Grāfiene de Monsoro

XXV Brāļa Gorenflo pamošanās un citi pārsteigumi

Čiko labu laiku apbrīnoja brāļa Gorenflo dziļo miegu un lielisko krākšanu. Viņš pamāja saimniekam, lai tas aiziet, līdzi ņemot arī lampu, un piekodināja godājamam brālim nestāstīt, ka viņš vakarā aizgājis un otrā rītā atkal atgriezies.

Brīdi Čiko jūsmoja par muļķīgajiem, aprautajiem vārdiem, kurus Gorenflo miegā izmuldēja. Tuklā brāļa miegs bija tik stiprs, ka Čiko bez bailēm varēja tam atkal uzvilkt viņa tērpu, grozot mūku no vieniem sāniem uz otriem. Taču gulētājs vienalga neko nejuta. Kad Čiko viņu iztina no galdauta, Gorenflo tikai nomurmināja: «Brr, cik auksts! Tas aizkavēs vīnogu nogatavošanos.» Un kad Čiko pēc īsa brīža turpināja sakārtot mūka drēbes, tas nobeidza: «Jūs pazīstat manu uzticību, mani brāļi. Visu baznīcai un hercogam Gīzam!»

Kad Čiko pārģērbšanos bija pabeidzis un viņam šķita, ka Gorenflo drīz vien pamodīsies, viņš nogūlās mūkam blakus uz grīdas un izlikās, ka ir aizmidzis.

Pēc kāda laika, kļūdams aizvien nemierīgāks, Gorenflo beidzot gurdi piecēlās un ar roku palīdzību nosēdās uz tās vietas, ko tālredzīgā daba cilvēkam dāvājusi kā smaguma punktu.

Kad šis visai grūtais darbs bija laimīgi paveikts, viņš iesaucās:

— Gaiša diena! Velns un elle! Gaiša diena! Liekas, ka es šeit būšu nogulējis visu nakti.

Tad viņu pēkšņi satrauca nemierīgas domas un viņš ievaidējās:

— Un baznīca! Ak, ak!

Kad viņš atkal apskatījās apkārt, viņš ieraudzīja Čiko, kas tagad briesmīgi krāca.

— Žūpa gan izskatās skaists! — sacīja Gorenflo, izbrīnā aplūkodams Čiko. — Un cik viņš laimīgs, ka tā var gulēt, — mūks piebilda. — O, tas ir tāpēc, ka viņš nav no manas kārtas. Bet ja nu es viņu pamodinātu, lai uzzinātu viņa domas? Viņš ir goda vīrs.

— Nē, — viņš turpināja prātot, kamēr Čiko savu krākšanu vēl pastiprināja,— viņš paliktu pārāk iedomīgs. Gan es bez viņa izdomāšu kādus melus. Bet ieslodzījuma gan man neizbēgt. No karcera es gan nebaidos, bet kā piedevas taču sekos arī ūdens un maize. Kaut man būtu mazliet naudas, lai uzpirktu brāli cietumsargu…

To dzirdēdams, Čiko izvilka no kabatas visai biezu maku un paslēpa to uz vēdera.

Šī uzmanība nebija veltīga. Gorenflo tuvojās savam draugam, grūtsirdīgi murminādams:

— Ja viņš būtu nomodā, viņš man neliegtu vienu ekiju. Bet viņa miegs nāk man par svētību… un es gribu ņemt.

Brālis Gorenflo piecēlās ceļos, noliecās pār Čiko un pavisam viegli iebāza roku gulētāja kabatā.

— Brīnišķīgi, — viņš sacīja, — kabata ir tukša. O, varbūt cepurē.

Pa to laiku Čiko iztukšoja maku un to tukšu iebāza bikšu kabatā.

— Arī cepure ir tukša, — Gorenflo turpināja. — Tas mani pārsteidz. Mans draugs Čiko, prātīgs nerrs, no mājām iziet bez naudas. Ak, tu vecais godavīrs, — viņš smiedamies piebilda, — es aizmirsu tavas bikses.

Aptaustījis Čiko kabatu, mūks izvilka tukšu maku.

— Ak, Jēzu! — viņš ņurdēja. — Kas gan samaksās rēķinu?

Šīs domas Gorenflo dziļi iespaidoja, jo viņš tūlīt piecēlās kājās, mazliet ļodzīgiem, bet visai steidzīgiem soļiem devās uz durvīm, saimnieku nemaz neuzrunādams, izsteidzās cauri virtuvei un devās projām.

Ar maisu plecos brālis — dāvanu lasītājs — steidzās uz klosteri. Gorenflo atgādināja kareivi… Klostera vārti jau no tālienes viņam šķita ļoti pretīgi, bet četri mūki uz sliekšņa šķita pavisam nelaba zīme.

Tiklīdz viņš bija iznācis no Svētā Žaka ielas, kad visi četri mūki drudžaini sakustējās, un Gorenflo pārņēma neizsakāmas, visā mūžā vēl nekad neizjustas bailes.

— Viņi runā par mani,—viņš teica,—viņi rāda uz mani, viņi gaida mani. Viņi mani šonakt ir meklējuši. Mana prombūtne viņus ir sakaitinājusi. Es esmu pazudis!

Viņam noreiba galva. Pēkšņi viņu satrauca neprātīgas domas — aizbēgt. Bet tūdaļ viņam pretim steidzās vairāki mūki. Tie viņu vajāja. Brālis Gorenflo atzina taisnības uzvaru un nolēma padoties liktenim — skriešanai viņš nebija radīts. Viņu noķers, spīdzinās un nosūtīs uz klosteri. Nekas vairs nebija glābjams.

Ar noliektu galvu viņš tuvojās saviem biedriem, kas, šķiet, vilcinājās, it kā gribētu ar viņu runāt.

— O, viņi izliekas, ka mani nepazīst! — Gorenflo izdvesa.

Beidzot viens no brāļiem tuvojās Gorenflo un sacīja:

— Nabaga dārgais brāli!

Gorenflo nopūtās un pavērsa acis pret debesīm.

— Jūs zināt, ka priors jūs gaida, — kāds cits brālis teica.

— Ak, mans Dievs!

— Ak, mans Dievs, jā, — piebilda trešais. — Priors pavēlēja aizvest jūs pie viņa, tiklīdz jūs ierodaties klosterī.

— Es jau tā domāju, — Gorenflo samierinājās ar likteni.

Un drīzāk miris nekā dzīvs viņš iegāja klosterī, kura durvis aiz viņa dzelžaini aizvērās.

— O, tas esat jūs, — sauca brālis vārtsargs. — Pasteidzieties! Godājamais priors Žozefs Fulons jūs gaida.

Un brālis vārtsargs satvēra Gorenflo aiz rokas un ievilka priora istabā.

Arī šeit durvis tika aizslēgtas.

Baidīdamies no klostera priekšnieka dusmīgā skatiena, Gorenflo nodūra acis. Viņš tagad jutās gluži viens, visas pasaules pamests, un gaidīja priora dusmu, taisnīgo dusmu, izvirdumu.

— Ak, tas esat jūs! Beidzot jūs ierodaties, — sacīja priors.

— Godājamais… — mūks stomījās.

— Jūs man sagādājat uztraukumu.

— Par daudz laipnības, mans tēvs,—atbildēja Gorenflo, kam priekšnieka saudzīgais tonis likās visnotaļ dīvains.

— Vai ne, pēc šīs nakts notikuma jūs baidījāties atgriezties?

— Atzīstos, ka es baidījos atgriezties, — atbildēja mūks, kura pieri klāja ledus salti sviedri.

— Ak, mīļais brāli, — sacīja priors, — jūsu rīcība ir ļoti jauneklīga un neuzmanīga.

— Ļaujiet man paskaidrot, mans tēvs…

— Kas tur ko paskaidrot? Jūsu uzstāšanās…

— Man nav jāpaskaidro… Jo labāk. Es visu laiku domāju, kā to izdarīt.

— Es to ļoti labi saprotu. Jūs aizrāva mirkļa sajūsma. Sajūsma ir svēts tikums, cildenas jūtas. Bet pārspīlēta tikumība bieži vien pārvēršas neti­kumībā, un visgodīgākās jūtas kļūst nosodāmas.

— Piedodiet, mans tēvs,—sacīja Gorenflo. — Bet, ja jūs kaut ko saprotat, tad es neko nesaprotu. Par kādu uztāšanos jūs runājat?

— Par jūsu aizvadītajā naktī parādīto.

— Ārpus klostera?

— Nē, klosterī.

— Vai es klosteri uzstājos?

— Jā, jūs.

Gorenflo pakasīja degunu. Viņš saprata, ka ir noticis pārpratums.

— Es esmu tikpat labs katolis kā jūs, bet jūsu drosme mani sabiedēja.

— Mana drosme? — jautāja Gorenflo. — Tātad es biju ļoti drošs?

— Pārāk drošs, mans dēls, jūs bijāt pārdrošs.

— O, mana stūrgalvīgā rakstura maldus gan vajadzētu piedot. Es labošos, mans tēvs.

— Jā, bet es tomēr baidos, ka šīs uzstāšanās sekas jums un mums var būt nepatīkamas. Ja notikums būtu risinājis mūsu vidū, tas nemaz nebūtu jāievēro.

— Kā! Vai tad par to zina arī sabiedrība?

— Protams. Jūs taču labi zināt, ka tur bija vairāk par simts pilsoņiem, kas ievēroja katru jūsu runas vārdu.

— Manas runas? — pārsteigtais Gorenflo vaicāja.

— Es atzīstu, ka tā bija skaista. Atzīstu, ka piekrišana jūs apreibināja, ka vispārējā atzinība jūs samulsināja.. Bet ieteikt gājienu pa Parīzes ielām, bruņoties, ar šautenēm plecos aicināt visus katoļus… Jūs taču atzīstat, ka tas bija par stipru teikts?

Gorenflo paskatījās uz prioru. Nabaga mūka acis zaigoja visās izbrīnās krāsās.

— Ir tikai viens līdzeklis, lai to visu izlīdzinātu, — priors turpināja. — Jūsu reliģiozā sajūsma Parīzē jums var tikai kaitēt, jo te netrūkst ļaunu acu, kas alkst visu izspiegot. Es vēlētos, lai jūs no tā izvairītos…

— Kur, mans tēvs? — jautāja Gorenflo, būdams pārliecināts, ka runa ir vienīgi par gūstu.

— Provincē.

— Izraidīšana! — iesaucās Gorenflo.

— Palikdams šeit, jūs varētu sagaidīt vēl kaut ko ļaunāku.

— Ko!

— Kriminālprāvu, kurā jums var piespriest mūža spaidu darbus, ja ne nāvi.

Gorenflo nobālēja. Viņš nevarēja saprast, kā gan viņu par piedzeršanos krogā un nakts pavadīšanu ārpus klostera varēja notiesāt mūža spaidu darbos vai piespriest nāvessodu.

— Aizbraucot jūs ne vien izbēgsit no briesmām, mans dārgais brāli, bet ari provincē vēl cēlāk sāks plīvot ticības karogs. Jūsu pagājušā nakti ieteiktais darbs karaļa un viņa nolādēto mīluļu klātbūtnē būs bīstams, bet provincē tas veiksies daudz sekmīgāk. Aizceļojiet, cik vien drīz iespējams, brāli Gorenflo! Bet va'rbūt ir jau par vēlu, un kareivji būs saņēmuši pavēli jūs apcietināt.

— O, godājamais brāli, ko jūs sakāt? — stomījās mūks, izbaiļu pilnām acīm vērodams celli. — Kareivji, jūs sakāt? Ko es darīšu ar kareivjiem?

— Jums ar viņiem nekas nav jādara, bet viņiem ar jums gan.

— Tātad es esmu nodots? — brālis Gorenflo jautāja.

— Es gribu derēt. Aizceļojiet, aizceļojiet, cik ātri vien iespējams.

— Aizceļot, godājamais, — satriektais Gorenflo sauca, — viegli ir tā pateikt. Bet kā es dzīvošu?

— Tas ir viegli nokārtojams. Jūs esat klostera dāvanu vācējs. Tā ir jūsu iztika. Jūsu dāvanas līdz šim baroja citus, tagad jūs pats no tām pārtiksit. Neraizējieties, mans Dievs! Jūsu nākotnes nodomi sagādās provincē daudz piekritēju, un es esmu pārliecināts, ka jums nekas netrūks. Bet ejiet ar Dievpalīgu, ejiet un neatgriezieties, iekams jums nekas nav ziņots.

Priors maigi apskāva brāli Gorenflo un saudzīgi, bet noteikti izbīdīja pa celles durvīm.

Gorenflo sagaidīja visa klostera saime. Tiklīdz viņš parādījās, visi metās tam pretī un mēģināja pieskarties viņa rokām, kaklam vai drēbēm. Daži godbijības dēļ noskūpstīja viņa drēbes.

— Dieva prāts, — sacīja kāds mūks, Gorenflo apskaudams. — Jūs esat svēts vīrs, neaizmirstiet mani savās lūgšanās!

— O, es esot svēts vīrs! — Gorenflo izdvesa.

— Dzīvojiet sveiks! — sauca otrs, viņa roku spiezdams. — Pret jums bija vienīgi Buloņas Gotfrīds.

— Dzīvo sveiks, mocekli, — sacīja trešais, viņa svārku stūri skūpstīdams.— Mūs vēl māc tumsība, bet reiz tomēr ausīs gaisma.

— Lai parauj velns! — iesaucās Gorenflo, kad klostera vārti bija aiz viņa aizvērušies. — Viņi visi ir īsti muļķi, bet, ja viņi tādi nav, žēlīgais Dievs, tad es pats tāds esmu!