Grāfiene de Monsoro

XIV Labāk sieva nekā mīļākā

>

— Man liekas, ka viņš ir liels savādnieks, — sacīja Busī.

— O, jā, ļoti savāds, vai ne, monsieur? Nākamā diena bija svētdiena. Es vēl nekad nebiju nokavējusi dievkalpojumu. Es dzirdēju Svētās Katrīnas baznīcas zvanus, un likās, ka tie mani sauc. Es redzēju ap dievnamu pulcējamies visu pasauli, satinos biezajā plīvurā un iejaucos ticīgo pūlī, kas bija sekojuši zvanu aicinājumam.

Es sameklēju tumšāko kaktu un nometos ceļos. Ģertrūde kā vairogs stāvēja starp mani un pasauli. Bet tas nebija vajadzīgs. Likās, ka neviens mūs neievēro.

Otrā dienā grāfs atkal atnāca un paziņoja, ka viņš ir iecelts par galma medību pārzini.

Anžū hercoga iespaids viņam bija pagādājis šo goda amatu, kas jau bija apsolīts karaļa mīlulim grāfam Sentlukāsam. Tā bija uzvara, ko viņš pats nebija gaidījis.

— Un kas mūs visus tiešām pārsteidza, — grāfs Busī piebilda.

— Viņš man to paziņoja, cerēdams, ka tas pasteidzinās manu piekrišanu. Bet viņš neuzmācās, neuzstāja un gaidīja manu solījumu.

Bet es sāku ticēt, ka hercogs domā: es esmu mirusi un ka man nekādas briesmas vairs nedraud, un ka pret grāfu man nekādu pienākumu vairs nav.

Tā pagāja septiņas dienas, kas neatnesa neko jaunu. Tikai grāfs divas reizes ieradās pie manis. Šie apmeklējumi bija vēsi un godbijīgi, un tomēr dīvaini baisi.

Nākamajā svētdienā es atkal devos uz baznīcu un ieņēmu agrāko vietu. Drošības apziņa padara izklaidīgu. Skaitot lūgšanu, es atsedzu plīvuru. Nogrimusi pārdomās par Dievu, pēkšņi jutu, ka Ģertrūde saķer manu roku. Es pacēlu galvu, palūkojos apkārt un izbailēs ieraudzīju, ka pie kādas kolonnas stāv Anžū hercogs, kas mani ar acīm vai aprīt aprija.

— Turpiniet, madame, — sauca Busī, — turpiniet! Tagad es visu sāku saprast.

— Es strauji nolaidu plīvuru, bet bija jau pārvēlu. Viņš bija mani redzējis, un ja mani arī nepazina, tad lielā līdzība viņu tomēr bija ietekmējusi. Viņa skatiena mulsināta, es piecēlos un devos uz durvīm un mājup, bet ļoti labi jutu, ka man seko.

Tai pašā vakarā atnāca grāfs Monsoro. Es nezināju, vai varu kaut ko stāstīt par manu piedzīvojumu, bet viņš pats izkliedēja manas šaubas.

«Jūs man jautājāt, vai jums esot aizliegts apmeklēt dievkalpojumus,» viņš teica, «un es atbildēju, ka jums ir pilnīga rīcības brīvība, bet ka būtu labāk, ja jūs nekur neietu. Jūs man negribējāt ticēt. Šorīt jūs izgājāt, lai piedalītos dievkalpojumā Svētās Katrīnas baznīcā. Nejauši tur bija arī princis un jūs ieraudzīja.»

«Tā ir patiesība. Es vilcinājos jums to pateikt, jo nezināju, vai princis mani ir pazinis.»

«Viņu savaldzinājusi jūsu seja, jūsu līdzība ar to sievieti, kuru viņš apraud, viņā atkal pamodinājusi jaunas ilgas. Viņš jums sekojis un apjautājies, bet neviens neko nav varējis pateikt, jo neviens neko nezina.»

«Mans Dievs! Ko jūs domājat, — ko viņš darīs?»

«Hercogs ir neatlaidīgs un stūrgalvīgs.»

«Ak, es ceru, ka viņš mani aizmirsīs.»

«Es tam neticu. Vienreiz ieraugot, jūs nekad nevar aizmirst. Es darīju visu, lai jūs aizmirstu, bet nevarēju.»

Un pirmais kaislību zibens, ko es biju pamanījusi grāfa Monsoro acīs, šai mirklī tajās atkal iedzirkstījās. Šī karstā liesma mani sabiedēja vairāk nekā šorīt, ieraugot princi, un es klusēju.

«Ko jūs domājat darīt?» grāfs jautāja.

Es ieteicu mainīt dzīvokli vai apmesties citā pilsētā.

«Viss būtu velti,» atbildēja grāfs. «Viņš ir bīstams pēdu dzinējs, viņš jums seko. Slēpieties, kur vien vēlaties, gan viņš jūs atradīs.»

«Ak, mans Dievs! Jūs mani biedējat!»

«Tā nav mana vēlēšanās. Es jums tikai paskaidroju apstākļus, vairāk neko.»

«Tad es jums jautāšu to pašu, ko jautājāt man. Ko jūs domājat darīt?»

«Ak, man ir ļoti slikta izdoma,» grāfs rūgti zobojās. «Es biju atradis līdzekli, ko jūs neizmantojāt.»

«Mans Dievs! Var būt, ka briesmas nemaz nav tik lielas, kā jūs domājat?»

«To jums rādīs nākotne, madame,» grāfs sacīja un piecēlās. «Es tomēr atkārtoju: grāfienei Monsoro būs daudz mazāk jābaidās no hercoga, jo ēs savā jaunajā amatā esmu padots tieši karalim, un es un mana sieva atradīsies

karaļa aizsardzībā.» >

Es tikai nopūtos. Grāfa vārdi bija prātīgi, un tiem varēja ticēt. Grāfs Monsoro mirkli nogaidīja, it kā gaidīdams manu atbildi. Bet man nebija spēka. Viņš stāvēja istabā, būdams gatavs aiziet. Viņa lūpās rotājās rūgts smaids. Viņš palocījās un aizgāja.

Nākamajā rītā Ģertrūdi uz ielas bija uzrunājis kāds jauneklis, ko viņa bija pazinusi kā prinča pavadoni. Kaut gan viņš uzmācās, viņa kavējās atbildēt un nedeva nekādus paskaidrojumus, lai gan jauneklis viņu iztaujāja.

Šis atgadījums mani ļoti sabiedēja. Man bija sākuši sekot, kas droši vien turpinātos. Es baidījos, ka grāfs Monsoro vakarā neatnāks un ka man var uzbrukt. Es aizsūtīju pēc viņa, un grāfs tūlīt ieradās.

Es viņam visu pastāstīju un attēloju jaunekļa izskatu, kā Ģertrūde to bija attēlojusi.

«Tas ir Orilī,» viņš atbildēja. «Ko Ģertrūde atbildēja?»

«Ģertrūde neko nav atbildējusi.»

Grāfs Monsoro paskaidroja, ka tas neesot bijis pareizi, jo hercogam vajadzējis dot kādu cerību, citādi viņš savā izmisumā varētu nezin ko izdarīt. Tagad viņš, Monsoro, esot atkarīgs no hercoga. Astoņās, divpadsmit dienās viss varbūt būs citādi. Manu priekšlikumu atsaukt manu tēvu, lai tas lūgtu karaļa palīdzību, grāfs Monsoro noraidīja karaļa nenoteiktās dabas un lielā attāluma dēļ.

«Ko tad mēs darīsim?» es izmisumā iesaucos.

Grāfs Monsoro neatbildēja. Es nojautu viņa domas un noliecu galvu.

«Monsieur,» es teicu pēc īsas klusēšanas, «pavēliet Ģertrūdei, un viņa darīs to, ko jūs norādīsit.»

Viņa lūpās pavīdēja tikko jaušams smaids, kad es pirmo reizi lūdzu viņa aizstāvību.

īsu mirkli viņš sarunājās ar Ģertrūdi.

«Madame,» tad viņš man teica, «ja es no šejienes aizietu, mani varētu pamanīt. Līdz tumsai vēl ir dažas stundas. Vai jūs atļausit šo laiciņu pavadīt jūsu dzīvoklī?»

Grāfam Monsoro bija gandrīz vai tiesības to darīt, bet viņš tomēr lūdza. Es norādīju, ka viņš var apsēsties. Tad es sāku just grāfa lielo iespaidu. Piespiestība pamazām izzuda, un viņa valoda kļuva atraisītāka un pievilcīgāka. Viņš bija daudz ceļojis, daudz redzējis, daudz pārdomājis, un pēc divām stundām es izpratu to iespaidu, ko šis dīvainais vīrs bija atstājis uz mānu tēvu.

Busī nopūtās.

— Kad bija iestājusies nakts, viņš piecēlās un nevilcinādamies aizgāja. Drīz vien Ģertrūde, sekodama grāfa norādījumiem, sazinājās ar Orilī, kas paskaidroja, ka kalpo Anžū hercogam, un tēloja viņai visspožākās izredzes, ja viņa ievedīs princi pie manis. Grāfs Monsoro ieradās katru vakaru, un ik reizi es viņam ziņoju par notikumu gaitu. Viņš uzkavējās pie manis no astoņiem līdz pusnaktij. Taču viņa nemiers bija ļoti liels.

Sestdienas vakarā viņš bija bālāks un uztrauktāks nekā parasti.

«Madame,» viņš man sacīja, «otrdien vai trešdien jums viss jāapsola.»

«Viss jāapsola? Kāpēc?» es saucu.

«Tāpēc, ka Anžū hercogs nolēmis jūs iegūt, tāpēc, ka šai mirklī viņam ar karali ir labas attiecības un mēs no karaļa neko nevaram gaidīt.»

«Bet līdz trešdienai mēs varbūt vēl varam sagaidīt kādu palīdzību.»

«Varbūt. Es no dienas uzdienu gaidu gadījumu, lai princis kļūtu no manis atkarīgs. Es mēģināšu to drīzāk sasniegt. Rīt man jūs jāatstāj un jādodas uz Montero.»

«Jādodas?» es atkārtoju bailēs, kurās ieskanējās arī mazliet prieka.

«Jā. Tur notiks apspriede, kas ļaus drīzāk sasniegt ilgoto mērķi.»

«Un ja nu otrdien mūsu stāvoklis nebūs mainījies? Mans Dievs, ko tad mēs darīsim?»

«Ko man darīt pret princi, madame, ja man nav tiesību jūs aizsargāt? Nelaime ir jāmīkstina.»

«Ak, mans tēvs!» es iesaucos.

Grāfs mani cieši uzlūkoja un sacīja:

«Tātad jūs mani nicināt?»

«O, monsieur!»

«Ko tad jūs man pārmetat?»

«Neko. Tieši otrādi…»

«Vai es neesmu uzticīgs kā draugs, uzmanīgs kā brālis?»

«Jūs esat godavīrs.»

«Vai jūs man neesat solījusies?»

«Jā.»

«Vai es to esmu kaut reizi atgādinājis?»

«Nē.»

«Un tomēr, ja apstākļi tā sarežgās, ka jums jāizvēlas cienīgāku dzīvi vai negodu, jūs tomēr labāk gribat būt nevis grāfa Monsoro laulātā draudzene, bet gan Anžū hercoga mīļākā?»

«Tā es neesmu teikusi, monsieur!»

«Tad izlemiet!»

«Esmu izlēmusi.»

«Kļūt par grāfieni Monsoro?»

«Labāk nekā Anžū hercoga mīļākā.»

«Labāk nekā Anžū hercoga mīļākā? Glaimojošas izredzes!»

Tā kā es klusēju, grāfs teica:

«Vienalga, jūs mani saprotat? Ģertrūdei ar atbildi jāvilcinās līdz otrdienai, kad mēs redzēsim, kas darāms.»

Otrā dienā Ģertrūde izgāja savās parastajās gaitās, bet Orilī nesatika. Tā tas atkārtojās trīs reizes. Savā izmisumā es kalponi vēlreiz aizsūtīju pie grāfa Monsoro, bet viņš bija izceļojis. Beidzot pienāca vakars, ko mēs sagaidījām ar lielām bailēm. Es biju nolēmusi darīt visu, tikai dzīva nedoties Ajižū hercoga rokās. Es apbruņojos ar šo dunci un nolēmu, princim parādoties, iedurt to sev sirdī. Mēs ieslēdzāmies mūsu istabās. Mēs noslēpām lampu un

ieņēmām mūsu novērošanas vietas. »

Līdz desmitiem vakarā viss bija mierīgi. Pulksten desmitos Svētā Antonija ielā parādījās pieci vīri. Viņi aprunājās un paslēpās kādā Bastīlijas mūru iedobumā. Mēs sākām drebēt. Šie ļaudis droši vien bija ieradušies mūsu dēļ. Stundas ceturksni viņi neko nedarīja. Tad mēs ieraudzījām, ka Svētā Paula ielas stūrī parādās divi citi vīri. Mēness gaismā, ko atsedza vēja dzītie mākoņi, Ģertrūde vienu pazina, tas bija Orilī.

«Ak, mana kundze, tie ir viņi,» nabaga meitene izdvesa.

«Jā,» es atbildēju, izbailēs salti trīcēdama, «un pieci pārējie ieradušies viņiem palīdzēt.»