Grāfiene de Monsoro

IX Busī noskaidro sava sapņa īstenību

Busī un Anžū hercogs, domās nogrimuši, pa to laiku devās mājup. Hercogs pārdomāja drosmīgā uzbrukuma sekas, ko Busī bija viņam sagādājis. Busī vēl arvien sapņoja par savu piedzīvojumu pagājušā naktī.

— Nudien, — viņš pats sev teica, kad atkal bija sasniedzis savu dzīvokli, pirms izteicis Anžū hercogam atzinību par parādīto drosmi pie karaļa, — tas ir skaidrs, ka man uzbruka, nogāza zemē un ievainoja. Bet sapnis taču nevarēja atstāt tik spilgtu iespaidu. Es vēl tagad redzu gaišmataino sievieti un jaunā ārsta draudzīgo seju. Viņu ar aizsietām acīm pieveda pie manas gultas. Uz priekšu! Uz priekšu! Es gribu noskaidrot, un ja es neesmu galīgs muļķis, lietai vajag izdoties. Bet vispirms, — Busī nolēma, — lai viss labi veiktos, man jāizvēlas nakts klaidonim piemērots naktstērps, un tad uz Bastīliju!

Viņš uzāva garus zābakus, izvēlējās labāko zobenu, ietinās mētelī, lika sevi nestuvēs nonest līdz notikuma vietai, izkāpa un pavēlēja ļaudīm gaidīt viņu atgriežamies.

Tad viņš uzmeklēja vietu, kur bija nokritis viņa zirgs. Viņš atkārtoja tos pašus atkāpšanās un uzbrukuma paņēmienus, ko vēl atcerējās. Viņš atkāpās līdz mūrim un mēģināja atrast durvis sienas iedobumā ar aizžogotu lodziņu, caur kuru viņš bija novērojis Kvēlu. Bet visas durvis bija sienas iedobumā un visām bija aizžogoti lodziņi.

— Pie velna! —Busī dusmojās.—Ja es pieklauvētu pie durvīm, iztaujātu visus iemītniekus, izdotu tūkstoš ekiju, lai kalpotājus un vecas sievas piespiestu runāt, es uzzinātu to, ko vēlos. Te ir piecdesmit māju. Desmit māju vakarā. Es pazaudētu piecus vakaruš.

Tikko Busī bija beidzis savas pārdomas, viņš pamanīja mazu, trīcošu, bālu gaismu, kas, dubļos atspoguļodamās kā bākas stars jūrā, lēni tuvojās.

Lai ērtāk varētu nogaidīt un novērot, ko šī dīvainā gaisma nozīmē, Busī ietinās mētelī un iespiedās kādu durvju iedobumā. Nakts bija ļoti tumša, četru soļu attālumā nekas nebija saskatāms.

Lukturis turpināja ceļu, taisīdams arvien trakākus lēcienus.

Mirkli gaidījis, Busī savā priekšā ieraudzīja melnu, kalsenu stāvu, kas labajā rokā turēja lukturi, ko tas gan izstiepa uz priekšu, gan nolaida gar sāniem. Šis dzīvais radījums sākumā šķita piederam žūpu sabiedrībai, jo tikai reibonis varēja viņu piespiest meimurot brīnišķīgi līkās līnijās, brist dubļu skrīņos un skaloties ūdens peļķēs. Reiz savādais cilvēks paslīdēja uz ledus gabala un pakrita, bet atkal piecēlās un tagad atradās tikai desmit soļus no Busī, kas vēl vairāk ierāvās durvju iedobumā.

Tagad grāfs redzēja, ka luktura nesējam acis bija pārsietas ar kādu saiti.

— Ak tu divi deviņi! — viņš prātoja. — Brīnišķīga iedoma — ar lukturi spēlēt «vistiņas», sevišķi tādā laikā kā šodien un uz tik dubļainas zemes. Vai es atkal sāku sapņot? '

Busī vēl nogaidīja, un svešais ar aizsietajām acīm atkal paspēra piecus

sešus solus. »

— Lai Dievs man piedod, — sacīja Busī, — bet man liekas, ka viņš pats ar sevi sarunājas.

— Četri simti astoņdesmit astoņi, četri simti astoņdesmit deviņi, četrisimti deviņdesmit, — murmināja vīrs ar lukturi. — Tam jābūt ļoti tuvu.

Tad viņš ar labo roku pacēla acu pārsēju, redzēja savā priekšā māju un tuvojās durvīm.

— Četri simti deviņdesmit viens, četri simti deviņdesmit divi, četri simti deviņdesmit trīs, četri simti deviņdesmit četri. Nu man jābūt ļoti tuvu, —

viņš teica.

Viņš atkal pacēla pārsēju, tuvojās durvīm, kas atradās blakus tām, kur bija paslēpies Busī, un novēroja tās tikpat uzmanīgi kā iepriekšējās.

— Nē, jā, nē, — viņš murmināja. — Tās nav īstās.

Tad tieši viņš atkal atkārtoja savu mēģinājumu un apstājās tieši pie Busī durvīm. Svešais pacēla lukturi, noņēma pārsēju, un tā viņš un Busī stāvēja aci pret aci.

— Nu, — Busī sacīja.

— O! — nakts staigulis atkāpās.

— Stāviet! — Busī uzsauca.

— Tas nav iespējams! — svešais sauca.

— Ir gan, tikai visai dīvainā kārtā. Jūs esat ārsts!

— Un jūs augstmanis?

— Pareizi!

— Ak, Jēzu, kāda sagadīšanās!

— Tas ārsts, — Busī turpināja, — kas vakar vakarā pārsēja kādu augst­mani, kas bija ievainots sānos…

— Protams.

— Ko jūs šeit meklējat?

— Māju.

— Ak, — Busī sauca, — jūs meklējat to māju.

— Jā.

— Tātad jūs to nepazīstat?

— Kā es to lai pazīstu, ja mani šurp atveda ar aizsietām acīm!

— Jūs šurp atveda ar aizsietām acīm?

— Protams.

— Tātad jūs tiešām bijāt šai namā?

— Šajā vai kādā no tuvākajiem. Es nevaru pateikt, jo vēl meklēju.

— Kā jūs sauc?

— Monsieur, — jaunais ārsts atbildēja, — mans vārds ir Remī Oduēns.

— Ļoti labi, monsieur!Tūkstošreiz pateicos. Es esmu grāfs Luī Klermons, monsieur Busī.

— Busī d'Ambuāzs, varonis Busī! — jaunais ārsts līksmi iesaucās. — Kā, monsieur, jūs esat slavenais Busī, pulkvedis… o!

— Tas esmu es, monsieur, — muižnieks lēni atbildēja. — Un tagad, kad mēs esam iepazinušies, apmieriniet manu ziņkāri un pastāstiet visu sīkāk!

— Klausieties, grāfa kungs! Es dzīvoju Bortelī ielā, piecsimt soļus no šejienes, un esmu nabaga iesācējs medicīnā, tikai ne jau nepraša, kā es jums to pierādīju.

— Liekas gan.

— Es esmu daudz studējis, bet man nav neviena slimnieka, — jauneklis turpināja. — Kad pirms septiņām vai astoņām dienām aiz arsenāla sadūra kādu cilvēku, es viņam sašuvu vēderu un viņu izglābu, kaut gan viņam bija izgāzušās visas zarnas. Šis gadījums man apkārtnē sagādāja zināmu slavu, kam jāpateicas par laimi, ka pagājušajā naktī mani uzmodināja kāda flautai līdzīga balss.

— Un ko jūs darījāt?

— Es piecēlos un atvēru durvis. Bet, tiklīdz es atkal biju apgūlies, divas mazas rociņas ne visai maigi, bet arī ne visai cieši aizsēja manas acis ar kādu pārsēju.

— Neko nesakot? — Busī jautāja.

— Kā tad ne! Viņa teica: «Nāciet! Nemēģiniet skatīties, kurp mēs ejam! Klusējiet! Te jums būs atlīdzība.»

— Kāda šī atlīdzība bija?

— Maks ar spāniešu zelta pistolēm.

— O! Un ko jūs atbildējāt?

— Es atbildēju, ka esmu gatavs sekot savai daiļajai vedējai. Es nezināju, vai viņa bija daiļa vai neglīta, bet es domāju, ka šis apzīmējums nekādi nevarēja kaitēt.

— Un jūs sekojāt, nekādu drošību neprasīdams?

— Es sekoju. Mani izveda uz cietas zemes. Bija sasalis. Un es skaitīju četri simti, četri simti piecdesmit, pieci simti un beidzot pieci simti un divi

soli. >

— Labi, — Busī teica, — tas bija gudri darīts. Un jūs tagad atrastos pie šīm durvīm?

— Vismaz es neesmu tālu no tām, jo šoreiz es noskaitīju četri simti deviņdesmit deviņi, ja vien šī viltīgā kalpone nebūs mani vedusi pa kādu līkumotu ceļu.

Remī tālāk pastāstīja, kā viņš ievests namā un tad kādā istabā un kā tad viņam likts priekšā pārsēju noņemt. Uz Busī trauksmīgajiem jautājumiem viņš atbildēja, ka redzējis kādu brīnišķi skaistu, astoņ­padsmit vai divdesmit gadus vecas gaišmatainas sievietes ģīmetni. Viņš bija pārsējis sava pacienta brūci, pielietodams kādu īpaši dziedinošu balzamu.

Tad kāda salda balss blakus istabā bija apjautājusies par slimnieka ve­selību.

— Un ko jūs atbildējāt? — Busī stāstītāju nepacietīgi pārtrauca.

— Brūce nav bīstama, un divdesmit četrās stundās viss būs kārtībā.

— Vai viņa likās iepriecināta?

— Briesmīgi, jo viņa iesaucās: «Mans Dievs, kāda laime!»

— Viņa iesaucās — kāda laime? Manu mīļo monsieur Remī, es parūpēšos par jūsu iaimi. Tālāk, tālāk!

— Man vairs nekas nebija darāms, jo jūsu brūce bija pārsieta. Tad balss sacīja: « Monsieur Remī, esiet goda vīrs! Neatmaksājiet nabaga sievietei ar ļaunu, ka viņa izpildījusi cilvēkmīlestības pienākumu, apsieniet atkal savu acu pārsēju un ļaujiet, lai jūs pārved mājās!» Tad mani tā pati vedēja — droši vien tā bija apteksne — pārveda mājās un iespieda rokā maku. Tanī bija desmit zelta pistoles, un tik daudz naudas bija pārāk daudz cilvēkam, kas par viņa pakalpojumiem liek samaksāt piecus sū, ja tik viņš to nedara gluži par velti. Un es meklēju šo māju…

— Lai maku atkal atdotu?

— Pareizi!

— Mīļo monsieur Remi, es jums zvēru, ka tas ir pārāk smalkjūtīgi. Jūs to esat nopelnījis, un nauda pieder jums.

— Jūs tā domājat? — Remi jautāja, sirdi visai priecādamies.

— Protams. Tikai to nevajadzēja maksāt dāmai, ko ne es, ne jūs ne­pazīstam. Tātad jūs redzat, ka es esmu jums parādā.

— Jūs man esat parādā?

—Jā, un es to gribu nokārtot. Ko jūs Parīzē darāt? Stāstiet, esiet vaļsirdīgs, mans mīļais monsieur Remī.

— Ko es Parīzē daru? Neko, grāfa kungs! Ja man būtu pacienti, tad es to darītu.

— Lieliski! Es jums tos tūlīt pagādāšu. Vai jūs gribat mani? Es esmu lielisks pacients, jo nepaiet neviena diena, kad kāds mans skaists darbs nesagādā upurus vai kad es nekļūtu par šo pasākumu upuri. Sakiet, vai jūs gribat uzņemties izlabot caurumus, ko ieplēš manā ādā vai kurus es ieplēšu citiem?

— Ak, grāfa kungs, mani pakalpojumi ir tik niecīgi.

— Tieši otrādi, jūs esat vīrs, kas man ir nepieciešams, vai lai velns mani parauj! Jums ir tik maiga roka kā sievietei un tāds balzams…

— Monsieur!

— Jūs pārnāksit pie manis. Jums būs savs dzīvoklis, savi kalpotāji. Pie­ņemiet manu priekšlikumu vai ari jūs saplosīsit manu sirdi! Ar to jūsu uzdevums vēl nav galā: jūs būsit ari mans draugs, monsieur Remi.

— Grāfa kungs, — jaunais ārsts atbildēja, — es esmu tā sajūsmināts, ka nemaz nezinu, kā lai izsaku savu prieku! Es strādāšu, man būs pacienti!

— Nē, jo jūs apkalposit vienīgi mani un, protams, ari manus draugus. Bet tagad palīdziet, lai es atkal atrodu namu un daiļo dāmu. Vai gribat?

— Es gribu visu, ko vien jūs vēlaties, dižciltīgais grāf! Bet es baidos, ka tas būs veltīgi. Visas šis mājas ir līdzīgas cita citai.

— Labi, tad aplūkosim tās dienā.

— Jā, bet dienā mūs var ieraudzīt.

— Tad apjautāsimies.

— Apjautāsimies gan, monsieur.

— Gan mēs sasniegsim savu mērķi. Tagad mēs esam divi, un es vismaz zinu, ka tas ir nevis sapnis, bet gan īstenība.