Grāfiene de Monsoro

XX Lotringiešu ciltskoks

Čiko savā biktskrēslā piecēlās, lai izstaipītu notirpušās kājas. Viņš bija pārliecināts, ka sapulce ir beigusies, jo pulkstenis rādīja jau otro stundu. Kad pagraba durvju atslēga bija divreiz nokrakšķējusi, viņš gluži pārsteigts ierau­dzīja, ka no sakristejas iznāk visi trīs Lotringas prinči. Tagad viņi bija savos parastajos apģērbos.

Ieraudzījis prinčus, kora zēns sāka jautri smieties. Nezin kāpēc arī Čiko pasmaidīja.

Majēnas hercogs piesteidzās pie kāpnēm un teica:

— Nesmejies tik skali, mās, viņi tikko ir izgājuši un var vēl sadzirdēt.

— Viņa ir māsa? — Čiko izbrīnīts prātoja. — Vai šis mazais mūks tiešām ir sieviete?

Jaunais mūks atmeta savu kapuci, kas atsedza apgarotu un daiļu sievietes galviņu, ko nebūtu kautrējies gleznot pat Leonardo da Vinči.

Tās bija melnas, ļauni mirdzošas acis, kas reizēm atstāja gandrīz vai baismīgu iespaidu. Tā bija maza, sārta mute, taisns deguns, ieapaļš zods, kas noslēdza iegarenu, bālu sejiņu, kurā koši izcēlās smailās, melnās uzacis.

Tā bija Gīzu hercogu māsa madame de Monpansjē, kas mazā mūka platajā tērpā veikli bija paslēpusi mazliet nepilnīgos plecus un paklibo kāju.

Šai ķermenī ar Dieva dāvāto eņģeļa galvu slēpās dēmona dvēsele. Madame Monpansjē bija bīstama sirēna.

No četru radinieku sarunas Čiko drīz vien nojauta, ka Anžū hercoga kronēšana bijis vienīgi joks, jo viņiem pat prātā nenāca sēdināt hercogu trortf, tie tikai gribēja to saistīt pie viņiem uz visiem laikiem. No tālākās sarunas Čiko noskārta, ka baznīcā paslēpusies vēl kāda persona, ko madame de Monpansjē novietojusi kādā biktskrēslā.

Šie vārdi Čiko ausīs skanēja kā Jāņa parādīšanās tūkstoš bazūnes.

— Kas ir paslēpies biktskrēslā? — viņš trīcēdams jautāja. — Es neviena neredzu.

— Ved viņu šurp, — sacīja hercogs.

Majēnas hercogs nokāpa no kora un devās taisni pie gaskonieša lūgšanu krēsla.

Čiko bija drošsirdīgs. Bet šoreiz viņa zobi bailēs klabēja, un salti sviedri no pieres sāka pilēt viņam uz rokām.

— Tajā ne, Majēn, — Monpansjē kundze sauca, — pa kreisi, pašā dibenā.

— Ak! — gaskonietis nopūtās. — Pie velna, kas gan slēpjas otrajā biktskrēslā?

— Nāc ārā, maitre Nikolā Dāvid, — Majēnas hercogs aicināja, — mēs esam vieni!

— Te es esmu, monsieur, — atbildēja kāds vīrs, iznākdams no lūgšanu

krēsla.

— Labi, maitre Nikolā, — murmināja gaskonietis, — es tevi visur meklēju, un beidzot, kad tevi vairs nemeklēju, es tevi tomēr atrodu.

— Vai ne, jūs visu redzējāt un dzirdējāt? — hercogs Gīzs jautāja.

— Es neaizmiršu nevienu vārdu, monsieur, un es atcerēšos visus sīkumus.

— Vai jūs varēsit visu pastāstīt viņa gaišības Gregora XIII sūtnim? — hercogs Gīzs vaicāja.

— Visu.

— Bet tagad pastāstiet par savu brīnumu.

Kardināls un hercogiene, ziņkāres dzīti, pienāca tuvāk.

— Es izdarīju to, ko biju solījis, monsieur, — atbildēja Nikolā Dāvids. — Es atradu līdzekli, kā jūs bez ierunām piespiest pieņemt Francijas troni.

— Viņš arī! — norūca Čiko. — Visa pasaule grib kļūt par Francijas karali. Kas smejas pēdējais, smejas visgardāk.

— Es negribu būt viltnieks,—Gīzs sacīja. — Es negribu, ka mani nomāktu visi ticīgie karaļi, kuru tiesības ir no Dieva piešķirtas.

— Ja jūs ļautu pierādīt, — Nikolā turpināja, — ka jūs neesat viltnieks, ka Lotringu nama ciltskoks ir vecāks par Valuā namu, ja šis saraksts, ko es sastādīju, — viņš atritināja lielu pergamenta loksni, — jums apliecinās, ka jūsu cilts radusies ar Kārli Lielo un ka jums uz troni ir daudz lielākas tiesības nekā Valuā?

Kad radinieki bija sīki izpētījuši Davida sastādīto ciltskoku, hercogs Gīzs teica:

— Jūs esat veikls vīrs.

Skatienā, kuru viņš izbrīnā uzmeta advokātam, bija samanāmas arī nievas.

— Tas ir ļoti asprātīgi, — piebilda kardināls.

— Ļoti skaisti, — sacīja Majēnas hercogs.

— Brīnišķīgi! — piebilda hercogiene. — Es tagad esmu karaliska princese un gribu precēt tikai Vācijas ķeizaru.

Hercogs, kura bruņinieciskais gars pretojās advokāta paņēmieniem, pa­mazām nomierinājās un pasniedza ciltskoka veidotājam divus simtus ekiju, kam kardināls pievienoja vēl divus simtus.

Hercogs sacīja:

— Tos es jums dodu jaunam uzdevumam, kuru mēs jums uzticēsim.

— Runājiet, monsieur, es esmu jūsu rīcībā!

— Mēs jums nevaram atļaut doties uz Romu, lai aizvestu rakstu mūsu svētajam tēvam Gregoram XIII, kas to apstiprinātu. Jūs esat pārāk mazs, lai atvērtu Vatikāna durvis.

īsā apspriedē lotringieši nolēma uz Romu sūtīt muižnieku Pjēru Gondī, kas rakstu kopā ar citiem papīriem pasniegs pāvestam. Gondī, kuram ne­varēja uzticēties, pašam par uzticēto pienākumu nekas nebija jāzina.

— Pāvests vai nu piekritīs, vai noraidīs,—hercogs Gīzs sacīja Davidam,— un Gondī par to neko neuzzinās. Neko nezinādams, Gondī ar rakstu atgriezīsies Francijā. Jūs, Nikolā Dāvid, izceļosit gandrīz vai vienlaikus ar viņu un sagaidīsit viņu Šalonā, Lionā vai Aviņonā. Jūs vienīgais zināsit šā darījuma noslēpumu. Tātad jūs redzat, ka jūs joprojām esat mūsu uzticības vīrs.

Dāvids palocījās.

Trīs brāļi sniedza viens otram roku un apskāva māsu, kas no sakristejas bija paņēmusi pamestos mūku tērpus. Kad viņi bija atkal uzvilkuši savus talārus un sejas paslēpuši kapucēs, tie devās uz eju, kur prinčus gaidīja vārtsargs. Dižciltīgos mūkus pavadīja Nikolā Dāvids, kam kabatās šķindēja zelta ekiji.

Brālis vārtsargs aiz gājējiem aizgrūda durvju aizbīdni, atgriezās baznīcā un nodzēsa lampu. Telpu tūlīt piepildīja bieza tumsa un atjaunojās noslēpumainas bailes, kas ne vienu reizi vien jau bija stindzinājušas Čiko.

Šai tumsā uz marmora grīdas attālinājās mūka sandaļu švīkoņa, kas kļuva aizvien klusāka un pēdīgi pavisam izgaisa.

Pagāja piecas minūtes, kas Čiko šķita bezgalīgas. Nekas nepārtrauca tumsu un klusumu.

— Labi, — sacīja gaskonietis, — šoreiz tiešām viss būs galā — trīs cēlieni nospēlēti un tēlotāji aizgājuši. Dosimies viņus uzmeklēt. Vienai naktij man ar šo komēdiju pietiek.

Kora zēnam apstaigājot baznīcu, Čiko kādā kaktā bija pamanījis trepes, kuras izmantoja relikviju urnu tīrīšanai. Viņš daudz nevilcinājās. Izstieptām rokām lēni taustīdams ceļu, Čiko klusi sasniedza kaktu, satvēra trepes un pieslēja tās pie loga. Logs atradās klostera baznīcas kapsētas pusē, kas pieslējās Bordeļa ielai.

Čiko atvēra logu un jāteniski apsēdās uz palodzes, uzvilka trepes un ārpusē nolaida tās zemē.

Tiklīdz Čiko bija nokāpis, viņš paslēpa trepes kādā irbenāju krūmā un, no kapa uz kapu ložņādams, sasniedza pēdējo žogu, kas viņu šķīra no ielas, un pārkāpa pāri arī tam.

Seit Ciko dziļi ievilka elpu.

Viņš priecājās, ka tik laimīgi bija izkļuvis no lapseņu midzeņa, kur viņa dzīvībai bija draudējušas briesmas.

Kad svaigais gaiss atkal apvējoja Čiko krūtis, viņš steidzās uz Svētā Žana ielu un bez ilgas domāšanas pieklauvēja pie viesnīcas «Pilnības rags». Durvis atvēra pats maitre Klods Bonhomets. Labais vīrs zināja, ka par ikvienu traucējumu jāmaksā, un savu laimi viņš cerēja gūt nevis no kārtīgiem, bet gan no nejaušiem viesiem.

Pirmajā mirklī viņš pazina Čiko, kaut gan tas bija aizgājis kā kavalieris, bet atgriezās kā mūks.

— O, tas esat jūs, monsieur, — viņš teica. — Esiet sveicināts!

Čiko pasniedza viesnīcniekam ekiju.

— Un brālis Gorenflo? — viņš jautāja.

Maitre Bonhometa seju rotāja plats smaids. Viņš devās uz kabinetu, atgrūda durvis un teica:

— Vai redzat!?

Brālis Gorenflo krāca vēl tai pašā vietā, kur Čiko bija viņu pametis.

— Velns un elle, mīļais draugs, — sacīja gaskonietis, — tu nemaz nezini, ka tevi nospiež smags lietuvēns.