Grāfiene de Monsoro

XXXII Busī viesos pie Diānas

Priecādamies par teicami veikto uzdevumu, Sentlukāss atgriezās ļoti lepns. Busī viņu gaidīja un pateicās. Taču Sentlukāss atrada viņu ļoti skumīgu.

— Vai es esmu slikti pakalpojis? — jautāja Sentlukāss. — Jūs izskatāties pavisam nomākts.

— Tiešām, mīļais draugs, es nožēloju, ka ļāvu noteikt divkaujas laiku.

— Pacietieties. Aževīni vēl nav ieradušies. Pie velna! Ļaujiet jel viņiem atnākt. Kāpēc jūs tik strauji vicināt nāves izkapti?

— Es tūlīt gribētu mirt.

Sentlukāss izbrīnā paskatījās uz Busī.

— Mirt tādam, kam ir jūsu uzvārds, vecums un mīļākā!

— Ak, es nogalināšu četrus, par to esmu pārliecināts, un saņemšu teicamu dūrienu, kas dos mūžīgo mieru!

— Drūmas domas, Busī!

— Es labprāt vēlētos jūs redzēt manā stāvoklī. Cilvēks, kas izlicies par mirušu un atgriežas, sieviete, ka nevar pamest mirstošā gultu, nevar pasmaidīt, ne runāt, ne rokai pieskarties. Velns un elle! Es vēlētos kādu, ko krietni varētu sapurināt…

Sentlukāss skaļi iesmējās.

— Ak, nevainīgais cilvēks! Mans draugs, jūs esat zaudējis prātu. Par jums pasaulē nav neviena laimīgāka mīlētāja.

— Labi. Pierādiet to precētais vīrs.

— Ļoti viegli. Jūs esat grāfa Monsoro draugs?

— Jā, šis muļķis sauc mani par savu draugu. Man par to ir kauns.

— Tātad jūs esat viņa draugs!

— Nelietīgi valkāts vārds.

— Vai viņš tiešām ir jūsu draugs?

— Viņš to apgalvo.

— Nē, viņš jūs dara nelaimīgu. Draudzībai jādara laimīgu. Jūs neesat viņa draugs. Jūs varat izturēties gluži vienaldzīgi un atņemt tam sievu vai rīkoties kā ienaidnieks un viņu vēlreiz nogalināt, ja viņš vēl nav apmierināts.

— Es viņu tiešām ienīstu, — sacīja Busī.

— Un viņš no jums baidās.

— Jūs domājat, ka viņš mani nemīl?

— Pamēģiniet atņemt viņa sievu, gan jau redzēsit.

— Jauka loģika! Pateicos.

— Vai esat apmierināts?

— Nē. Es gribu būt godavīrs.

— Un apmierināties, ka grāfiene Monsoro garīgi un miesīgi pieder savam vīram? Ja jūs ļausit nonāvēties, viņu droši vien iegūs otrs mīļākais…

Busī savilka pieri.

— Arī mana sieva zinās labu padomu, — piebilda Sentlukāss. — Kad viņa karalienes mātes dārzā saplūks puķes, viņa būs ļoti omulīga. Uzklausiet manu sievu, viņas vārdi ir zelta vērti.

Jautra, mirdzoša, laimē smaidīdama, atnāca Ža nna. Ir laimīgi cilvēki, kuru tuvumā visi bauda prieku un laipnību.

Busī apsveica viņu kā draugu. Viņa sniedza tam roku un, ziedu saišķi ar zelta saiti apsiedama, teica:

— Kā veicas ar mīlu?

— Viņa mirst — atbildēja Busī.

— Viņa ir ievainota un ģībs, — piezīmēja Sentlukāss. — Deru, ka jūs to atkal izdziedināsit, Žanna.

— Parādiet man brūci!

— Monsieur Busī nevar grāfam Monsoro rādīt priecīgu seju un grib atkāpties.

— Un Diānu pamest viņam? — Žanna izbailēs iesaucās.

Viņas vārdu satraukts, Busī piebilda:

— Ak, madame, Sentlukāss jums nesaka, ka es gribu mirt.

Žanna līdzcietīgi paskatījās uz Busī.

— Nabaga Diāna! — viņa nomurmināja. — Vīrieši vienmēr ir briesmīgi nepateicīgi!

— Lūk, manas sievas domas, — aizrādīja Sentlukāss.

— Es — nepateicīgs?! — iesaucās Busī. — Tikai tāpēc, ka es baidos savu mīlu atdot liekulībai, lai viņu nepazemotu?

— Monsieur, tas ir tikai vājš aizbildinājums, — sacīja Žanna. — Ja jūs tiešām būtu iemīlējies, tad jums būtu jābaidās tikai no viena — nezaudēt

mīlā cilvēka sirdi.

— Bet, madame, — Busī iebilda, — tas ir upuris…

— Klusu, atzīstieties, ka jūs Diānu vairs nemīlat! Tā būtu godavīra cienīga atzīšanās.

Busī nobālēja.

— Jūs neiedrošinājāties to pateikt. Tad es to pateikšu.

— Kundze, kundze!

— Jūs lielāties ar savu upuri. Bet vai mēs neuzupurējamies? Doties briesmās, kurās draud tīģera Monsoro atriebība, ļauties Simsona un Hanibāla varai, vai tā nav varonība?

— Ak, es zvēru, ka Diāna ir cēla būtne, un es nebūtu ne ceturto daļu izdarījis, ko viņa ik dienas dara.

— Pateicos, — atbildēja Sentlukāss un godbijīgi palocījās. Žanna skaļi iesmējās.

Busī vilcinājās.

— Un viņš vēl domā, — sauca Žanna, — viņš nekrīt ceļos!

— Jums taisnība, — atbildēja Busī, — cs esmu gļēvāks par visvienkāršāko sievieti.

— Laime, ka jūs to vēl apzināties, — atbildēja Žanna.

— Ko jūs pavēlēsit?

— Doties tūlīt turp.

— Pie grāfa Monsoro?

— Nē, pie Diānas.

— Man liekas, ka viņa neuzticas?

— Ja jūs tik bieži apmeklējāt greizsirdīgā Sarkanbārža sievu, vai pie viņas vienmēr nebija tauks pērtiķis?

Busī iesmējās. Sentlukāss darīja to pašu, Žanna sekoja viņa paraugam. Galminieki pils galerijā caur logiem izbrīnā nolūkojās uz priecīgajiem ļaudīm.

— Madame, — sacīja Busī, — es iešu pie grāfa Monsoro. Dzīvojiet vesels! Viņi šķīrās, taču Busī vēl piekodināja Sentlukāsam, lai par sarunām ar

minjoniešiem viss paliktu noslēpums.

Viņš tiešām aizgāja pie grāfa Monsoro, kuru atrada gultā. Grāfs par apmeklējumu ļoti priecājās. Remī bija apsolījis, ka pēc trīs nedēļām viņa brūces būs sadzijušas.

Diāna pielika pie lūpām pirkstu. Tas bija viņas sveiciens. Viņam vajadzēja grāfam atstāstīt par audienci pie karaļa, par Indriķa dusmām un minjoniešu nicīgo izturēšanos. Diāna smējās.

Monsoro gluži domīgs noklausījās Busī stāstu un tad klusi iečukstēja:

— Tur slēpjas vēl kaut kādi nodomi, vai ne?

— Liekas gan, — atbildēja Busī.

— Jūs nedrīkstat šim zemsirdīgajam cilvēkam uzticēties. Es viņu pazīstu. Varu apgalvot, ka viņš neatteiksies arī no nodevības.

— Es zinu, — Busī pasmaidīja.

— Jūs esat mans draugs, — sacīja Monsoro, — un es gribu jūs atbalstīt. Prasiet man vienmēr padomu, ja vien rodas kaut kādas grūtības.

— Grāf, grāf, pēc pārsiešanas katrā ziņā jāguļ, — iesaucās Remī. — Uz priekšu! Guliet!

— Jā, mīļais ārst. Draugs, pastaigājieties ar grāfieni! Dārzam jābūt bur­vīgam.

— Kā pavēlat, — atbildēja Busī.