Grāfiene de Monsoro

XXX Busī ierodas pie Indriķa III un saķildojas ar minjoniešiem

Ne Katrīna, ne Anžū hercogs neatgriezās Luvrā. Abu brāļu nesaticība kļuva arvien lielāka un nopietnāka.

Pie karaļa neieradās neviens mātes sūtnis. Viņš iedomājās par ļaunāko.

Minjoniēši aizrādīja:

— Sire, jūsu brālim ir slikti padomdevēji.

Bet Fransuā padomdevējs varēja būt vienīgi Busī, kas izpelnījās karaļa vislielāko žēlastību.

Kādudien beidzot pieteica Anžū hercoga sūtni.

Šī vēsts karali un viņa mīluļus tā sakaitināja, ka viņi nozvērējās sūtnim atriebt viņas majestātes nicināšanu. Minjoniēši nospodrināja savus zobenus un sienās izmēģināja savus dunčus. Vienīgi Čiko klusēja un atstāja savu zobenu un dunci makstī. Bet Indriķis atcerējās, ka viņa jokdaris vienmēr ir bijis labs padomdevējs, kad visi citi pieļauj lielas kļūdas, un apvaicājās par padomu.

Čiko norādīja uz minjoniešu smieklīgo gatavošanos un aizrādīja, ka uzmanīgais hercogs gan jūtas visai drošs, jo no viņa ieradies sūtnis. Viņš ieteica sūtni saņemt ar šķietamu laipnību un nogaidīt izdevību, kad Fransuā kopā ar hercogu Gīzu varēs apcietināt un ievietot drošā pili.

Viņu sarunas laikā ienāca gvardes virsnieks.

— Kas ir? — karalis jautāja.

— Sire, Anžū hercoga sūtnis ierodas Luvrā, — virsnieks ziņoja.

— Ar pavadoņiem?

— Nē, viens pats.

— Tad viņš jāsaņem jo laipnāk, Indriķi, jo tas būs kāds drošsirdis, — Čiko ieteica.

— Uz priekšu, — pavēlēja karalis, mēģinādams savaldīties, — uz priekšu! Lai galms sapulcējas lielajā zālē. Es uzvilkšu melnas drēbes, jo man jārunā ar brāļa sūtni.

Indriķa III tronis atradās lielajā zālē.

Ap troni pulcējās trīcošs pūlis. Karalis sēdēja visai noskumis. Visu acis bija pievērstas galerijai, pa kuru gvardes kapteinim vajadzēja ievest hercoga sūtni.

— Sire, — Kvēls čukstēja karalim, — vai jūs zināt sūtņa vārdu?

— Nē, bet tas ir vienalga.

— Sire, tas ir monsieur Busī. Vai ar to apvainojums nekļūst trīskārtīgs?

— Es neredzu, kur te saskatāms apvainojums, — Indriķis vēsi atbildēja.

— Jūsu majestāte varbūt neredz, bet mēs gan saskatām, — Šombergs

teica.

Indriķis neatbildēja. Viņš juta, ka ap viņa troni rūgst dusmas un naids, un priecājās, ka varēs ienaidniekam atriebties.

Kvēls sarka un bālēja. Viņa rokas žņaudza zobena rokturi. Šombergs uzvilka cimdus un jau tvēra dunci. Možirons paņēma savu zobenu no kāda pāža rokām un apjoza pie jostas. Espernons uzsmailēja ūsas līdz ausīm un nostājās aiz saviem biedriem.

— Ievediet sūtni, — Indriķis pavēlēja.

Zālē iestājās klusums. Likās, ka šai klusumā var dzirdēt trakojam karaļa dusmas.

Galerijā atskanēja lepni soļi, nošķinda pieši.

Ar paceltu galvu un mierīgu skatienu Busī ienāca zālē.

Viņš devās tieši pie karaļa, zemu palocījās un gaidīja, līdz to izjautās. Viņš stāvēja lepni un apzinīgi, kā muižnieks, kas nekad savu karali nav apvainojis.

— Jūs esat šeit, monsieur Busī? — karalis iesāka, — Man liekas, ka jūs bijāt Anžū sirdī.

— Sire, es tiešām biju tur, — atbildēja Busī, — bet es Anžū atstāju.

— Un kāpēc jūs ieradāties mūsu galvaspilsētā?

— Parādīt jūsu majestātei mūsu godbijību.

Karalis un minjoniēši saskatījās.

— Tikai? — karalis augstprātīgi vaicāja.

— Es ierados ari viņa augstības, Anžū hercoga, uzdevumā, lai viņa padevību pievienotu manējai.

— Ko hercogs vēl teica?

— Viņa augstība teica, ka viņš kopā ar māti karalieni gatavojas atgriezties Parīzē un vēlas, lai jūsu majestāte viņu saņemtu kā uzticamāko pavalstnieku.

Karalis tik tikko valdīja pārsteigumu un nebija spējīgs turpināt uzdot jautājumus.

Mirkli izmantoja Čiko un iesaucās:

— Labrīt, monsieur Busī!

Busī pagriezās izbrīnā, ka šajā zālē uzradies arī viens draugs.

— O, monsieur Čiko, sirsnīgi sveicinu, — Busī atbildēja. — Kā klājas monsieur Sentlukāsam?

— Ļoti labi. Patlaban viņš ar kundzi pastaigājas gar putnu būriem.

— Un tas ir viss, kas jums sakāms, monsieur Busī? — jautāja karalis.

— Jā, sire. Pārējos jaunumus pastāstīs viņa gaišība personīgi.

— Ļoti labi, — karalis teica.

Viņš piecēlās no troņa un nokāpa divus pakāpienus zemāk. Audience bija beigusies, galminieki izklīda.

Busī pamanīja, ka viņu ielenc minjoniēši — kā četri ienaida un draudu tēli.

Zāles otrā galā karalis klusi apspriedās ar kancleru.

Busī izlikās, ka neko neredz, un mierīgi sarunājās ar Čiko.

NolCmis Busī laupīt pedejo atbalstu, karalis iesaucās:

— Čiko, nāciet šurp, man ar jums jārunā!

Čiko laipni palocījās, Busī tikpat smalki atbildēja. Viņš palika viens. Viņa seja un izturēšanās pārvērtās. Pret karali viņš bija izturējies mierīgi, pret Čiko pieklājīgi, tagad viņš bija lepns.

Viņš tuvojās Kvēlam un jautāja:

— Labrīt, monsieur Kvei! Vai drīkstu vaicāt, kā klājas?

— Diezgan slikti, monsieur, — Kvēls atbildēja.

— Mans Dievs, kas gan noticis? — iesaucās Busī, izlikdamies, ka ir uztraucies.

— Ir kaut kas tāds, kas mūs ļoti nomāc, — Kvēls paskaidroja.

— Kaut kas? — Busī brīnījās. — Vai tad jūsējie nav diezgan spēcīgi, lai šo «kaut ko» uzveiktu?

— Piedodiet, monsieur, — iebilda Možirons, aizbīdīdams Šombergu, kas arī gribēja iejaukties sarunā, — piedodiet, monsieur Kvēls gribēja teikt — kāds.

— Bet ja kāds monsieur KvClu apgrūtinās, tad viņš taču to pabīdīs sāņus,— Busī atbildēja.

— Arī es devu viņam šo padomu, un man liekas, ka viņš paklausīs, — piebilda Šombergs.

— Ak, tas esat jūs, monsieur Šomberg? — iesaucās Busī. — Es jūs nemaz nepazinu.

— Varbūt, ka man joprojām ir zila seja, — Šombergs atbildēja.

— Ne, tieši otrādi! Jūs esat ļoti bāls. Vai jūs neesat vesels, monsieurV

— Ja es esmu bāls, monsieur, tad aiz dusmām.

— Tātad arī jūs kaut kas vai kāds nomāc?

— Jā, monsieur.

— Tāpat kā mani. Arī mani kaut kas nomāc, — piebilda Možirons.

— Aizvien asprātīgāk, mīļais Možiron, — sacīja Busī. — Tiešām, mani kungi, jūsu apmulsušās sejas mani ļoti uztrauc.

— Jūs neaizmirstiet mani, monsieur! — pēkšņi iesaucās Epernons.

— Piedodiet, monsieur Epernon, jūs arvien mīlat slēpties aiz citiem, tā ka man nebija nekāda patika jūs pazīt.

Četru minjoniešu skatieni runāja skaidru valodu, bet Busī smaidīdams turpināja savu spēli. It kā viņu nolūkus nemaz nenojauzdams, viņš izlikās akls un nevērīgs.

Viņš klusēja un smaidīja.

— Hallo! — Kvēls nepacietīgi iesaucās. Busī paskatījās griestos un tad pārlūkoja zāli.

— Monsieur, — viņš ierunājās, — vai jūs neievērojāt šis zāles atbalsi? Marmora sienas neatraida nevienu skaņu, augstie spraišļi balss stiprumu divkāršo. Klajā laukā skaņas sadalās, liekas, ka tās uztver mākoņi.

Možirons tuvojās Busī un gribēja kaut ko iečukstēt.

Jauneklis atkāpās un aizrādīja:

— Nekādus noslēpumus, monsieur! Jūs zināt, ka viņa majestāte ir ļoti aizdomīgs un var iedomāties, ka mēs viņu nopulgojam.

Možirons gluži pārskaities atvirzījās.

Šombergs ieņēma viņa vietu un teica:

— Es esmu neveikls, bet vaļsirdīgs vācietis. Es runāju ļoti skaļi, lai klausītāji varētu saprast. Bet ja manus skaidros vārdus negrib saprast, ja tas, ko es uzrunāju, ir kurls vai spītīgs, tad…

— Jūs? — iesaucās Busī, nicīgi novērodams drosmīgo jaunekli. — Jūs?

Busī paraustīja plecus un uzgrieza Šombcrgam muguru. Viņš atradās

iepretim Epernonam.

— Redzat, mani kungi, — Epernons aizrādīja, — redzat, monsieur Busī izskatās kā laucinieks. Viņš uzaudzējis garu bārdu un viņa zobenu nerotā saite. Viņam ir melni zābaki un pelēka cepure.

— Es pats ļoti labi redzu, monsieur Epernon. Redzot jūs tik labi ģērbušos, es brīnījos, kas gan daž< dienās ar cilvēku nenotiek. Man, Klermontas grāfam Luī Busī, jāņem par paraugu niecīgs gaskoniešu muižnieciņš. Lūdzu, palaidiet mani garām, jūs taču minat man uz kājām ar visiem saviem miizu zābakiem,— Busī smaidīdams atbildēja.

Pie šiem vārdiem Busī aizgāja garām Kvēlam un Epernonam un sasveicinājās ar Sentlukāsu, kas nule bija ienācis zālē.

Sentlukāss juta Busī sasvīdušo roku.

Viņš nojauta, ka noticis kaut kas neparasts, aizvilka Busī projām no minjoniešiem un tad izveda no zāles.

Minjoniēši dzīvi sarunājās, saistīdami arī citu galminieku uzmanību.

— Tas ir pilnīgi neticami, — sacīja Kvēls. — Es viņu apvainoju, un viņš pat neatbildēja.

— Es viņu izaicināju, bet viņš klusēja, — paskaidroja Možirons.

— Mana roka gandrīz vai skāra viņa seju, bet viņš neatbildēja, — piebilda Šombergs.

— Es nominu viņam kāju, bet viņš neatbildēja, — sauca Epernons.

— Viņš izlikās, ka nesaprot, — piebilda Kvēls. — Tur kaut kas slēpjas.

— Es zinu, — ieteica Šombergs.

— Nu?

— Viņš juta, ka mēs visi četri viņu nogalināsim, un to viņš negrib.

Šai mirklī pie jaunekļiem pienāca karalis, Čiko kaut ko iečukstēja viņam ausi.

— Ko monsieur Busī teica? — karalis jautāja. — Man likās, ka te ļoti skaļi sarunājās.

— Jūs gribat zināt, ko monsieur Busī sacīja, sirel — jautāja Epernons.

— Jā, es esmu ziņkārīgs, — karalis pasmaidīja.

— Neko labu, sire. Viņš vairs nav parīzietis, — atbildēja Kvēls.

— Kas tad?

— Viņš ir padevīgs zemnieks.

— O, ko tas nozīmē? — iesaucās karalis.

—Tas nozīmē to, ka es gādāšu suni, kas sakož viņa kāju ikrus, — atbildēja Kvēls.

— Man ir naktskrēsls, ko es nosaukšu par Busī, — paskaidroja Šombergs.

— Bet es, kungi, iešu vēl tālāk, — piebilda Epernons. — Šodien es uzminu viņam uz kājas, rīt es tam cirtīšu pļauku. Tas ir neīsts drošsirdis, lielīgs drošsirdis.

— Kā, mani kungi, — karalis šķietami ļaunojās, — kā, jūs iedrošināties Luvrā aizskart mana brāļa galminieku!

— Protams, — Možirons padevīgi paskaidroja. — Kaut gan mēs viņu aizskārām, tas tomēr neatbildēja.

Karalis smaidīdams paskatījās uz Čiko un sacīja:

— Mani kungi, es eju pie karalienes, ar kuru kopā es pusdienoju. Uz drīzu redzēšanos! Mūsu itāļu aktieri izrādīs kādu joku lugu. Es jūs ielūdzu to noskatīties.

Galminieki godbijīgi palocījās, un karalis izgāja.

Tai pašā laikā pa citām durvīm ienāca Sentlukāss un ar mājienu aizturēja četrus minjoniešus, kas jau gribēja aiziet.

— Piedodiet, monsieur Kvēl, vai jūs joprojām dzīvojat Sanonorē ielā? — viņš jautāja.

— Jā, mīļais draugs. Un kas tad ir?

— Man ar jums mazliet jāaprunājas.

— O!

— Un jūs, monsieur Šomberg, vai es drīkstu lūgt jūsu adresi?

— Es dzīvoju Betīza ielā, — pārsteigtais vācietis atbildēja.

— Jūsējo, Epernon, es zinu.

— Greneļa ielā.

— Jūs esat mans kaimiņš.

— Un jūs, Možiron?

— Es dzīvoju Luvrā.

— Tātad es varu sākt ar jums. Nē, ar jums, monsieur Kvēl.

— Lieliski! Es sāku saprast. Jūs nākat monsieur Busī uzdevumā.

— To es neesmu teicis. Es tik teicu, ka vēlos ar jums runāt.

— Ar visiem četriem?

— Jā.

— Man liekas, ka Luvra sarunām nav īstā vieta. Sapulcēsimies pie viena no mums. Mēs visi uzklausīsim, kas jums sakāms.

— Teicami!

— Iesim pie Šomberga, Betlza ielā, kas ir tikai dažus soļus no šejienes.

— Jā, nāciet man līdzi!

— Lai notiek, — Sentlukāss palocījās. — Parādiet mums ceļu, monsieur Šomberg.

— Labprāt.

Pieci muižnieki roku rokā atstāja Luvru.

Viņiem sekoja no galvas līdz kājām apbruņojušies sulaiņi.

Tā viņi sasniedza Betīza ielu. Šombergs pavēlēja sakārtot pils lielo salonu.

Sentlukāss uzkavējās priekšistabā.