, — viņa turpināja, griezdamās pie savas kalpones, kas, dzir­dēdama savu pavēlnicci ar kādu sarunājamies, atskrēja gluži pārbijusies. — Ģertrūd, tagad man vairs nav jābaidās… No šā mirkļa manu godu aizsargās augstsirdīgākais un slavenākais muižnieks Francijā.

Tad viņa sniedza Busī roku un teica:

— Piecelieties, monsieur, es zinu, kas jūs esat. Tagad jums jāzina, kas es esmu.