Grāfiene de Monsoro

XXIII Ko Remī stāsta par namu Svētā Antonija ielā

Sentlukāss nevarēja attapties no lielā pārsteiguma. Busī sapratās ar Me­ridoras baronu, Busī kopā ar sirmgalvi gatavojās doties uz Parīzi. Beidzot Busī uzņēmās noskaidrot visus darījumus, par kuriem viņi sākumā domāja, ka tie viņam ir gluži sveši! Busī abiem jaunlaulātajiem bija neatminama mīkla.

Nākamajā rītā barons atvadījās no saviem viesiem.

Busī vēl izmantoja izdevīgu mirkli un savas noslēpumainās rīcības at­taisnošanas dēļ iečukstēja jaunajai sievietei ausī dažus vārdus.

Kad šie vārdi bija izteikti, viņas seja atplauka, viņas tīro, mazo pieri krāsoja gaišs sārtums un lūpu koraļļi atsedza mazos, perlamutrbaltos zobus. Kad viņas vīrs to izbrīnā uzlūkoja, viņa pielika pie mutes pirkstu un aizskrēja, ar gaisa skūpstu sūtīdama Busī dziļāko pateicību.

Sirmgalvis šo vaibstu spēli nemanīja. Viņš izdalīja kalpiem dažas pavēles, uzkāpa savā agrākajā kaujas zirgā, zemu noliecies sveicināja savu tēvu pili un klusēdams aizjāja.

Ar mirdzošām acīm Busī atbildēja uz Žannas smaidu un steidzās atvadīties no draugiem. Roku sniedzot, Žanna vēl klusi izdvesa:

— Jūs esat dīvains cilvēks, grāf. Es jums apgalvoju, ka Meridorā jūs gaida laime, un tagad jūs esat tas, kas zudušo laimi atkal atjaunos!

Garajā ceļā no Meridoras uz Parīzi uzmanīgajam un saudzīgajam Busī izdevās baronu nomierināt un iegūt viņa uzticību. Kad viņi iejāja Parīz§, sirmgalvis sacīja:

— Cik savādi, grāf, es esmu savai nelaimei tuvāk nekā jebkad agrāk, bet es tomēr jūtos daudz mierīgāks, kā atstājot savu pili.

— Vēl divas stundas, sire Ogistēn, un jūs varēsit par mani spriest, kā es to vēlētos, — sacīja Busī.

— Kurp mēs jājam? — barons jautāja. — Bez šaubām — uz Luvru?

— Vispirms es jūs aizvedīšu uz manu pili, sire, — Busī atbildēja. — Jums dažas minūtes jāatpūšas, lai jūs cienīgi varētu ierasties pie personas, pie kuras jūs gribu vest.

Barons paklausīja. Busī veda viņu tieši uz savu pili Senonorē ielā.

Busī savu pili bija atstājis naktī, pats bija apsedlojis zirgu, un neviens to nebija redzējis, vienīgi jaunais ārsts Remī. Visā mājā viņš bija vienīgais, kas rādīja līksmu seju, jo visi pārējie sēroja par labo kungu, domādami, ka tas ir sagūstīts un atrodas Bastīlijā vai kritis kādas drošsirdīga bruņinieka dēkas laikā. Remī Oduī laiku pa laikam pazuda no pils, tad atkal atgriezās ar briesmīgu ēstgribu un ar savu jautrību skumjajā namā iedvesa mazliet prieka.

No vienas šādas noslēpumainas pastaigas Remi atgriezās tai bridi, kad pils pagalms skanēja gavilēs un kad padevīgie kalpi ap Busī zirga sedliem ķildojās, kuram jābūt zirgupuisim. Grāfs Busī sēdēja zirgā.

— Jūs priecājaties, ieraudzījuši mani dzīvu… pateicos, — sacīja Busī. — Jūs jautājat, vai tas tiešām esmu es, vai tā nav mana ēna. Tas esmu es, paskatieties uz mani, aptaustiet, bet pasteidzieties! Tomēr vispirms palīdziet šim cienījamam augstmanim nokāpt no zirga un ievērojiet, ka jums viņš jāuzmana un jāciena vairāk nekā princis!

— Ātri uz istabu, monsieur\ — Busī iesaucās.

— Uz kādu? — sešas pakalpīgas balsis jautāja.

— Uz labāko!

Un viņš sniedza sirmgalvim roku, lai uzvestu viņu pa kāpnēm, pūlēdamies tam parādīt vēl lielāku godu, nekā viņš pats bija baudījis Meridorā.

Barons Meridors paklausīja, kaut gan piebilda:

— Pateicos, pateicos, monsieurl Bet vai mēs drīz neiesim turp, kurp mums jāiet?

— Jā, sire Ogistēn, drīz vien, nerūpējieties! Tā būs ne vien jūsu laime, bet arī manējā.

— Kāpēc jūs joprojām sakiet tādus vārdus, kurus mana skumjā sirds nesaprot?

— Es jums saku, sire Ogistēn, ka mēs esam pakļauti Dieva žēlastlgajai gādībai un ka tuvojas mirklis, kurā es jūsu vārdā lūgšu šo žēlastību.

Barons izbrīnā noskatījās uz Busī, bet grāfs ar roku godbijīgi pamāja, it kā teikdams: «Es tūlīt atgriezīšos!», un smaidīdams izgāja.

Oduī stāvēja pie durvīm par sargu. Busī paņēma jaunekli pie rokas, ieveda viņu kādā kabinetā un jautāja, kā klājas Svētā Antonija ielā.

Remi pastāstīja, ka grāfs Monsoro ieradies vairākas reizes, bet viņa kundze palikusi tikpat neatsaucīga kā senāk. Ja kādā dienā ierastos viņas tēvs, jautājums atrisinātos Busī labvēlīgā garā.

Kad Busī jautāja, kā viņš visu to zina, Remī pastāstīja, ka viņš iepretim grāfienes de Monsoro namam noīrējis mazu jumtistabiņu, bet, lai viņa biežā novērošana neliktos aizdomīga, sācis mīlināties ar grāfienes kalponi Ģertrūdi.

— Un Ģertrūdei ir lieliskas spējas, — viņš beidza savu ziņojumu. — Viņa stāsta ļoti jauki, un es uzzināju visu, kas notiek viņas kundzes namā.

— Manu mīļo Oduī, tu esi labais gars, ko man dāvājis gadījums vai Dieva gādība. Tātad tu ar Ģertrūdi ļoti labi saproties…

— Vai arī mani labi ieredz, — Oduī tīksmīgi atbildēja.

— Un kā tu šo laimi ieguvi?

— Otrā dienā pēc jūsu aizceļošanas, dienu pēc manas apmešanās mazajā istabiņā, es gaidīju pie durvīm, līdz iznāca mana sirdsdāma, lai ietu iepirkties. Kad \iņa parādījās, es nostājos tai ceļā. Viņa mani pazina, iekliedzās un aizbēga. Es steidzos pakaļ un ar grūtībām panācu, jo viņa skrēja ļoti ātri. Tā

mēs iepazināmies, un drīz vien viņa pārliecinājās, ka esmu viņā iemīlējies līdz ausīm.

— Un kopš tā brīža?

— Es esmu bezgala laimīgs… Ģertrūde ir jauka meitene. Bet es esmu vēl laimīgāks, ka varu apmierināt jūsu ziņkārību un jums pakalpot.

— Bet vai viņa neko nenojauta?

— Neko. Es pārjums ar viņu nekad nerunāju. Es viņai vienaldzīgi jautāju: «Vai jūsu jaunajam kungam tagad klājas labāk?» Viņa man atbildēja, ka tas neesot viņu kungs, ka tas esot paziņa — grāfs Busī. Tālāk Ģertrūde pastāstīja, ka viņa ar savu kundzi runājot gandrīz tikai par grāfu Busī un ka grāfiene de Monsoro citu neko nedziedot, kā vien mazo dziesmiņu, kurā parīzieši apdzied Busī drošsirdību, maigumu un uzticību.

Busī spieda jaunekļa roku. Viņa asinis satrauca neizsakāma laimes sajūta.

— Vai tas ir viss? — viņš jautāja. — Ak, cilvēks savos vēlējumos ir tik nepiepildāms.

— Viss, monsieur. O, vēlāk es zināšu vairāk. Pie velna, vienā dienā… vai— pareizāk — vienā naktī jau nevar visu uzzināt!