Grāfiene de Monsoro

XXII Divkauja

Grāfs Monsoro ar zobenu rokā sagaidīja Sentlukāsu.

— Vai esi gatavs? — viņš sauca, vairs nevarēdams savaldīties.

— O, jūs esat izvēlējies labu vietu, — piebilda Sentlukāss. — Mugura pret sauli. Ļoti uzmanīgi.

Monsoro cirta kvartu.

— Vai jūs tiešām gribat mani nogalināt? — Sentlukāss jautāja.

— Vai es gribu? Protams… gribu.

— Cilvēks domā, Dievs dara, — zobenu vilkdams atbildēja Sentlukāss.

— Vai jūs redzat ziedošās magones un laumutītes? Tur es gribu jūs noguldīt. Un smiedamies viņš gatavojās cīņai.

Monsoro uzbruka trakā niknumā, bet viņa brīnišķīgi veiklos cirtienus Sentlukāss tikpat veikli atsita.

— Nudien, grāf Monsoro, — rotaļādamies ar pretinieka ieroci, Sentlukāss sacīja, — jūs neesat slikts cīnītājs, un jūsu pēdējo cirtienu neviens cits nebūtu izturējis kā es un Busī.

Redzēdams, ar kādu pretinieku ir jācīnās, Monsoro nobālēja.

— Jūs brīnāties, ka es tik labi rīkojos ar zobenu,— Sentlukāss turpināja.

— Jūs zināt, ka karalis mani mīl, un reiz iemācīja kādu lielisku cirtienu, ko es tagad jums parādīšu. Ievērojiet — ja es jūs nonāvēšu ar šo dūrienu, tad tas jums ļoti glaimos, ka jūs būsit kritis no karaliska cirtiena.

— Jūs esat briesmīgs karstgalvis! — Monsoro iesaucās un tik drosmīgi metās uz priekšu, ka viņa zobens būtu varējis caurdurt pat veco valni.

— Nolādēts! — iesaucās Sentlukāss, atlēkdams sāņus. Viņa pretinieks bija spiests zaudēt lieku pusgājienu.

— O! — Sentlukāss iegavilējās, — tagad jūs esat tai vietā, kur es vēlos jūs nodurt. Vai ne, mans pēdējais cirtiens bija slavējams? Esmu ļoti priecīgs, ļoti priecīgs. Jūsu izredzes aiziet pie senčiem līdz šim bija viens pret vienu, tagad tās ir deviņdesmit deviņi pret vienu.

Un gluži neparastā dedzībā, straujumā un izveicībā, ko no šā jauneklīgā grāfa nemaz nevarēja gaidīt, Sentlukāss piecas vai sešas reizes uzbruka galma medību pārziņa kungam, kas tikko paguva atgaiņāties. Sestais bija varens cirtiens, kas sastāvēja no parādes un atsitiena. Pirmo saskatīt viņu aizkavēja saule, bet otro viņš vairs neredzēja, jo Sentlukāsa zobens pazuda viņa krūtīs.

Monsoro vēl mirkli palika stāvam. Viņš atgādināja aizcirstu ozolu, kas gaida vienīgi vēja pūsmu, lai nogāztos zemē.

— Ievērojiet labi, monsieur, — sacīja Sentlukāss, — jūs nokritīsit tajās puķēs, kuras es jums norādīju.

Grāfa spēki zuda, rokas sagura, acis aizmiglojās. Viņa ceļi sagrīļojās, un viņš nokrita magonēs, kuru purpurs sajaucās ar grāfa asinīm.

Sentlukāss mierīgi izvilka zobenu no brūces un ievēroja, ka pamazām sastinga pretinieka seja.

— O, jūs mani nonāvējāt, monsieur, — Monsoro ievaidējās.

— Jūs to vēlējāties, — Sentlukāss atbildēja. — Ticiet, man ir ļoti žēl. Jūs bijāt briesmīgi greizsirdīgs, bet jums netrūka drosmes.

Viņš noliecās pie ievainotā un jautāja:

— Vai jūs neizteiksit savu pēdējo vēlēšanos, monsieur? Dodu grāfa godavārdu, ka es to izpildīšu. Vai jums neslāpst? Es atnesīšu ūdeni.

Monsoro neatbildēja. Viņš bija pagriezis seju pret zemi un gulēja lielā asins paltī.

— Nabaga velns! — Sentlukāss nomurmināja un piecēlās. — Ak, draudzība, draudzība, tu esi visai patmīlīga dievišķība!

Monsoro pievēra vienu aci, mēģināja pacelt galvu un, gārdzoši nopūzdamies, atkrita atpakaļ.

— Uz priekšu! Viņš ir miris, — noteica Sentlukāss. — Nedomāsim vairs par viņu… Cik viegli pateikt: nedomāsim vairs par viņu… Es taču nogalināju cilvēku.

Viņš ātri uzlēca uz vaļņa, izskrēja caur parku un sasniedza pili. Pirmais cilvēks, ko viņš ieraudzīja, bija Diāna, kas pļāpāja ar savu draudzeni.

— Cik labi viņai izskatās melnās drānas, — Sentlukāss nodomāja. Piegājis pie abām sievietēm, viņš teica Diānai: — Piedodiet, mīļā Diāna, man steidzīgi jārunā ar manu sievu.

— Lūdzu, monsieur. Es tikmēr bibliotēkā uzmeklēšu tēvu. Žanna, kad būsi izrunājusies, tu mani satiksi tur.

— Labi, — atbildēja Žanna.

Sentlukāss atstāstīja savai sievai notikumu mežā. Ziņa Viņu ļoti pārsteidza. Abi nolēma, ka šādos apstākļos ir neiespējami turpmāk izmantot

Meridoras viesmīlību. Kamēr Sentlukāsa kundze uzmeklēja savu draudzeni, lai tai pastāstītu par neparasto atgadījumu, Sentlukāss aizgāja parūpēties par zirga apsedlošanu.

— Kurp mēs dosimies? — Žanna jautāja.

— Uz Parīzi.

— Uz Parīzi? Bet karalis?

— Karalis būs visu aizmirsis. Kopš mūsu pazušanas ir bijis tik daudz jaunumu. Bez tam droši vien ir gaidāms karš, un man ir jābūt savā vietā.

Sentlukāss iesteidzās istabā un, rokai trīcot, uzrakstīja Busī sekojošas rindas:

«Dārgais draugs!

Jūs droši vien dzirdēsit par grāfa Monsoro liktenīgo nelaimi. Vecajā gāršā mēs saķildojāmies par mūra izbirzumu un zirgu, kas zina ceļu bez pavadas. Ķildas karstumā grāfs Monsoro tik nelaimīgi nokrita uz magonēm un laumutītēm noaugušā klajuma, ka uz vietas bija beigts.

Jūsu draugs Sentlukāss.

P.S. Ja jums pirmajā mirklī kaut kas šķiet neticams, tad es varu piebilst, ka šajā nestundā mums abiem rokās bija zobeni. Es tūlīt dodos uz Parīzi, lai kalpotu karalim, jo pēc visa notikušā Anžū man vairs neliekas droša."

Pēc desmit minūtēm barona kalps ar šo vēstuli steidzās uz Ažēru, kamēr Sentlukāss ar kundzi pa kādām sāndurvīm atstāja pili un aizjāja. Diāna palika viena. Raudādama viņa izdomājās, kā par bēdīgo divkauju pastāstīt baronam.

Kad Sentlukāss pagāja garām, viņa novērsās.

— Kāpēc gan pakalpot draugiem, jo visi cilvēki ir tikai nepateicīgi, — grāfs bilda sievai. — Vienīgi es esmu pateicīgs.