Grāfiene de Monsoro

XVIII Svētās Ženevjevas klosterī

Kad viņš pienāca, vārtus drīz bija paredzēts aizvērt, un brālis vārtsargs vienīgi gaidīja vēl dažus novēlojušos.

Gaskonietis parādīja savu naudas gabalu un viņu ielaida bez iebildumiem. Divi mūki gāja viņam pa priekšu. Viņš tiem sekoja un kopā iespiedās klostera baznīcā, ko ļoti labi pazina, jo bieži šurp pavadīja karali, kas Svētās Ženevjevas klosteri bija sevišķi iecienījis.

Baznīcu apgaismoja tikai trīs lampas. Viena karājās virs kora, divas — vienādā atstatumā bija ierīkotas baznīcas vidū.

Čiko acīm sākumā bija jāpierod pie biezās krēslas, tāpēc viņš vispirms mēģināja izskaitīt mūkus. Simts divdesmit mūki bija baznīcā, bet divpadsmit korī, kopā simts trīsdesmit divi. Divpadsmit mūki stāvēja līdzenā rindā un atgādināja vairogus.

Sev par apmierinājumu Čiko redzēja, ka viņš nebija pēdējais, kas pēc brāļa Gorenflo vārdiem skaitījās kā ordenim uzticamākie. Pēc viņa vēl ienāca trīs garos, pelēkos tērpos ietinušies mūki un nostājās pie divpadsmit rindā stāvošajiem.

Jauns mūks, kuru Čiko vēl nebija redzējis un kurš droši vien bija kora zēns, apstaigāja baznīcu, pārbaudīdams, vai katrs atrodas savā vietā. Tad mazais sarunājās ar vienu no pēdējiem atnākušajiem mūkiem.

— Mēs esam simts trīsdesmit seši, — mūks skaļi sacīja. — Tas ir Dieva skaitlis.

Tūlīt simts divdesmit mūki baznīcas vidū piecēlās un apsēdās krēslos vai kora sēdekļos. Drīz vien skaļa eņģu un atslēgas čīkstēšana liecināja, ka smagās durvis tiek aizslēgtas.

Drošsirdīgais Čiko ar trīcošu sirdi klausījās, kā krakšķ atslēga. Lai nomierinātos, viņš apsēdās krēslā, no kurienes sāka novērot mūkus, kas, šķiet, bija sapulces galvenās personas.

Viņiem bija pasniegti atzveltņu krēsli, un viņi sēdēja kā trīs bruņinieki. Aiz viņiem stāvēja divpadsmit kora mūki. Kad viņi visu bija sakārtojuši, atskanēja trīs pulksteņa sitieni.

Tas, bez šaubām, bija klusuma signāls, jo pēc otrā sitiena atskanēja klusa šņākoņa un pēc trešā iestājās pilnīgs klusums.

— Brāli Monsoro, — sacīja mūks, kas nupat bija runājis, — kādas ziņas jūs nesat ordenim no Anžū provinces.

Divas lietas saistīja Čiko uzmanību.

Vispirms skanīga balss, kas, liekas, skanēja no bruņu cepures kaujas laukā, nevis baznīcā — no mūku kapuces. Otrkārt — Monsoro vārds.

Gara auguma mūks krokainā tērpā ar drošiem soļiem devās pie runātāja galda. Čiko mēģināja saskatīt viņa seju, bet tas nebija iespējams.

— Labi, — viņš prātoja, — ja es nevaru redzēt citu sejas, tad vismaz citi neredzēs manējo.

— Mani brāļi, — sacīja balss, kurā Čiko tūlīt pazina galma medību pārzini,— ziņas no Anžū provinces nav iepriecinošas. Nevis tāpēc, ka mums tur nav piekrišanas, bet gan tāpēc, ka mums tur nav vietnieka. Ordeņa darbības veicināšana bija uzticēta baronam Meridoram. Bet izmisumā par savas meitas pēkšņo nāvi šis sirmgalvis mūsu svētās savienības mērķus pametis novārtā, un, kamēr viņš zaudējumu pārcietīs, tas kļuvis nederīgs. Es ieteikšu trīs jaunus ordeņa brāļus. Sapulce izšķirs, vai šie trīs jaunie brāļi, par kuriem es galvoju kā par sevi pašu, varēs iestāties svētajā savienībā.

Piekrišanas murdoņa pāršalca mūku rindas, un brālis Monsoro bija jau sasniedzis savu krēslu, bet kņada vēl nenorima.

— Brālis la Hurjērs pateiks, — iesāka pirmais mūks, — ko viņš ir izdarīji» Parīzē.

Mūks ar nolaisto kapuci piegāja pie galda, no kura patlaban bija pagājis nost grāfs Monsoro, un teica:

— Jūs visi zināt, vai es esmu padevīgs katoļticībai un vai šai padevībā esmu rūpējies par tās uzvaru.

La Hurjērs, kas Čiko bija jau pazīstams kā nikns atkritēju vajātājs, noturēja dusmīgu runu pret hugenotiem un norādīja uz briesmām, kas draud valstij, ja troni iegūs ienīstais bearnietis, atkritējs Navarras Indriķis. Šīs briesmas karaļa Indriķa un Anžū hercoga bērnišķības dēļ bija lielas. Šim hugenotam netrūka draugu arī Parīzē, kur viņš vajadzības gadījumā varēja justies drošs. La Hurjērs beidza savu runu ar šādiem musinošiem vārdiem:

-Šo draugu skaits jāsamazina vai vismaz jāuzzina viņu vārdi. Mūsu ordenis ir svēts, mūsu savienību ir stiprinājis un svētījis mūsu svētais tēvs pāvests Gregors III. Es iesaku ilgāk nevilcināties. Lai mūsu darbinieki ar īpašām lapām apstaigā namus un labos pilsoņus uzaicina parakstīties un iestāties mūsu līgā. Kas parakstīsies, būs mūsu draugi, kas vilcināsies, būs mūsu ienaidnieki. Viņi norādīs, ka ir iespējama otra Bērtuļa nakts, kuras vajadzība katram īstam ticīgam liekas arvien nepieciešamāka. Darīsim to, ko mēs jau esam darījuši: gādāsim Dievam mieru, atšķirsim labu no ļauna!

Runu apsveica, tā izraisīja skaļu piekrišanu. Kad visi bija nomierinājušies, atskanēja pirmā mūka balss:

— Ordenis pateicas par brāļa la Hurjēra dedzību, viņa priekšlikumu ievēros un apspriedīs līgas augstākā dome.

Atkal skanēja piekrišanas saucieni.

— Brāli Gorenflo! — balss sauca.

Čiko pēc nule dzirdētā bija nogrimis-dziļās domās un bija gluži aizmirsis, ka viņam jāizpilda Gorenflo loma.

— Brāli Gorenflo! — mūka balss atkārtoja tik skaļi un skaidri, ka Čiko nodrebēja.

— O-o! — viņš nomurmināja. — Liekas, ka brāli Gorenflo sauc kāda sievietes balss. Vai šai apspriedē būtu pulcējušies ne vien dažādu šķiru, bet ar! abēja dzimuma pārstāvji?

— Brāli Gorenflo, — tā pati sievišķīgā balss atkārtoja, — vai jūs esat šeit?

Čiko skaļi atsaucās:

— Kā tad ne, es esmu šeit, es esmu šeit. Pēc brāļa la Hurjēra runas biju nogrimis dziļās pārdomās, ka nemaz nedzirdēju minam manu vārdu.

Atkārtota labvēlīga piekrišanas dvesma par la Hurjēru, kura vārdi visiem vēl viļņoja sirdis, atļāva Čiko sagatavoties. Viņš piecēlās, uzkāpa pie runātāju galda un nolaida kapuci zemu pār acīm.

— Mani brāļi, — viņš iesāka, atdarinādams mūka balsi, — es esmu šā klostera dāvanu vācējs, un jūs zināt, ka šis pienākums dod tiesības apmeklēt visus dzīvokļus. Šis tiesības es izmantoju mūsu labā.

— Mani brāļi, — viņš turpināja, atcerēdamies Gorenflo runas ievadu, — šī ir skaista ticības diena, kas mūs šeit vieno. Runāsim vaļsirdīgi, mani brāļi, jo mēs esam Kunga namā.

—Kas ir Francijas karaļvalsts? Ķermenis. Svētais Augusts ir teicis: Omnis civitas corpus est. Ikviena sabiedrība ir ķermenis. Kur slēpjas ķermeņa atpestīšana? Veselībā. Kā ķermeni uzturēt veselību? Gudri nolaižot asinis, ja ir jūtama spēku pārpilnība. Katoļticības ienaidnieki acīmredzot ir stipri, lai mēs no viņiem baidītos. Tāpēc šim ķermenim, ko mēs saucam par sabiedrību, vēlreiz ir jānolaiž asinis. To man katru dienu atgādina ticīgie, ziedodami klosterim olas, gaļu un naudu.

Čiko runas pirmā daļa klausītājus dziļi ietekmēja.

Čiko turpināja:

— Varbūt iebildīs, ka baznīcai asinis riebjas, ecclesia abhorret a sanguine. Bet ievērojiet, mani mīļie brāļi, ka dievvārdi nesaka, kādas asinis baznīcai riebjas, un es varu derēt ar vērsi pret olu, ka nekādā gadījumā tās nebūs atkritēju asinis. Tiešām: Fons mālus corruptum sanuis, hereticorum autem pessimus! Un tad vēl viens pierādījums: mani brāļi, es teicu — baznīca! Bet mēs baznīcā neesam vieni. Es esmu pārliecināts, ka brālim Monsoro, kas nule runāja, pie jostas būs medību vadoņa nazis. Brālis la Hurjērs veikli rīkojas ar šķēpu. Veru agreste, letiferum tamen instrumentum. Es pats, kas ar jums tagad'runāju, es, mani brāļi, Žaks Gorenflo, Šampaņā esmu nesis musketi un sitis hugenotus.

Runas otrajai daļai bija vēl lielāki panākumi.

Kad viltus mūks apgarotos vārdos aicināja doties krusta gājienā un jundīja uz atkārtotu uzbrukumu atkritējiem, turklāt paskaidroja, ka viņš bruņās, aizsargķiverē un ar musketi rokās ies ticīgo pulka priekšgalā, runātājs visu sirdīs iededza svētās liesmas, un, izņemot trīs mūkus, kas cieta klusu, visi pārējie sauca:

— Lai dzīvo mesa! Lai dzīvo varonīgais brālis Gorenflo! Krusta gājienā! Krusta gājienā!

Sajūsma bija jo lielāka tāpēc, ka cienījamais brālis pirmo reizi izrādījās tik dedzīgs.

Šīs sajūsmas radītājam par laimi vai nelaimi sapulces vadītājs negribēja šo pacilātību vēl vairot. Viens no trijiem klusajiem mūkiem noliecās pie auss mazajam mūkam, un telpā tūlīt atskanēja bērna skaļā balss, trīs reizes vēs­tīdama:

— Mani brāļi, atgriešanās stunda ir situsi, sapulce tiek slēgta.

Mūki trokšņaini piecēlās un lēni devās uz durvju pusi. Daudzi tuvojās runātāju galdam, lai apsveiktu dāvanu vācēju, kad tas nokāps no tribīnes, kur bija guvis tik spožas sekmes. Bet, kad Ciko iedomājās, ka tuvumā viņa Gorenflo liksies garāks un ka viņu var nodot arī gaskoniešu izruna, viņš nometās ceļos un izlikās, ka skaita lūgšanu.

Pienācēji ievēroja viņa aizrautību un novērsās.

Taču Čiko bija atnācis, lai uzmeklētu Majēnas hercogu un Nikolā Dāvidu. Viņam bija jāīsteno divkārša atriebība. Pret Lotringas princi viņam vajadzēja būt apdomīgam un vērīgam. Turpretim viņš jutās diezgan spēcīgs, lai nokārtotu vecos parādus ar advokātu Nikolā Dāvidu. Vajadzēja tikai šo pretinieku atrast. Viņš novēroja visus mūkus, kas pagāja viņam garām, lai garajā tērpā un kapucē atpazītu Nikolā slaido augumu. Pēkšņi pie izejas viņš ievēroja kādu visai līdzīgu mūku. Sākumā Čiko vēl šaubījās, bet drīz vien šaubas pārvērtās pārliecībā, un viņš uztraukumā nosvīda.

Brālis Gorenflo gan bija paskaidrojis, kā klosterī iekļūt, bet kā no tā izkļūt, Čiko nezināja.