Grāfiene de Monsoro

XXVI Atgriešanās Parīzē

Tiklīdz Anžū hercoga un karalienes mātes saruna bija beigusies, Katrīna lika pasaukt savus ļaudis un pavēlēja sagatavoties aizceļošanai, kurai vajadzēja notikt vai nu rīt, vai vēlākais parīt. Hercogs steidzās pie Busī, lai uzzinātu par pēkšņo pārmaiņu iemeslu.

Busī, kas vai piekto reizi bija pārlasījis Sentlukāsa vēstuli, sagaidīja hercogu smaidīdams un iesaucās:

— Ak, monsieur, kāds gods, ka jūs mani apmeklējat!

— Jā, es ierados, lai prasītu paskaidrojumu. Tu man ieteici pretoties manas mātes gribai, es to arī darīju, bet kad viss bija galā, tu nāci un teici: «Nolieciet bruņas, monsieur, nolieciet bruņas!»

— Dodams jums padomu, monsieur, es nezināju Katrīnas domas. Bet kad es redzēju, ka viņa ieradusies, lai vairotu jūsu augstības laimi un slavu…

— Kā, — hercogs iesaucās, —lai vairotu manu laimi un slavu? Kad es atradīšos Parīzē, kad es atkal būšu viņas valgos, viņa mani atkal izsmies.

— Monsieur, tā gan viņa nedomā. Par ko viņa jūs izsmies? Vai jūs nedzirdējāt, ko māte karaliene jums ieteica?

— Viņa daudz ko ieteica.

— Un tas jūs uztrauc?

— Jā. -

— Bet, starp citu, viņa jums ieteica arī gvardi, ko varētu vadīt monsieur Busī.

— Jā.

— Paklausiet! Ieceliet Busī par kapteini, Atrāžu un Livaro — par leitnantiem, bet Ribeirāku — par jūsu karognesēju. Ja jums būs gvarde, tad jūs neviens nevarēs izsmiet un nesveicināt, kad jūs iesit garām, kaut tas būtu pats karalis.

— Tiešām, — atbildēja hercogs, — man liekas, ka tev taisnība. Es pārdomāšu.

— Pārdomājiet, monsieur!

— Bet ko tu nupat tik uzmanīgi lasīji?

— Piedodiet, vēstuli.

— Vēstuli?

— Kas jūs interesē vēl vairāk nekā mani. Pie velna, man gan ir galva, ka es aizmirsu to tūlīt parādīt.

— Vai tas ir kāds liels jaunums?

— Jā, un arī bēdīgs jaunums: grāfs Monsoro ir miris!

— Ko jūs sakāt? — hercogs izbrīnā iesaucās. Busī likās, ka šai izsaucienā ieskanas neizsakāms prieks.

Ar labpatiku princis noklausījās, ka starp Sentlukāsu un grāfu Monsoro izcēlusies ķilda un ka pēdējais divkaujā kritis.

Pēkšņi viņš piecēlās un uzsauca:

— Liec apsedlot zirgus, Busī!

— Apsedlot zirgus? Kāpēc?

— Mēs jāsim uz Meridoru. Es gribu Diānas kundzei izteikt savu līdzjūtību. Bez tam šis jājiens man jau sen bija padomā, un cs tiešām nezinu, kāpēc arvien to atliku. Tagad es vairs negribu vilcināties.

— Tiešām, — Busī pārdomāja, — tagad, kad Monsoro ir miris un man vairs nav jābaidās, ka viņš savu sievu varētu pārdot hercogam, man ir vienalga, ka viņi satiekas. Ja viņš uzmāksies, gan es mācēšu aizsargāt. Uz priekšu! Es redzēšu savu mīļo Diānu!

Viņš aizgāja, lai pavēlētu apsedlot zirgus, un pēc stundas ceturkšņa, kamēr Katrīna gulēja, princis, Busī un desmit galminieki devās uz Meridoru.

Ieraugot greznos jātniekus, pils sargs iznāca pie grāvja un apjautājās pēc viesa vārda.

— Anžū hercogs! — princis iesaucās.

Vārtsargs tūlīt satvēra ragu un sāka to pūst.

Pie uzvelkamā tilta atsteidzās visi kalpi.

Drīz vien parādījās arī vecais barons, rokā turēdams savas pils atslēgu.

— Liekas, ka par grāfu Monsoro gan ne visai sēro, — hercogs noteica.— Paraugieties, Busī, šiem ļaudīm visiem taču ir tik parastas sejas.

Uz kāpnēm parādījās kāda sieviete.

— Ak, skaistā Diāna! Vai tu redzi, Busī, vai tu redzi?

— Protams, redzu, monsieur, — jauneklis atbildēja. — Tikai Remī gan neredzu, — viņš pavisam klusu piebilda.

Diāna tiešām iznāca no pils. Bet aiz viņas tūlīt sekoja kādas nestuves, kurās, drudzī un greizsirdībā kvēlodams, gulēja grāfs Monsoro.

— Kas tas? — iesaucās hercogs, pagriezdamies pret savu biedru, kas bija kļuvis bālāks par mutautiņu, ar ko viņš pūlējās slēpt savu satraukumu.

— Lai dzīvo Anžū hercogs! — sauca Monsoro, mēģinādams pacelt roku.

Viesu pārsteigums nebija ilgs. Hercogs drīz vien sāka smaidīt un iesaucās:

— Ak, mīļo grāf, kāds laimīgs pārsteigums! Mums ziņoja, ka jūs esat miris.

— Nāciet, nāciet, monsieur, — sacīja ievainotais, — nāciet, lai es noskūpstu jūsu augstībai roku. Paldies Dievam, es neesmu miris, bet esmu jūsu vispadevīgākais un uzticīgākais kalps. Un jūs, Busī, — viņš piebilda, — saņemiet manu vissirsnīgāko paldies, ja man jums jāpateicas par manu dzīvību.

— Man? — stomījās jauneklis, domādams, ka grāfs viņu izsmej.

— Protams, gan netieši, bet tāpēc mana pateicība nav mazāka. Šis ir mans glābējs, — Monsoro norādīja uz Remī, kas izmisumā pacēla rokas pret debesīm un būtu vai zemē ielīdis.

Kaut gan ārsts brīdināja, lai grāfs cieš klusu, taču viņš visos sīkumos atstāstīja par Oduī lielo gādību un palīdzību.

Hercogs savilka pieri. Busī nikni paskatījās uz Remī, kas slēpās aiz Monsoro. Nelaimīgā vīra sejā skaidri bija jaušama atzīšanās:« Ak, es neesmu vainīgs!»

— Es dabūju zināt, ka arī jūs, Remī, kādreiz esat bijis tuvu miršanai, tāpat kā es. Tā ir mūsu draudzības drošākā saite. Ja Monsoro mīl, tad viņš mīl no visas sirds. Ja viņš ienīst, tad nīst ar visu dvēseli.

Busī likās, ka grāfa acīs pazib zibeņi, kas bija vērsti pret Anžū hercogu. Bet tas neko neievēroja, nolēca no zirga un piegāja pie Diānas.

— Godātā kundze, mēs cerējām ierasties sēru mājā, bet atrodam svētību un prieku. Jūs, Monsoro, atpūtieties. Ievainotajiem miers ir labākās zāles.

— Monsieur, kamēr Monsoro ir dzīvs, viņš pats jūs iepazīstinās ar mūsu māju.

Šoreiz hercogs, liekas, bija pareizi nojautis grāfa domas. Viņš atlaida Diānas roku.

— Ejiet pie Diānas, — Remī iečukstēja Busī.

Busī piegāja pie Diānas. Monsoro viņam uzsmaidīja. Busī satvēra Diānas roku, un grāfs Monsoro atkal pasmaidīja.

— Notikušas lielas pārmaiņas, — Diāna pusbalsī paskaidroja.

— Kāpēc tās nevarēja būt vēl lielākas, — Busī nomurmināja.

— Barons princi un viņa pavadoņus uzņēma ar patriarhālās viesmīlības greznumu.

— Madame, — Busī sacīja Diānai, — es tiešām esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Saņēmis ziņu par grāfa Monsoro nāvi, es ieteicu princim doties uz Parīzi. Viņš piekrita, un nu jūs paliekat Anžū.

— Ak, Luī, — jaunā sieviete atbildēja, maigiem pirkstiem pieskardamās Busī rokai, — kā jūs drīkstat apgalvot, ka esat nelaimīgs? Vai jūs esat jau aizmirsis visas skaistās dienas, neizsakāmo prieku, atmiņās par kuru mana sirds vai stingst?

— Es neko neaizmirstu, madame, tieši otrādi, es ļoti labi visu atceros, un tāpēc bez šīs laimes es esmu nožēlojams. Vai jūs saprotat, kā es ciešu, madame, ka man jāatgriežas Parīzē! Mana sirds lūst, Diāna!

Diāna paskatījās Busī. Viņa acīs bija tik daudz skumju, ka viņas galva noslīga pārdomās, kamēr jauneklis stāvēja viņas priekšā un gaidīja.

— Jūs dodaties uz Parīzi, Luī, es arī, — Diāna pēkšņi sacīja.

— Kā, jūs gribat grāfu Monsoro atstāt?

— Ja es gribētu viņu atstāt, tad viņš mani neatstātu. Nē, ticiet man, Luī, būs labāk, ja viņš nāks līdzi.

— Ievainots, slims? Tas nav iespējams!

— Es saku, ka viņš nāks līdzi.

Viņa tūlīt atlaida Busī roku un tuvojās princim.

Ieraugot Diānu, grāfa seja noskaidrojās. Bet šis miera mirklis nebija ilgs. Tas pazuda kā saule mākoņos. Diāna devās pie prinča, un grāfs atkal savilka pieri.

— Monsieur, — grāfiene burvīgi pasmaidīja, — stāsta, ka jūsu augstība esot kaislīgs puķu mīlētājs. Nāciet, cs jūsu augstībai parādīšu Anžū skaistākos ziedus.

Fransuā padevīgi piedāvāja savu roku.

— Kurp jūs monsieur vēdīsit, madame? — Monsoro nemierīgi jautāja.

— Uz siltumnīcu, monsieur.

— Tad nesiet arī mani uz siltumnīcu.

— Liekas, ka esmu izdarījis labu darbu, viņu nenogalinādams, — Remī nodomāja. — Paldies Dievam, viņš pats sevi nogalinās.

Diāna uzsmaidīja Busī un klusi pačukstēja:

— Grāfs Monsoro nedrīkst uzzināt, ka jūs atstāsit Anžū. Par pārējiem es gādāšu.

— Labi! — atbildēja Busī.

Viņš devās pie prinča, un, kad Monsoro nestuves bija pazudušas krūmos, tas paskaidroja, ka par viņa augstības atgriešanos Parīzē grāfam Monsoro nekas nebūtu jāzina.

Drīz vien viņi sasniedza siltumnīcu. Diānas smaidi princi apbūra. Fransuā iegāja pirmais, Diāna viņam sekoja. Monsoro gribēja sekot, bet durvis izrādījās pārāk šauras un viņam bija jāpaliek ārpusē.

Busī, kas jaunās sievietes domas lasīja gaišā skatienā, saprata viņas smaidus un mierīgi palika pie Monsoro.

— Jūs esat pārāk stūrgalvīgs, monsieur grāf. Šīs durvis ir šauras, un jūs nekad netiksit tur iekšā.

— Monsieur, monsieur, — Monsoro teica, — neejiet siltumnīcā, tur ir nāvīgi iztvaikojumi, tur ir ārzemju puķes, kas izplata indīgu smaržu, monsieur.

Uztraukuma dēļ grāfs atkal zaudēja samaņu.

Remī pavēlēja ievainoto aiznest uzpili un tad jautāja savam pavēlniekam:

— Kas nu man jādara?

— Pabeidz, ko tu tik labi esi iesācis. Paliec pie viņa un ārstē viņu!

Tad viņš pastāstīja Diānai par viņas laulātā drauga jauno nelaimi. Grāfiene tūlīt atstāja hercogu un aizsteidzās uz pili.

— Vai jums izdosies? — Busī iejautājās, kad viņa steidzās garām.

— Es ceru, — Diāna atbildēja. — Lai kā arī nebūtu, neaizejiet, pirms neesat saticis Ģertrūdi.

Grāfs drīz vien atjēdzās. Viņš tūlīt gribēja piecelties, bet Remī jau bija sagatavojies un licis viņu piesiet pie matrača.

Monsoro atkal ievaidējās. Pārlūkojis istabu, viņš ieraudzīja Diānu un sacīja:

— Ak, tā esat jūs, madame, es ļoti priecājos. Es gribu pateikt, ka vēl šovakar mēs atgriežamies Parīzē.

Remī velti mēģināja iebilst. Monsoro nepiekāpās, un Diāna deva ārstam slepenu zīmi, lai viņš klusē.

Pa to laiku hercogs atvadījās no barona, pateicās par lielo viesmīlību un atkal sēdās zirgā.

Šai mirklī parādījās Ģertrūde. Skaļā balsī viņa atvainojās hercogam, ka viņas kundze laulātā drauga jaunās slimības lēkmes dēļ nevar no viņa augstības atvadīties. Busī viņa pavisam klusu pačukstēja, ka Diāna vakarā

aizceļo. »

Fransuā devās ceļā. Hercogs nevarēja aizmirst Diānas saldos smaidus un nepavisam negribēja doties uz Parīzi.

— Klausies, Busī, — viņš teica, — es pārdomāju.

— Labi, monsieur, par ko?

— Ka man tūlīt vajadzētu klausīt mātes padomam.

— Jums taisnība. Viņa varēs lielīties, ka ir lieliska politiķe.

— Bet ja es vēl vilcinos apmēram astoņas dienas vai arī viņu aizturu un sarīkoju lieliskus svētkus, es savai mātei parādītu, ka varu būt patstāvīgs.

— Lieliski, monsieur. Bet man liekas…

— Astoņas dienas es vēl palikšu šeit, — sacīja hercogs, — ar to es no mātes iegūšu jaunus nosacījumus.

Busī izlikās, ka pārdomā.

— Tiešām, monsieur, — viņš iesaucās, — viņa arvien piedāvās visādus nosacījumus. Bet ievērojiet, ka jums šis laiks jāizmanto uzvarai, nevis zaudējumiem. Karalis…

— Kas ir ar karali?

— Karalis jūsu nodomam nepiekritīs, karalis var sadusmoties…

—Tev taisnība. Es aizsūtīšu kādu, lai tas manu brāli pasveicina un paziņo par manu atgriešanos.

— Jā, bet sūtnim draud lielas briesmas. Jūsu sūtni var aizsūtīt uz Bastīliju. Bet es mīlu briesmas, monsieur, es gribu būt jūsu sūtnis.

— Busī, mans mīļais Busī, — iesaucās hercogs, — ja tu to izdarīsi, tad es tev būšu mūžam pateicīgs.

Busī pasmaidīja. Viņš ļoti labi pazina viņa augstības pateicību. Hercogs domāja, ka viņš vēl šaubās, un apsolīja včl desmittūkstoš ekiju.

Busī piedāvājumu noraidīja un paziņoja, ka jau vakarā dosies ceļā.

— Drošsirdīgais Busī, mīļais Busī! — hercogs sauca. — Vai tu tiešām piekriti?

— Vai es piekritu? Jūs ziniet, monsieur, ka jūsu dēļ esmu gatavs iet caur uguni un ūdeni. Dzīvojiet jautri Ažērā un izkaulējiet no karalienes man kādu labu muižu.

— Es par to domāju, mīļais draugs.

— Tad lai Dievs jums palīdz, monsieur!

Jautrāks par skolnieku, kam zvans vēsta stundas beigas, Busī devās pie karalienes mātes, lai saņemtu viņas pavēles, pēc tam sāka gaidīt ziņu no Meridoras, ka Diāna izceļojusi.

Tikai nākamajā rītā ap pulksten septiņiem kāds staļļa puisis ziņoja, ka, neievērojot vecā barona asaras un Remī iebildumus, grāfs nestuvēs devies uz Parīzi. Diāna, Remi un Ģertrūde viņu jāšus pavadījuši.

Busī neko citu negribēja zināt. Viņš tūlīt uzlēca jau kopš vakarvakara apsedlotā zirgā un aizjāja pa to pašu ceļu.