Grāfiene de Monsoro

XXVIII Mūks brīvībā

Tajā pašā dienā, kad Sentlukāss ar savu kundzi atgriezās galmā, atklātībā parādījās arī aizmirstībā nogrimušais Gorenflo ar savu ēzeli Panurgu.

Kopš vakara, kad Parīzes ielās pierakstīja visus līgas piekritējus, viņi abi pie klostera galda un pilnās siles bija baudījuši ļoti labu dzīvi.

Gorenflo joprojām bija savu klostera brāļu brīnuma radījums. Arī Gorenflo juta, ka no viņa gaida kaut ko lielu, tāpēc muldēja nesaprotamas runas, rādīja visādus pārsteigumus, bet nepārkāpa pieklājības robežas. Viņš tikai nožēloja, ka pēc ievērojamās nakts Ženevjevas klosterī viņu neizlaida no klostera mūriem. Tas sāpināja viņa tauko sirdi. Zelta brīvības un Čiko jautrās sabiedrības atmiņas viņu skumdināja. To ievēroja brāļi un priors. Viņi pētīja un uzzināja Gorenflo skumju cēloni. Un tā kādā dienā, piebāzis mūka kabatas ar zelta gabaliņiem, princis to aizraidīja jaunā krusta karā.

— Jums taču ir teksts, ko sprediķot pagāniem, mīļais brāli? — priors Žozefs Fulons jautāja, kad Gorenflo sēdās uz ēzeļa.

— Jā, protams.

— Vai negribat pateikt?

— Labprāt, bet tikai jums vienam. Priors piegāja pie Gorenflo.

— Sprigulis, kas sadauza graudus, sadauza pats sevi, — Gorenflo čukstēja.

— Lieliski, cildeni! — priors iesaucās.

— Lieliski, cildeni! — pārējie mūki sajūsmā atkārtoja.

— Vai tagad es esmu brīvs, mans tēvs? — Gorenflo pazemīgi jautāja.

— Jā, mans dēls, — cienījamais priors iesaucās, — staigā tā Kunga ceļus! Gorenflo ar divu spēcīgu mūku palīdzību uzrāpās uz Panurga un ap

septiņiem vakarā atstāja klosteri.

Tiklīdz Gorenflo bija sasniedzis pirmo ielu, viņš nogriezās pa labi un patlaban jāja gar jakobīņu klosteri, kad Panurgs pēkšņi apstājās. Viņu apturēja spēcīga roka.

— Kas tur? — Gorenflo bailēs iesaucās.

— Labs draugs! — atskanēja balss, kas mūkam šķita pazīstama. Gorenflo sajuta tieksmi bēgt. Bet mūks sen nebija jājis un tam visai grūti

nācās noturēt līdzsvaru, tāpēc viņš arī neuzdrošinājās ēzeli apgriezt.

— Ko jūs gribat? — viņš jautāja.

— Cienījamais brāli, vai jūs neparādītu man ceļu uz viesnīcu «Pilnības rags»? — balss atbildēja.

— Visi velni! — Gorenflo līksmi iesaucās. — Tas taču ir Čiko!

— Pareizi, — atbildēja gaskonietis. — Es gribēju uzmeklēt jūs klosterī, mans mīļais brāli, bet tad redzēju, ka jūs izjājat no tā. Es jums sekoju, jo baidījos jums tuvoties, lai neradītu aizdomas. Esat sveicināts, mūka kungs! Jūs esat ļoti novājējis.

— Bet jūs esat kļuvis daudz resnāks. Bet ko jūs tur nesat, monsieur Čiko?

— Es viņa majestātei nozagu stirnas gaļu. To mēs izcepsim, — gaskonietis paskaidroja.

— Mīļais Čiko, — iesaucās mūks, — bet kas jums ir otrā rokā?

— Pudele Kipras vīna, ko kāds karalis atsūtījis manam karalim.

— Parādiet! — sacīja Gorenflo.

— Šo vīnu es ļoti mīlu. Un tu, brāli?

— Ak, ak! — Gorenflo laimē gavilēja, šūpodamies uz ēzeļa, kas zem maka smaguma ļodzījās vien.

Bezgalīgā priekā mūks izstiepa rokas pret debesīm un sāka dziedāt tādā balsī, ka tuvējo namu logos stikli iedārdējās kā pērkona grāvienos:

No burvības, kas dziesmā skan, Gūst baudu tikai auss, No puķes, smaržainas kas tvan, Pilns netiek arī kauss. Aiz to mans vīns visgardākais, Pēc kā sirds ilgās tvīkst; Kad satumst vakars trakākais, Prāts vīnā noreibt drīkst!

Brālis Gorenflo dziedāja pirmo reizi pēc vesela mēneša.