Grāfiene de Monsoro

XVI Kas atgadījās ceļā no Parīzes uz Fonteneblo

Agrā rīta stundā, kad bālā saule tikko sudraboja sārta mākoņa malu, karalis Indriķis III ar galmu devās uz Fonteneblo, kur vajadzēja notikt lielām medībām.

Kā jau parasti, arī šoreiz viss bija iecerēts ļoti grezni. Galvenais apbrīnošanas priekšmets gājienā bija astoņu koši rotātu ēzeļu vilktās nestuves.

Tas bija liels, četršķautņains briesmonis uz četriem riteņiem, iekšpusē greznots ar spilveniem, bet ārpusē — ar brokāta aizkariem. Smagākās vietās uz ceļa vai stāvajos kalnos astoņiem ēzeļiem pievienoja lielu baru vēršu.

Šajās milzu nestuvēs atradās visi karaļa parastie galminieki — Čiko, pieci vai seši minjonieši un groziņš ar jauniem angļu kucēniem, kurus karalis turēja gan klēpi, gan aiz kaklasiksnām.

Nestuvju stūri šūpojās zeltītu stiepļu būris ar skaistiem baložiem, baložiem ar baltām un melnām spalvām.

Karalis sēdēja nestuvju dibenā, tieši zem nišas, kurā atradās Šartras Svētās Dievmātes marmora tēls. Viņam pie kājām Kvēls un Možirons pina brīnišķīgas pīnes, kas toreiz bija parasta jaunekļu nodarbošanās. Pārējie minjonieši nodarbojās ar līdzīgiem rokdarbiem.

Kad nestuves nonāca Šatelē laukumā, Čiko sāka dziedāt kādu garīgu dziesmu. Kapelāns, kas arī sēdēja nestuvēs, pagriezās un sarauca pieri.

— Čiko, mans draugs, — sacīja viņa majestāte, — uzmanies! Spīdzini manus minjoniešus, saplosi mani gabalos, saki par Dievu, ko vēlies, — Dievs ir labs —, bet nesanaidojies ar baznīcu.

— Pateicos par padomu, mans dēls, — atbildēja Čiko. — Es neredzēju mūsu cienījamo kapelānu, kas sarunājas ar ārstu par pēdējo mirušo, ko tas atsūtījis viņam apbedīšanai, turklāt trevšo vienā dienā un tieši pusdienlaikā, kas kapelānam ļoti traucēja. Tavi vārdi ir zelta vērti — nevienu himnu, kas palikusi vecmodīga! Es gribu tev nodziedāt pavisam jaunu dziesmu.

— Kādā meldiņā? — karalis jautāja.

— Vienā un tai pašā, — Čiko atbildēja un sāka pilnā kaklā dziedāt:

— Karalis liels parādnieks, Miljonus tam izšķiest nieks…

— Es esmu vēl vairāk parādā, — sacīja Indriķis, — tavs dzejnieks nepārzina apstākļus, Čiko!

Čiko turpināja:

— Karalis liels parādnieks, Miljonus tam izšķiest prieks, Minjoniešus lutinot, Tautai zeltu vajag dot.

— Lieliski! — sauca Kvēls, pīdams savu zīdu. — Tev ir skaista balss. Dziedi otro pantiņu, mans draugs!

— Klausies, Valuā, — sacīja Čiko, Kvēlam nemaz neatbildēdams, — aizliedz savam mīlulim mani dēvēt par savu draugu. Tas mani pazemo.

— Runā atskaņās, Čiko, — teica karalis, — tava proza nekam neder.

— Labi, — Čiko atbildēja un turpināja:

— Mūsu senči garā straujā

Ienaidnieku kāva kaujā,

Šķēpus tiem no rokām lieca,

Karogus pie zemes lieca.

Tagad parūkas tik ciena,

Katram mīļākā ir viena.

Tagad dižs ir bruņinieks,

Kuram mīlēt, baudīt prieks.

— Bravo! — sauca Indriķis. — Ja mans brālis būtu šeit, viņš tev pateiktos, Čiko.

— Ko tu sauc par savu brāli, mans dēls? Vai Svētās Ženevjevas klostera priekšnieku Žozefu Fulonu, kam tu gribi nodot savu svēto solījumu?

— Nē, — atbildēja Indriķis, kas izlikās, ka Čiko jokus neievēro. — Es runāju par savu brāli Fransuā.

— Ak, tev ir taisnība! Viņš nav tavs brālis Dieva, bet velna vārdā. Labi, labi! Tu runā par Fransuā, par Francijas dēlu no Dieva žēlastības, par Brabantes, Liksenbugas, Alansonas, Anžū utt. hercogu, par kuru es esmu sadzejojis šādu pantu:

— Mīļie kungi, nesmejiet, Fransuā ja ieraugiet Kādreiz divus degunus. Piedodiet šos brfnumus.

Minjonieši sāka skaļi smieties, jo Anžū hercogs bija viņu personīgs ienaidnieks, un epigramma pret princi ļāva tiem uz mirkli aizmirst Čiko nodziedāto un pret viņiem vērsto dziesmiņu.

Karalis smējās skaļāk par visiem, ne no viena nekaunēdamies, iedeva suņiem cukuru un pastilas un ar zobgalīgiem vārdiem uzbruka savam brālim un draugiem.

Čiko pēc dziedāšanas pēkšņi bija apklusis un uzmanīgi vēroja ceļu, pa kuru virzījās gājiens. Pie Nojēras ielas viņš izlēca no nestuvēm un pie kāda nama stūra nometās ceļos.

— Hallo, pagān, — sauca karalis, —ja tu gribi mesties ceļos, tad meties labāk pie krusta, kas uzcelts Svētās Ženevjevas ielas vidū, un nevis pie šā nama! Vai tad tur ir kāda baznīca vai lūgšanu nams?

Bet Čiko neatbildēja. Viņš bija nometies uz bruģa un diezgan skaļi skaitīja šādu lūgšanu, kuru karalis jo uzmanīgi noklausījās:

— Labais Dievs, taisnais Dievs! Šeit ir tā māja, es to pazīstu, es to pazīšu visu mūžu, šeit ir tā māja, kurā Čiko, ja ne tevis, tad kāda tava radījuma dēļ tik daudz ir cietis. Čiko vēl nekad nav tevi lūdzis atmaksāt mocību iesācējam Majēnas hercogam un metram Nikolā Davidam. Nē, kungs, Čiko māk gaidīt, jo viņš ir pacietīgs, un nu ir jau seši gadi, kopš Čiko neatriebjas Majēnas hercogam un Nikolā Davidam. Lielais Dievs, taisnais Dievs, dari tā, lai Čiko vēl vienu gadu paciešas, lai piecdesmit cirtieni ar siksnu, ko Čiko šai namā izbaudīja pēc s.lepkavnieka Lotringas prinča pavēles no viņa kalpa rokas, lai šie cirtieni varētu pārvērsties dzīvos asins spaiņos un simts cirtienos ar siksnu, kuru neizciestu resnais Majēnas hercogs un garais Nikolā Dāvids. Dieva Tēva, Dieva Dēla, Dieva Svētā Gara vārdā! Āmen!

— Āmen! — karalis atkārtoja.

— Bet, — viņš piebilda, kad Čiko, visus pārsteigdams, noskūpstīja zemi un atgriezās nestuvēs, — manu mīļo Čiko, kāpēc bija vajadzīga šī garā un dīvainā lūgšana, kāpēc tu siti sev pie krūtīm?

— Sire, — nerrs atbildēja, — Čiko ir kā lapsa. Čiko ilgi apošņā un aplaiza akmeņus, kur lijušas viņa asinis, līdz viņš uz šiem akmeņiem varēs sašķaidīt savu mocītāju galvas.

— Sire, — iesaucās Kvēls, — es gribu derēt, ka Čiko savā lūgšanā, ko jūsu majestāte dzirdēja, minēja Majēnas hercoga vārdu. Sire, es gribu derēt, ka ŠI lūgšana attiecas uz kādu nežēlīgu mocīšanu, kuras upuris bijis monsieur Čiko.

— Deriet, dižciltīgo grāf, — sacīja Čiko, — deriet, un jūs būsit vinnējis.

— Tātad šeit… — iesāka karalis.

— Ļoti pareizi, — Čiko turpināja. — Šai mājā Čiko bija mīļākā, laba, daiļa būtne, tīkama jaunava. Kādā naktī, kad viņš to apmeklēja, greizsirdīgais princis pavēlēja namu ielenkt, Čiko sagūstīt un tik nežēlīgi sist, ka Čiko no šā balkonā nolēca uz ielas. Tā kā notika brīnums un Čiko nenositās, tad viņš, iedams šai vietai garām, vienmēr nometas ceļos un noskaita lūgšanu.

— Ak, nabaga Čiko, un jūs viņu nosodāt, sire!

Tiklīdz gājiens bija ticis ārā no Parīzes, likās, ka tas kustējās dzīvāk. Rīts bija visai patīkams. Vējš pūta spēcīgāk, saulei beidzot bija izdevies uzveikt mākoņu autus, un varēja cerēt, ka būs skaista oktobra diena, kad pēdējās krītošās lāpas mūsu sirdī rada sāpīgu līksmi.

Pulkstenis rādīja trīs pēcpusdienā, kad gājiens sasniedza Žuvīzas pirmās ēkas, no kurienes tūlīt arī ieraudzīja tiltu pār Oržas upi un lielo galma viesnīcu. Straujais vakarvējš no hoteļa puses dzina cepešu tīkamo smaržu un mājīgā ugunskura sprakšķēšanu.

Čiko deguns uztvēra gardo smaržu. Viņš izliecās no nestuvēm un no tālienes ieraudzīja pie viesnīcas vārtiem vairākus mēteļos ietinušos vīrus. Svešo vidū stāvēja neliela auguma resns vīrs, kura seju aizsedza milzīga cepure. Ieraudzījuši gājienu, šie vīri iesteidzās iekšā.

Taču īsais svešinieks tik ātri neaizgāja, tāpēc Čiko to īpaši ievēroja. Mirklī, kad vīrs devās iekšā viesnīcā, mūsu gaskonietis izlēca no nestuvēm, paprasīja kādam pāžam zirgu, ko kalps veda pavadā, un, pie mūra piespiedies, pirmajā vakara ēnā paslēpies, ļāva gājienam turpināt ceļu uz Esonu, kur karalis bija nodomājis ierīkot nakts nometni. Tiklīdz bija pazudis pēdējais jātnieks un apklususi pēdējā pakavu duna, Čiko iznāca no savas slēptuves, apjāja līkumu un parādījās pie viesnīcas durvīm, it kā no pretējās puses jādams. Tiklīdz Čiko bija nonācis pie loga, viņš uzmeta ašu skatienu un apmierināts ievēroja, ka nule redzētie vīri vēl bija turpat un to vidū arī nelielā auguma resnais vīrs, kas jo sevišķi saistīja viņa uzmanību. Tā kā Čiko gribēja, lai svešie viņu nepazītu, viņš pretējā istabā lika pasniegt pudeli vīna un nosēdās tādā vietā, ka neviens, viņa nepamanīts, nevarēja sasniegt durvis. Nosēdies ēnā, Čiko otru istabu varēja pārlūkot līdz pat milzīgajam kamīnam. Kamīna stūrī uz sola sēdēja mazais, resnais vīrs un, nekā nenojauzdams, ļāva uguns atspulgam sevi pilnīgi apgaismot.

— Es neesmu maldījies, — Čiko sacīja, — un, ja es kauna vietā skaitīju lūgšanu, liekas, biju nojautis, ka šis vīrs atgriezies. Bet kāpēc gan mūsu drauga Hēroda galvaspilsētā tā vajag slapstīties? Kāpēc vajag slēpties? Ak, Pilāt, Pilāt, vai gan labais Dievs man nebūs dāvājis to godu, ko es lūdzos, un man drīzāk vajadzēs parūpēties par atmaksu?

Drīz vien Čiko ievēroja, ka no savas vietas viņš var ne vien redzēt, bet arī dzirdēt.

— Mani kungi, — resnais virs sacīja saviem biedriem, — es domāju, ka laiks doties ceļā. Pēdējais kalps jau ir sen projām, un ceļš šai brīdī ir pilnīgi drošs.

— Pilnīgi drošs, monsieur, —atbildēja kāda balss, kas Čiko lika nodrebēt. Pievērsis visu uzmanību galvenajai personai, viņš šo runātāju nemaz nebija ievērojis.

Cilvēks, kas nule bija teicis šos vārdus, bija tikpat garš, cik uzrunātais monsieur īss, tikpat bāls, cik pēdējais — sarkans, tikpat padevīgs, cik otrs— augstprātīgs.

— Ak, maītre Nikolā, — sacīja Čiko, klusi iesmiedamies, — arī tu… Labi. Man būs ļoti žēl, ja šoreiz mēs šķirsimies neaprunājušies. — Čiko iztukšoja glāzi un samaksāja saimniekam, lai nekas neaizkavētu, kad viņam izdevīgā brīdi vajadzētu ķerties pie lietas.

Šī piesardzība bija vietā, jo visi septiņi vīri, kas bija saistījuši Čiko ievērību, tāpat samaksāja, vai arī resnais samaksāja par visiem. Katrs paņēma no kalpa savu zirgu un ielēca sedlos. Mazais pulciņš nogriezās uz ceļa Parīzes virzienā un drīz vien pazuda vakara miglā.

— Labi, — sacīja Čiko, — ja viņš dodas uz Parīzi, arī es došos turp.

Un Čiko uzkāpa zirgā un sekoja viņam no tālienes, neizlaizdams no acīm

viņa pelēko mēteli vai vismaz uzmanīdams viņa zirga soļus.

Viss jātnieku pulks nonāca Parīzē pa Svētā Antonija vārtiem un kā bišu spiets pazuda Gīza pilī, kas, šķiet, viņu ierašanos bija sen gaidījusi, lai aiz viņiem aizslēgtu vārtus.

— Labi, — sacīja Čiko, paslēpdamies aiz tuvākās mājas stūra, — tur slēpjas ne vien Majēnas, bet arī Gīzas hercogs. Līdz šim tas šķita tikai savādi, bet tagad tas kļūst arī interesanti. Pagaidīsim.

Lai gan laiks bija auksts un Čiko izsalcis, viņš nogaidīja veselu stundu. Beidzot vārti atvērās. Taču septiņu vīru vietā parādījās septiņi Svētās Ženevjevas klostera mūki, kuru rokās atradās milzīgi rožukroņi.

Čiko sekoja mūkiem, kas nogāja līdz Svētās Ženevjevas klosterim un devās iekšā, kad visu to bija pārbaudījis kāds ordeņa brālis, kurš rūpīgi apskatīja viņu rokas.

Čiko ievēroja, ka šeit notiek kaut kas neparasts, jo mūki plūda no visām pusēm. Viņi visi iegāja priekšnamā, parādīja rokas vai nesamo, kas bija rokās, un devās iekšā.

— Es varētu ieiet līdzi, — sacīja Čiko, — bet man trūkst divu svarīgu lietu: cienījamā uzvalka, kādos viņi tērpušies, un lietas, ko uzrādīt vārtsargam. Ak, brāli Gorenflo, brāli Gorenflo, mans godājamais draugs, kaut tu būtu pie manis!

Brīdi nogaidījis un savu ziņkāri sakairinājis, jo mūki nāca arvien vairāk, viņš nolēma doties uz viesnīcu «Pilnības rags» un uzmeklēt savu draugu Gorenflo.