Grāfiene de Monsoro

XVI Trīs diplomāti

Kad troksnis beidzot bija apklusis un Busī ar hercogu palika vieni, tas teica:

— Parunāsimies.

Hercogs bija diezgan saprātīgs, lai ievērotu, ka Busī tagad bija daudz pieticīgāks un paklausīgāks nekā parasti. Bet viņš nebija pietiekami apķērīgs, lai izprastu Busī noslēpumu. Jauneklim rūpēja viena lieta — novērst hercoga interesi no viņa jaunās mīlas. Viņam arī izdevās princi pārliecināt, ka viņš ieradies Ažērā, lai pulcinātu monsieur piekritējus.

Viņš hercogam apsolījās būt darbīgs arī turpmāk un ieteica iespējamos variantus, kā sacelt visu provinci un radīt karalim pretvaru.

Lai drīzāk atbrīvotos, viņš paskaidroja, ka tam jāpiedalās kādā līgai svarīgā apspriedē.

— Vai tu ņemsi savu zirgu?

— Ja monsieur var viņu lietot, varat to paturēt, jo man ir vēl otrs.

— Tad es to paturēšu. Vēlāk mēs norēķināsimies.

— Jā, monsieur, Dievs vēlas, lai es jums nekad nebūtu parādā.

Princis sniedza Busī roku, un viņi šķīrās.

Melnā nakti Busī kājām atgriezās mājās, bet Sentlukāsa vietā, kuru viņš bija cerējis sastapt, tas atrada vienīgi vēstuli, kurā draugs ziņoja, ka pilsētā ieradīsies nākamajā dienā.

Pulksten sešos no rīta Sentlukāss tiešām atstāja Meridoru un devās uz Ažēru. Kad atvēra vārtus, viņš atradās pie pilsētas vaļņa un, iedzīvotāju savādo uztraukumu nemaz neievērodams, sasniedza namu, kurā dzīvoja Busī.

Abi draugi sirsnīgi apskāvās.

— Manu mīļo Sentlukāss, — sacīja Busī, — vai jūs gribat baudīt manas nabadzīgās mājas viesmīlību? Es dzīvoju Ažērā.

— Jā, — atbildēja Sentlukāss, — kā uzvarētājs kaujas laukā.

— Ko jūs gribat teikt, mīļais draugs?

— Ka manai sievai attiecībā pret mani nav nekādu noslēpumu, tāpat kā man pret jums, un ka viņa man visu izstāstīja, manu dārgo Busī. Mēs saprotamies, pieņemiet manu atzinību. Ja jūs mani ataicinājāt, tad atļaujiet dot vienu padomu.

Grāfs Sentlukāss savam draugam ieteica katrā ziņā ar grāfu Monsoro cīnīties divkaujā un viņu padarīt nekaitīgu. Kad Busī paskaidroja, ka viņš Diānai zvērējis saudzēt viņas vīra dzīvību, Sentlukāss aizrādīja, ka tā bijusi lielākā muļķība. Monsoro, kas spēja izdarīt visļaunāko, reiz atklās arī mīlētāju noslēpumu. Viņam bija vēl viens padoms, kā sasniegt to pašu mērķi, bet par to viņš neizteicās.

Viņš draugam ieteica atklāti ierasties Meridorā. Busī atteicās, un Sentlukāss mācēja lasīt drauga dvēselē.

— Es zinu visu. Meridorā jūs varētu sastapt grāfu Monsoro un redzēt, kā viņš apskauj jums dārgo sievieti. Tas būtu daudz rūgtāk.

— Ak, cik labi jūs saprotat, kāpēc es neapmeklēju Meridoru. Bet tagad, mīļais draugs…

— Vai tagad es varu iet? — vaicāja Sentlukāss.

— Nē, — Busī atbildēja, — palieciet, jo tagad man jums kaut kas ir jājautā. Vai jūs pagājušonakt dzirdējāt šāvienus?

— Tiešām, Meridorā mēs viens otram jautājām, kas gan ir noticis?

— Vakar ieradās Anžū hercogs.

Sentlukāss pielēca no krēsla, it kā būtu uzzinājis par velna ierašanos.

— Anžū hercogs? Stāstīja, ka viņš atrodoties gūstā Luvras pilī.

— Viņš bija gūstā, bet tagad atrodas Ažērā. Viņam izdevies izbēgt caur logu un atbēgt šurp.

— Ko nu? — jautāja Sentlukāss.

— Nu, mīļais draugs, radusies lieliska iespēja karalim atmaksāt par jūsu vajāšanu. Princis pulcēs karaspēku, un mēs piedzīvosim skaistu pilsoņu karu. Es ceru, ka jūs līdz ar mani izvilksit zobenu.

— Pret karali? — Sentlukāss pēkšņi salti jautāja.

— Es nesaku, ka tieši pret karali. Es saku — pret tiem, kas pret mums izvilks zobenus.

— Manu mīļo Busī, — sacīja Sentlukāss, — es ierados Anžū baudīt lauku gaisu, nevis karot pret viņa majestāti. Šai pasaulē es piederu vienīgi savai sievai, jūs—vienīgi savai mīļajai. Mums jāvienojas tikai par vienu. Es vienmēr aizstāvēšu Diānu, aizstāviet jūs Sentlukāsa kundzi. Mīlas nolīgumu — jā, bet nekādu politisku norunu. Tikai tādā veidā mēs sapratīsimies.

— Es redzu, ka man jāpadodas, Sentlukāss, — teica Busī, — jo šoreiz jums ir taisnība. Jūs man esat vajadzīgs, kamēr jūs mani varat paciest.

— Tieši otrādi, es vēlētos jūsu aizsardzību.

— Kā tad tā?

— Padomājiet — Meridoru ielenks apvērsuma rīkotāji.

— Pie velna! Jums ir taisnība, — sauca Busī. — Jūs nevēlaties, ka ielenktie ciestu aplenkuma sekas.

Abi draugi Šķirās ļoti sirsnīgi. Princis jau trīs reizes bija apvaicājies pēc Busī, kas steidzās uz pili, kur jau pulcējās dižciltīgākie vīri no visas provinces.

Busī rīkoja oficiālo pieņemšanu, svinības un runas. Kad viņš princim uz dažām stundām bija sagādājis nodarbošanos, tad atgriezās mājās, paņēma otru zirgu un aulekšos devās uz Meridoru. Hercogs turēja skaistu runu, stāstīdams par līgas darbību un pieskardamies viņa saistībām ar hercogu Gīzu, kā arī notēlodams, ka karalis viņu vajā par to uzticību, ko viņam parāda parīzieši.

Klausīdamies muižnieku atbildēs un baudīdams viņu roku skūpstus, hercogs rūpīgi vēroja visus atnākušos un domāja, kas nav ieradušies.

Kad Busī atgriezās, pulkstenis bija četri pēcpusdienā. Viņš nolēca no zirga un tāpat noputējis un nosvīdis ieradās pie hercoga.

— Ak, manu varonīgo Busī, — sacīja princis, — liekas, ka tu esi bijis darbā.

— Jūs jau redzat, monsieur.

— Tu esi sakarsis. Uzmanies, ka nesaslimsti.

— Nav jābaidās.

— No kurienes tu nāc?

— No apkārtnes. Vai jūsu augstība priecājas par tik lielu galmu?

— Jā, es esmu apmierināts. Bet viens šai galmā vēl trūkst.

— Kas?

— Tavs luteklis?

— Mans luteklis?

— Jā, Meridoras barons.

— Ak! — iesaucās Busī, pēkšņi mainīdams sejas krāsu.

— Un viņu nevar neievērot, kaut gan viņš mani neievēro. Baronam provincē ir ietekme. %

— Jūs tā domājat?

— Es to zinu. Viņš bija līgas pārstāvis Ažērā. Viņu bija izvēlējies hercogs Gīzs, un Gīzs izvēlas vienīgi teicamus ļaudis. Viņam ir jāierodas, Busī.

— Bet ja viņš nenāks, monsieur?

— Ja viņš nenāks pie manis, tad es speršu pirmo soli un apmeklēšu viņu.

— Meridorā?

— Un kāpēc gan ne?

Busī acīs iekvēlojās greizsirdība.

— Jā… kāpēc gan ne? — viņš atbildēja. — Jūs esat princis, jums_viss ir atļauts.

— Vai tu domā, ka viņš vēl aizvien uz mani ļaunojas?

— Nezinu. Kā lai es to zinu?

Šai mirklī ienāca jauni muižnieki. Hercogs devās tiem pretim, bet Busī palika viens. Prinča vārdi rosināja viņu uz pārdomām. Kāpēc princis gribēja doties uz Meridoru? Vai viņam bija vienīgi politiski nolūki, vai ari viņš no jauna gribēja tuvoties Diānai?

Busī nevarēja gūt skaidrību un atvairīja tumšās šaubas. Visu vakaru viņš pavadīja hercoga viesībās starp muižniekiem un viņu dāmām. Viņš bija sabiedrības varonis. Sievietes viņu apbrīnoja, vīrieši ienīda un droši vien būtu sākuši ķildu, ja tos neatturētu slava par viņa drošsirdību tin spēku.

Kad Busī agrā rīta stundā atstāja pili, viņš pie durvīm sastapa uzticīgo Remī.

Norūpējies ārsts bija sekojis savam kungam pa pēdām. Viņš baidījās, ka netiek atraidīts, jo bija ieradies nesaukts. Bet iepriecinātais Busī sacīja:

— Tu esi labi darījis, Remī, man tevi tā vajadzēja.

— Kā klājas Ģertrūdei, monsieur''!

— Es tev apsolu par to apjautāties Diānai, tiklīdz viņu satikšu, — smaidīdams atbildēja Busī.

— Bet cs, tiklīdz satikšu Ģertrūdi, tūlīt apvaicāšos par grāfieni Monsoro,— teica Remī.

— Tu esi labs biedrs. Kā tu mani atradi?

— Es izjautāju, kur atrodas hercoga pils, ievedu savu zirgu hercoga stallī, kur pazinu jūsējo, pēc tam nostājos pie durvīm un sāku gaidīt.

— Jā, princis jādams savējo nobeidza, un es tam atstāju savu Rolandu, un tā kā hercogam nebija neviena zirga, viņš to arī paturēja.

— Jūs esat princis, un princis — kalps.

— Neglaimo, Remī, tu redzēsi, kā monsieur dzīvo.

Busī ieveda Oduī savā mazajā namiņā.

— Tiešām, — sacīja Busī, — nu tu redzi īstu pili. Iekārtojies, kur tu vari un kā tu vari.

— Tas nebūs grūti, jo man nevajag plašu telpu. Ja ir nepieciešams, es varu gulēt arī stāvus. Es esmu diezgan noguris.

Otrā rītā Busī agri piecēlās un steidzās pie hercoga, lai būtu klāt, kad tas pieceļas, un tūlīt ierosinātu visādus jaunumus, un aizkavētu princi doties uz Meridoru.

Kad hercogs atvēra acis un ieraudzīja Busī, tas iesaucās:

— O, tu jau esi šeit!

— Tiešām, monsieur, es nevarēju gulēt, mani māc jūsu augstības intereses. Ko jūs šodien darīsit? Kā būtu, ja mēs dotos medībās?

Bet nekas nelīdzēja. Hercogs turpināja novirzīt sarunu uz galma medību meistaru un turpināja:

— Grāfs Monsoro mums šeit būtu ļoti derīgs.

— Kāpēc?

— Viņam apkārtnē ir muižas.

— Viņam? •

— Viņam vai viņa sievai.

Busī sakoda lūpas, jo hercogs pievērsās bīstamajai sarunai.

— Jūs tā domājat? — jautāja Busī.

— Protams. Meridorā atrodas četru stundu jājienā no Ažēras. Vai tad tu nezini? Tu taču atvedi veco baronu.

Busī saprata, ka viņam jāsavaldās.

— Es viņu atvedu pie jums tikai tāpēc, ka viņš ļoti lūdzās. Mana pārējā aizstāvība gan neko nelīdzēja.

— Klausies, — sacīja hercogs, — man ir kaut kas padomā.

— Pie velna! — iesaucas Busī, kas hercoga domas apšaubīja.

— Grāfs Monsoro vinnēja pret tevi pirmo partiju. Es gribu, lai tu iegūtu otro.

— Kā tas saprotams, manu princi?

— Gluži vienkārši. Tu mani pazīsti, Busī?

— Diemžēl, manu princi.

— Vai tu domā, ka es pacietīšu negodu un to nesodīšu?

— Kā kuru reizi.

Hercogs nīgri pasmaidīja un papurināja galvu.

— Runājiet, paskaidrojiet, monsieur!

— Medību pārzinis man nozaga meiteni, ko cs mīlēju, un apprecēja viņu. Es gribu nozagt viņa sievu, lai iegūtu mīļāko.

Busī mēģināja smaidīt, bet tas viņam neizdevās.

— Nozagt grāfa Monsoro kundzi! —viņš stomījās.

— Man liekas, ka nekas nav vieglāk. Grāfiene Monsoro ir atgriezusies savā muižā. Tu man teici, ka viņa savu vīru ienīst. Es bez lielas iedomības ceru, ka viņa man paklausīs, ja cs vēl tai apsolīšu…

— Ko jūs grāfienei Monsoro apsolīsit?

— Atbrīvot no viņas vīra.

— Kā pēc jūs to tūlīt nedarījāt? — Busī gribēja iesaukties, bet savaldījās.— Jūs to gribat izdarīt? — viņš piebilda. %

— Tu redzēsi. Man ir jāapmeklē Meridoras barons.

— Jūs gribat apmeklēt veco baronu, kas jūs pameta, kad jūs man svēti nosolījāties…

— Man ir labs aizbildinājums.

— Pie velna! Kāds?

— Es viņam teikšu, ka nevarēju šīs laulības novērst, jo Monsoro, kas zināja, ka barons ir līgas pārstāvis un es tās vadonis, būtu mūs nodevis karalim.

Vai jūsu augstība izdomāja šo aizbildinājumu?

— Daļēji.

— Tad es saprotu, — sacīja Busī.

— Es viņam iedvesīšu pārliecību, ka meitas kāzas izglāba viņa dzīvību.

— Lieliski!

— Vai ne? Bet kad es iedomājos… Paskaties pa logu, Busī! Kāds ir laiks?

— Skaists, jūsu augstība.

— Labi. Liec sagatavot zirgus, un mēs palūkosimies, kā klājas labajā Meridorā.

— Tūlīt, monsieur.

Busī izlikās, it kā gribētu aiziet, bet pagriezās un jautāja:

— Piedodiet, monsieur, cik zirgus sagatavot?

— Četrus, piecus, kā tu vēlies.

— Ja jūs atļausit, monsieur, tad es likšu sagatavot simts.

— Labi, simts, — princis izbrīnā atbildēja. — Bet kāpēc tik daudz?

— Lai nodrošinātos pret uzbrukumu. Princis nodrebēja.

— Pret uzbrukumu! — viņš iesaucās.

— Jā, es dzirdēju, ka šajā novadā esot daudz mežu, un nebūtu nekas neparasts, ja mēs iekristu kādā slazdā.

— O, tu domā? — princis jautāja.

— Monsieur zina, ka patiesībā drosmīgie vienmēr uzmanās. Princis kļuva domīgs.

— Es likšu sagatavot simtpiecdesmit, — sacīja Busī un devās uz durvīm.

— Pagaidi! — princis pavēlēja.

— Kas ir, monsieur?

— Vai tu domā, ka Ažērā es esmu drošībā?

— Pilsēta nav stipra, bet tomēr to var labi aizstāvēt…

— Jā, var gan labi aizstāvēt, bet to var arī slikti aizstāvēt. Lai tu būtu cik drošsirdīgs būdams, tu atradīsies tikai vienā vietā.

— Taisnība.

—Ja es pilsētā neesmu drošībā, un es neesmu drošībā, jo Busī to apšauba…

— Es neesmu teicis, ka šaubos, monsieur.

— Labi, labi. Ja es neesmu drošībā, tad gribu par to gādāt.

— Tie ir zelta vārdi, monsieur.

— Es gribu apmeklēt pili un nocietināties.

— Jums taisnība, monsieur, krietni nocietinājumi ir galvenais.

— Man ir vēl kas padomā

— Rīts ir brīnišķīgs, monsieur.

— Lai Meridoras barons ierodas pie manis.

— Monsieur, jūs šodien esat lielisks! Piecelieties un dosimies uz pili! Princis sasauca savus ļaudis. Busī izmantoja šo mirkli un izgāja ārā. Priekšistabā viņš satika Remī. Viņi iegāja hercoga kabinetā, kur Busī

uzrakstīja dažas rindas, pēc tam puķu audzētavā saplūca rožu pušķi, aptina zīmīti ap kātiem, aizgāja uz stalli, apsedloja Rolandu, pasniedza ziedus Remi un pavēlēja viņam kāpt zirgā.

Tad Busī izvadīja Remī no pilsētas, parādīja ceļu un teica:

— Ļauj Rolandam iet. Ceļa galā tu atradīsi mežu, mežā — parku, ap parku — mūra valni, pie vaļņa, kur Rolands apstāsies, pārsvied ziedus otrā pusē. Uz papīra rakstīts: «Tas, ko gaida, neieradīsies, jo tas, ko negaida, ir feradies un ir vēl draudīgāks kā agrāk, jo viņš vēl joprojām mii. Ar lūpām un sirdi paņemiet visu, kas uz šā papīra nav saredzams.»

Remi pievilka Rolanda pavadu. Saprātīgais dzīvnieks aulekšos traucās uz Meridoru un apstājās tikai pie kāda pussagruvušā vaļņa, kas ar efeju stīgām likās piestiprināts pie ozolu zariem.

Remī izslējās sedlos, atvēzējās un pārsvieda rozes pāri mūrim. Otrā pusē atskanēja kluss kliedziens, kas norādīja, ka sūtnis bija savu uzdevumu izpildījis. Remī pagrieza Rolandu atpakaļ, un pēc četrdesmit minūtēm zirgs jau atradās pie siles.