Grāfiene de Monsoro

XIV Mīlētāji

Laimes ģībonis nebija ilgs un bīstams. Diāna drīz vien atvēra acis un ieraudzīja sevi Busī rokās, jo viņš nebija gribējis, ka Sentlukāsa kundze redzētu Diānas pirmo skatienu.

— Ak, — viņa izdvesa, — jūs izturaties nepiedodami, grāf, mūs tā pārsteigdami.

Busī bija gaidījis citus vārdus. Un — vīrieši ir ļoti iedomīgi — kas zina, vai viņš negaidīja gluži kaut ko citu nekā vārdus.

Diāna maigi atraisīja rokas, kas viņu apskāva, un atgriezās pie savas draudzenes, kura sākumā bija atkāpusies sānis, bet ziņkārē par mīlētāju atkalredzēšanos viņa pavisam klusu bija pienākusi klāt, nevis lai iejauktos sarunā, bet gan tikai lai noklausītos.

— Un tā jūs mani sagaidāt?

— Monsieur Busī, jūs bijāt laipns, mīļš, — atbildēja Diāna, — bet…

— Ak, nekādu «bet», — nopūtās Busī, atkal apsēzdamies pie Diānas kājām.

— Nē, nē, nevis pie manām kājām, grāf Busī!

— O, tikai mirkli, atļaujiet tikai mirkli, — grāfs iesaucās. — Es tik ilgi esmu pēc šīs vietas ilgojies.

— Un lai to ieņemtu, jūs kāpāt pāri mūrim. Jūsu kārtas vīram tas nepieklājas, un ar šo neprātīgo soli jūs par manu laimi gan nerūpējaties.

— Kā tad tā?

— Ja nu jūs kāds būtu redzējis?

— Kas?

— Mūsu mednieki, kas pirms stundas ceturkšņa aizjāja gar mūriem.

— Ak, neraizējieties, madame, cs māku slēpties, lai mani neieraudzītu.

—Jūs slēpjaties! — iesaucās Žanna. — O, tas ir tik romantiski! Pastāstiet,

monsieur Busī!

Busī pastāstīja, kā viņš ceļojis pie savas mīļākās. Lai paliktu nepazīts, viņš pārģērbies par tirgotāju un pieņēmis svešu vārdu. Divas dienas viņš bija uzkavējies Ažērā, bet neviens nebija viņu pazinis.

— Un kā jūs no Ažēras nokļuvāt Meridorā? — Diāna jautāja.

— Man ir divi lieliskas sugas zirgi. Ar vienu es gluži mierīgi izjāju no pilsētas, aplūkodams izkārtnes un uzrakstus, bet tiklīdz biju palicis viens, spiedu piešus zirgam sānos un aulēkšos četrās stundās un divdesmit minūtēs biju Šeit. Meridoras mežos es meklēju un atradu parka mūrus, kas gan ir briesmīgi gari. Vakar cs izrāpojos pa šiem mūriem veselas četras stundas, cerēdams jūs kaut kur ieraudzīt. Pievakarē, kad es jūs ieraudzīju atgriežamies pilī, es vai izmisu. Ap jums lēkāja abi barona suņi, Sentlukāsa kundze sniedza tiem jaunu irbīti, ko viņi mēģināja saķert. Tad jūs pazudāt.

Es nolēcu no mūriem. Atskrēju šurp. Redzēju, ka zāle un sūnas ir nomīdītas. Es sapratu, ka šajā košajā vietā jūs mīlat atpūsties. Noguris es atgriezos pilsētā. No kāpšanas kokos mans tirgotāja tērps bija galīgi saplosīts, bet mana sirds — priecīga, jo es biju redzējis jūs.

— Tas ir ļoti jauks stāsts, — teica Diāna. — Jūs esat īsts varonis. Es gan neesmu tik augstsirdīga un būtu baidījusies kāpt kokos, es nebūtu saplēsusi savas drēbes un nejauki saskrambājusi rokas.

— Jā, bet tad es nebūtu redzējis to, ko vēlējos.

— Tieši otrādi, es būtu redzējusi Meridoras Diānu un Sentlukāsa kundzi vēl labāk par jums.

— Ko jūs būtu darījusi?

— Es būtu devusies tieši pāri Meridoras pils tiltam un tad caur pils vārtiem — uz pili. Barons būtu mani apskāvis, grāfiene Monsoro būtu mani nosēdinājusi sev blakus pie galda, Sentlukāsa kundze būtu ar mani pajokojusies. Tas būtu bijis visvienkāršākais. Vai nav taisnība, ka mīlētāji nekad nedomā par vienkāršību.

Busī papurināja galvu, Diānai dāvādams līksmu skatienu un smaidu.

— Nē, — viņš atbildēja, — es nevarēju doties uz pili! Kundze ir precējusies, baronam viņa znota sieva ir stingri jāapsargā.

— Pateicos par labo aizrādījumu, monsieur Busī, — sacīja Žanna. — Es vairs nekad nejaukšos tik muļķīgā sarunā.

— Muļķīgā? — atkārtoja Diāna.

— Muļķības vai mīlas pļāpas, vai tas nav gluži viens un tas pats, un tāpēc…

Viņa noskūpstīja Diānas pieri, pamāja Busī ar galvu un aizskrēja. Diāna

gribēja viņu aizturēt, bet Busī satvēra viņas rokas, un Diānai vajadzēja draudzeni atlaist.

Mīlētāji palika vieni.

Diāna nolūkojās pakaļ Sentlukāsa kundzei, kas, puķes plūkdama, devās uz pils pusi, tad viņa sarkdama nosēdās atkal zālē. Busī nogūlās pie viņas kājām.

— Vai ne, jūs taču attaisnojat manu uzvedību, madame? — Busī jautāja.

— Es negribu liekuļot, — atbildēja Diāna. — Es attaisnoju jūsu uzvešanos, bet vairāk arī ne. Jūs vēlēdamās, jūs šurp saukdama, es esmu neprātīga, es esmu vainīga.

— Mans Dievs! Ko jūs runājat, Diāna?

— Ak, grāf, cs runāju taisnību. Man bija tiesības padarīt nelaimīgu grāfu Monsoro, bet tikai tik ilgi, kamēr neaplaimoju nevienu citu. Es viņam varēju liegt savus smieklus un mīlu. Bet ja es šo laipnību parādu kādam citam, tad es krāpju pat to, kas pret manu gribu tomēr ir mans kungs un pavēlnieks.

Busī pacietīgi noklausījās šo tikumīgo runu, ko mīkstināja Diānas maigums un piemīlība.

— Jūs runājat pretrunīgi, madame, — viņš iebilda. — Es jums gribu pateikt patiesību. Jūs sakāt: kāds vīrietis ir jūsu kungs. Bet vai jūs šo vīru izvēlējāties? Nē, nelaimīgi apstākļi jūs piespieda, un jūs padevāties. Vai jūs nopietni domājat ar šo ienīsto jūgu izpostīt visu dzīvi? Es gribu jūs atbrīvot.

Diāna gribēja kaut ko iebilst, bet Busī neļāva.

— Ak, es zinu, ko jūs gribat teikt, — jauneklis teica. — Jūs gribat atbildēt — ja es viņu nogalēšu, es jūs vairs nekad neredzēšu. Labi! Es aiz sāpēm nomiršu, bet jūs būsit brīva, jūs varēsit dzīvot laimīgi, jūs varēsit ielīksmot citu labāku, kas reizēm savā priekā svētīs manu vārdu un teiks: «Pateicos, Busī, pateicos, ka jūs mūs atbrīvojāt no nejaukā Monsoro!» Un jūs, Diāna, dzīvam man neuzdrīkstēdamās pateikties, mirušu rnani pieminēsit ar mīļu sirdi.

Jaunā sieviete satvēra grāfa roku, to maigi saspieda un teica:

— Kāpēc jūs draudat, Busī?

— Draudu? Ak! Dievs mani dzird un zina, ko es domāju. Es jūs tik kvēli mīlu, Diāna, ka es nevaru tā rīkoties, kā rīkojies kāds cits vīrietis. Es zinu — jūs mani mīlat. Mans Dievs! Mana mīla staro ka saule un atdzīvina sirdi, kam pieskaras. Es jūs nelūgšos. Es neļaušos izmisumam. Nē, es krītu pie jūsu kājām, kuras iedrošinos skūpstīt, un, labo roku uz sirds uzlicis, šai sirdij, kas vēl nekad nav melojusi ne aiz bailēm, ne patmīlas dēļ, saku: Diāna, es jūs mīlu, es jūs mīlu vairāk par savu dzīvību! Diāna, zem dzidrajām debesīm es jums zvēru — jūsu labā, jūs pielūgdams es došos nāvē! Ja jūs vēl teiksit: «Ejiet, nelaupiet citam laimi!», es bez nopūtas piecelšos no šīs vietas, kur jūtos tik laimīgs, zemu palocīšos un klusībā atzīšu: «Šī sieviete mani nemīl, viņa mani nekad nemīlēs.» Tad es aizceļošu, un jūs mani nekad, nekad neredzēsit. Bet tā kā mana padevība ir lielāka par manu mīlu, es gribu darīt jūs laimīgu, negribu citam laupīt laimi, gribu uzupurēties.

Busī runāja lielā sajūsmā. Viņa spožajās, izteiksmīgajās acīs varēja lasīt noteiktu apņemšanos. Diāna saprata, ka viņš savus vārdus piepildīs darbos, un, kā aprīļa sniegs kūst saules siltajos staros, tā Busī skatienā gaisa viņas atturība.

— Pateicos, mans draugs,—viņa teica.—Jūs esat ļoti laipns, pasargādams mani no nožēlas, ka man jābūt jums padevīgai. Vai jūs mani mīlēsit līdz nāvei, kā teicāt? Vai tā nebūs tikai jūsu iedoma, vai kādudien jūs man rūgti nepārmetīsit, ka es esmu bijusi grāfa Monsoro sieva, un visu nožēlosit? Nē, es neprasu nekādus noteikumus. Es esmu uzvarēta, man jāpadodas, es piederu jums, es jūs mīlu, Busī! Palieciet, un tā kā tagad mana dzīvība ir arī jūsējā, sargājiet to!

To teikdama, Diāna vienu savu maigo roku uzlika uz Busī pleca un otru pasniedza jauneklim, kas to sirsnīgā jūsmā piespieda pie lūpām. Diāna no šā skūpsta nodrebēja.

Tagad atskanēja Žannas vieglie soļi, kura, zīmīgi klusēdama, tuvojās pa taku. Mīlētāju rokas negribot raisījās.

— Piedodiet, mani draugi, ka es jūs traucēju, — sacīja Žanna, — bet mums jādodas mājās, citādi mūs sāks meklēt. Grāf, tagad atgriezieties pie sava lieliskā zirga, bet mēs pļāpādamas noiesim piecsimt soļu, kas mūs šķir no pils. Uz priekšu, Diāna, iesim mājup!

Un viņa satvēra draudzenes roku un viegli mēģināja to aizvilkt projām.

Busī smaidīdams uzlūkoja abas draudzenes. Diāna sniedza viņam roku. Viņš piegāja tuvāk un jautāja:

— Vai tas ir viss, kas jums sakāms?

— Rīt, — atbildēja, — vai ne?

— Tikai rīt?

— Rīt un vienmēr.

Busī nevarēja novaldīt klusu prieka saucienu. Viņš piekļāva lūpas Diānas rokai. Vēlreiz no abām dāmām atvadījies, viņš strauji steidzās projām. Viņš juta, ka jāsaņem visi spēki, lai pamestu Diānu. Jaunā sieviete noraudzījās viņam pakaļ meža biezoknī un, draudzenei pie rokas turēdamās, klausījās viņa soļu troksnī, kas pamazām attālinājās.

— Vai tu vēlies mazliet papļāpāt, Diāna?—jautāja Žanna, kad Busī vairs nebija redzams.

— Jā, — jaunā sieviete atbildēja, it kā no sapņa atmozdamās. — Ēs klausos.

— Manu mīļo, rīt es ar Sentlukāsu un tavu tēvu došos medībās.

— Kā? Un mani tu atstāsi vienu?

— Klausies, dārgā, arī man ir savi iemesli, un ir zināmas lietas, kam es nevaru piekrist.

— Ak, Žanna, — iesaucās grāfiene Monsoro, — un tu savai draudzenei vari teikt tik skarbus vārdus?

— Draudzība nav noteicošais, — Sentlukāsa kundze mierīgi atbildēja. — Tā tas nevar turpināties!

— Es domāju, ka tu mīli mani, Žanna, un tagad tu plosi manu sirdi, — Diāna teica. Viņas acīs zaigoja asaras. — Tu saki, ka tā tas nevar turpināties?

— Jā, ir jānovērš šie šķēršļi, — Žanna iečukstēja draudzenei, — kas jūs vē brīvi baudīt mīlas burvību.

Diāna apskāva smaidošo jauno sievu un noklāja viņas kvēlojošo seju ar skūpstiem.

Pēkšņi mežā atskanēja mežragu skanas.

— Klausies, mūs sauc, — sacīja Žanna. — Nabaga Sentlukāss paliek nepacietīgs. Neesi pret viņu cietsirdīgāka, kā es pret mīlētāju kanēļkrāsas kamzolī.