Grāfiene de Monsoro

XXIV Mazs cinītis gāž lielu vezumu

Katrīna bija zaudējusi. Viņa brīnījās par dēla neparasto pārvēršanos, par viņa negaidīto noteiktību, kad niecīgs atgadījums visu atkal pārmainīja. Busī bija paslēpies kādā ejā, ko caur tapešu spraugu redzēja vienīgi hercogs, kam viņš bīstamākajos mirkļos bija drošs balsts.

Busī interesēs bija karš par katru cenu. Viņam vajadzēja palikt Anžū, kamēr te uzturējās grāfs Monsoro, lai apsargātu vīru un apmeklētu daiļo kundzi.

Viņš bija Katrīnas izlīgšanas politikas pretinieks. Busī redzēja, ka ir uzvarējis, un ar. lepnumu nolēma atgriezties savā istabā. Tai mirklī Remi pieskārās viņa rokai. Kad viņš noskaities pagriezās, ārsts pasniedza tam mazu vēstulīti, piebilzdams, ka to atnesis sūtnis no Meridoras.

Tiklīdz Busī bija vēstuli izlasījis, viņam asinis saskrēja galvā. Mirkli viņš likās gluži apstulbis. Lai nepakristu, viņš noslīga kādā atzveltnes krēslā pie loga.

— Palūk, — viņš ierunājās, — palūk, ko Sentlukāss manā labā ir izdarījis!

Viņš pasniedza vēstuli Remī, kas to ziņkārīgi izlasīja un piebilda:

— Man liekas, ka tas ir ļoti skaisti, un Sentlukāss ir tiešām godavīrs. Lai dzīvo drošsirdīgās dvēseles!

— Neticami! — Busī murmināja.

— Protams — neticami, bet tur neko nevar darīt. Mūsu apstākļi tagad ir krasi mainījušies. Pēc deviņiem mēnešiem grāfienei Busī vajadzēs manu palīdzību. Pie velna! Neraizējieties, es saņemu jaunpiedzimušos tikpat labi, kā maitre Ambruāzs Parē.

— Jā, — atbildēja Busī, — viņa būs mana sieva.

— Man liekas, ka tur vairs nekas liels nebūs darāms, un viņa jau sen ir jūsējā.

— Monsoro ir miris!

— Miris! — Oduī atkārtoja. — Tā tur stāv rakstīts.

— Ak, man liekas, ka es sapņoju, Remī. Es vairs neredzēšu rēgu, kas apdraudēja mūsu laimi? Remī, mēs maldāmies.

— Mēs nemaz nemaldāmies. Pie velna, lasiet vēlreiz! «Nokrita magonēs, un tik liktenīgi, ka bija uz vietas beigts!» Es jau agrāk ievēroju, ka magonēs krist ir ļoti bīstami, bet man liekas, ka ŠI nelaime var apdraudēt vienīgi sievietes.

— Diāna vairs nevar palikt Meridorā, — Busī ierunājās. — Es to negribu. Viņai jāapmetas citā vietā, kur var aizmirst notikušo.

— Man liekas, ka Parīze būtu vislabākais patvērums, — ārsts atbildēja.— Tur var viegli aizmirsties.

— Tev taisnība. Viņai atkal jāapmetas mazajā namiņā, lai tur klusībā pavadītu desmit atraitnības mēnešus, kad notiks mūsu kāzas un ausis mūsu laimes rīts.

— Bet tādā gadījumā Anžū ir jāvalda mieram, — Remī viņu pārtauca.

— Pareizi! — Busī iesaucās. — Ak, mans Dievs, cik daudz laika ir veltīgi izšķiests, gluži veltīgi!

— Vai jūs gribat kāpt zirgā un doties uz Meridoru?

— Nē, nevis es, bet tu. Man jāpaliek šeit. Šai mirklī es tur arī nepiederētos.

— Kā es viņu redzēšu? Vai es varu doties uz pili?

— Nē! Vispirms dodies uz veco gāršu! Varbūt, ka viņa tur pastaigājas. Ja tur viņas nav, steidzies uz pili!

Un viņš atkal nostājās tapešu spraugā.

Katrīna vēlreiz mēģināja atgūt zaudēto. Pateicoties savai veiklībai un runas dāvanām, viņa dēlā uzveica Busī iespaidu.

Viņa izskaidroja, ka hercogam ir jāatgriežas Parīzē, kur to lieliski sagaidīs pats karalis. Lai viņš izvēlas savus sargus, lai ieceļ kapteini, kas varētu būt Busī. Fransuā paskatījās uz tapešu spraugu. Busī piekrizdams palocīja galvu.

— Ko tas nozīmē? — hercogs domāja. — Vai Busī vēlējās karu tikai tādēļ, lai kļūtu par manas gvardes kapteini?

— Tātad man ir jāpiekrīt? — hercogs skaļi jautāja.

— Jā, jā, jā! — Busī kratīja rokas, galvu un plecus.

— Tātad man ir jāatstāj Anžū un jādodas uz Parīzi? — hercogs turpināja.

— Jā, jā, jā! — Busī atkārtoja vēl dedzīgāk.

— Protams, mīļais bērns,—atbildēja Katrīna. — Vai tad Parīzē atgriezties ir tik grūti?

— Tiešām, — hercogs murmināja, — es nesaprotu. Mēs visu norunājām, un tagad viņš ieteic mieru un saprašanos.

— Nu, ko jūs atbildēsit? — izbrīnētā Katrīna jautāja.

— Māt, es vēl padomāšu, — teica hercogs, cerēdams uz Busī paskaid­rojumu, — un rit…

— Viņš padodas, — domāja Katrīna. — Es esmu uzvarējusi.

Māte karaliene vēlreiz apskāva dēlu. Tad viņi šķīrās.