Grāfiene de Monsoro

VIII Kas bija dievības balss, ar ko sarunājās karalis

Apmēram desmit minūtes karalis un Čiko nogulēja klusu un nekus­tēdamies. Pēkšņi karalis piecēlās gultā sēdus. Snaudas saldajā nogurumā Čiko darīja to pašu. Kvēlām acīm abi uzlūkoja viens otru.

— Kas ir? — Čiko klusu vaicāja.

— Elpa, — karalis izdvesa, — elpa!

Tai pašā mirklī nodzisa viena svece, kas atradās nerra rokā, tad otra, trešā, un beidzot nodzisa arī pēdējā.

— O-o! — Čiko ierunājās. — Kas par elpu!

Tikko Čiko bija beidzis, kad nodzisa arī lampa un istabu apgaismoja vienīgi kamīna uguns beidzamā kvēle.

— Uzmanību! — sacīja Čiko, kas jau bija piecēlies stāvus.

— Viņš runās, — ierunājās karalis, gultā tupēdams, — viņš runās.

— Tad klausies, — Čiko čukstēja.

Šai mirklī tiešām atskanēja dobja un švīkstoša balss:

— Niecīgais grēciniek, vai tu tur esi?

— Jā, jā, Kungs, — atbildēja Indriķis, kam izbailēs klabēja zobi.

— O-o! — sacīja Čiko. — Šī balss, kam jānāk no debesīm, ir ļoti aiz­smakusi! Vienalga, tas ir savādi.

— Vai tu mani dzirdi? — balss jautāja.

—Jā, Kungs, — Indriķis stomījās,—es klausos, zemodamies Tavu dusmu priekšā.

— Vai tu domā, ka esi manā priekšā zemojies, — balss turpināja, — izpildīdams dažādas ārišķīgas blēņas, bet sirds dziļumos neko nenožēlodams?

— Labi teikts! — Čiko iesaucās. — Ak tu, velns, cik pareizi!

Karalis jau gribēja sakrustot rokas, kad pienāca Čiko, ļoti saudzīgi un klusi izbīdīja viņu no gultas un ieņēma Indriķa vietu. Tad viņš gluži klusi teica:

— Tagad apsēdies manā vietā un ļauj man rīkoties.

Karalis paklausīja; viņš sāka apjēgt.

— Tu neatbildi, — balss runāja, — kas ir norādījums, ka tu savos grēkos esi vēl vairāk nocietinājies.

— O, žēlastību, žēlastību, Kungs! — Čiko sauca deguna pieskaņā līdzīgi karalim. Tad viņš Indriķim piebilda: — Jocīgi, vai tu saproti, mans dēls, ka labais Dievs Čiko nepazīst.

— Deviņi velni! — karalis čukstēja. — Ko tas nozīmē?

— Pagaidi, pagaidi, tu vēl redzēsi arī citus jaukumus.

— Nelaimīgais! — balss teica.

— Jā, Kungs, jā, — Čiko atbildēja, — es esmu nolādēts grēcinieks, briesmīgs grēcinieks.

— Tad atzīsti savus grēkus un nožēlo.

— Es atzīstu, — Čiko čukstēja, — ka esmu grēkojis pret savu brālēnu Kondē, kam pavedu sievu, ko es nožēloju.

— Ko tu tur muldi? — karalis murmināja. — Vai tu neklusēsi! Kāds tam sakars ar tagadni!

— Pareizi! — Čiko atbildēja. — Sāksim kaut ko citu.

— Runā! — balss pavēlēja.

— Es atzīstu, — neīstais Indriķis III turpināja, — ka esmu traki piekrāpis poļus, kas mani iecēla par savu karali. Kādā naktī es tos pametu, paņemdams līdzi kroņa dimantus, kurus noslēpu.

— Ak, tu nolādētais! — Indriķis ievaidējās. — Par ko tu atgādini? Tas jau sen ir aizmirsts.

— Man viņš jāpiemāna, — Čiko paskaidroja. — Ļauj man rīkoties.

— Runā! — balss pavēlēja.

— Es atzīstos, — Čiko turpināja, — ka savam brālim, Alansonas hercogam, nozagu troni, kas tam taisnības labad pienācās, jo, iegūdams Polijas troni, es no tā atteicos. Un tagad es to nožēloju.

— Blēdis! — karalis čukstēja.

— Tas vēl nav nekas! — sacīja balss.

— Es atzīstu, ka, izpildīdams labās mātes Katrīnas Mediči gribu, nogalināju sava svaiņa, Navarras karaļa, draugus, un savas māsas, karalienes Margeritas, mīļākos, bet pašus izdzinu no Francijas. Tas ir mans lielākais grēks.

— Tu esi īsts nelietis, — izdvesa karalis, dusmās griezdams zobus.

—Sire, neapvainojiet Dievu, noliegdams to, ko Viņš zina labāk nekā mēs.

— Tas neattiecas uz politiku, — balss turpināja.

— Ak! — Čiko žēli ievaidējās. — Tas attiecas uz maniem tikumiem, vai ne?

— Pareizi, — balss atbildēja.

— Mans Dievs, tas ir pareizi, — Čiko atbildēja. — Es esmu ļoti sievišķīgs, ļoti kūtrs, ļoti gļēvs un liekulīgs.

— Pareizi, — balss dobji atkārtoja.

— Es spīdzinu sievas, sevišķi savējo, kas ir tik dižciltīga sieviete.

— Sievietes jāmīl kā sevi pašu, un tām viss jāpiedod, — balss atbildēja.

— Ak, — Čiko izmisis iesaucās, — tad es esmu daudz grēkojis!

— Un tu arī citus piespiedi grēkot, būdams viņiem paraugs.

— Pareizi, gluži pareizi!

— Nabaga Sentlukāsu tu tik tikko nepazudināji. Un, ja tu negribi nokļūt tieši ellē, tad no rīta atbrīvo viņu un ļauj viņam atgriezties mājās.

—A-a! — Čiko sacīja karalim. — Balss, liekas, draudzējas ar Kosē ģimeni.

— Un ja tu neiecelsi viņu par hercogu un viņa sievu par hercogieni, — balss turpināja, — lai atlīdzinātu par piespiedu atraitnību…

— Bet ja nu es nepaklausu?—jautāja Ciko, pirmo reizi savā balsī likdams ieskanēties spītībai.

— Ja tu neklausīsi, — balss ļoti skaļi atbildēja, — tad tu visu mūžību vārīsies lielajā elles katlā, kur Sardanapals, Nebukadnecars un maršals Recs tevi jau gaida.

Indriķis III nopūtās. Šie draudi iedvesa viņam vēl lielākas bailes.

— Pie velna! — Čiko čukstēja. — Vai tu redzi, Indriķi, kā debesis rūpējas par Sentlukāsu? Jātic vai sātanam, ka viņš labo Dievu dabūjis savos nagos.

Bet Indriķis neklausījās Čiko jokos,' bet, ja viņš arī klausījās, tad tie nevarēja viņu apmierināt.

— Es esmu pazudis, — viņš drūmi noteica, — es esmu pazudis. Šī balss no augšas mani iznīcinās.

— Balss no augšas! — Čiko iesaucās. — Šoreiz tu maldies. Drīzāk tā ir balss kaut kur tepat blakus.

— Kā! Balss ir kaut kur blakus? — Indriķis jautāja.

— Jā, mans dēls, vai tad tu nedzirdi, ka balss skan viņpus sienas? Indriķi, labais Dievs dzīvo Luvrā. Acīmredzot viņš tāpat kā karalis Kārlis V apceļo Franciju, lai nokļūtu ellē.

— Ateists! Dieva zaimotājs!

— Šo godu tu esi pelnījis, Indriķi, un es tev saku taisnību. Taču man jāliecina, ka tu nemaz nejūties pagodināts. Kā! Labais Dievs atrodas Luvrā, un viņu no tevis šķir tikai aizkars, un tu negribi to apmeklēt? Valuā, es tevi nepazīstu, tu neesi viesmīlīgs.

Šai mirkli kamīna stūrī uzliesmoja kāda pamesta pagale, kas, atspulgodama istabā, apgaismoja Čiko seju.

Šī seja bija tik gaiša un zobgalīga, ka karalis izbrīnā iepleta acis.

— Kā! — viņš teica. — Tev patīk smieties, tu uzdrošinies…

— Jā, es uzdrošinos, — Čiko atbildēja, — un ari tu drīz vien to drīkstēsi, vai arī lai velns mani parauj! Bet esi prātīgs, mans dēls, un izpildi to, ko es teikšu…

— Man jāapskatās…

— Vai labais Dievs tiešām atrodas blakus istabā.

— Bet ja nu balss atkal sāk runāt?

— Kāpēc tad es esmu šeit, ja nevaru atbildēt? Es turpināšu runāt tavā vārdā, un balss droši vien noticēs, ka tu esi šeit. Dievišķā balss ir ļoti vieglprātīga un nepazīst savus ļaudis. Es jau kliedzu stundas ceturksni, un viņa mani vēl nepazīst! Tas ir traki pazemīgs gars.

Indriķis sarauca pieri. Čiko tik daudz bija izrunājis, ka viņš savā lētticībā sāka šaubīties.

— Man liekas, ka tev taisnība, Čiko, — sacīja karalis. — Man ļoti patīk…

— Ej taču! — sacīja Čiko, bīdīdams karali uz durvju pusi.

Indriķis klusi atvēra durvis, kas veda uz blakus istabu. Tikko viņš bija sasniedzis eju, kad soģa balss skanēja daudz skaļāk. ,Čiko žēli atbildēja.

— Jā, — balss sacīja, — tu esi nenoteikts kā sieviete, tu esi sievišķīgs kā sibarits, samaitāts kā pagāns.

— Žēlastību, žēlastību! — Čiko lūdzās. — Vai tā gan ir mana kļūda, lielais Dievs, ka tu mani esi radījis Uk maigu, manas rokas tik baltas, manu degunu tik smalku, manu garu tik nepastāvīgu? Bet tagad visam tam ir beigas, mans Dievs, kopš šodienas es gribu valkāt rupja linaudekla kreklus. Es gribu iekašņāties netīrumos kā ījabs, ēst mēslus kā Ecēhiēls.

Indriķis pa to laiku devās arvien tālāk un izbrīnā manīja, ka balss kļūst arvien skaļāka un ka tā tiešām skan no Sentlukāsa istabas.

Indriķis jau gribēja pieklauvēt, kad ieraudzīja, ka pa atslēgas spraugu izplūst spožs gaismas stars.

Viņš noliecās pie spraucas un ielūkojās istabā.

Līdz šim bālais karalis dusmās tumši piesarka. Viņš izslējās un izberzēja acis, it kā gribēdams labāk saskatīt to, kam negribēja ticēt, kaut gan skaidri redzēja.

— Deviņi pērkoni un sātana vecāmāte! — viņš norūca. — Vai tas iespē­jams, ka par mani tā iedrošinās zoboties?

Kādā istabas kaktā viņš ieraudzīja Sentlukāsu zīda nakts ģērbā iekliedzam caurulē draudošos vārdus, kas karalim šķita dievības balss. Viņam blakus, uz grāfa pleca atbalstījušos, Indriķis redzēja jaunu dāmu baltā, caurspīdīgā tērpā. Nereti arī viņa paņēma cauruli un zemā balsī sapļāpāja daudz muļķību. Abi par šo nosodāmo joku bija ļoti līksmi, kamēr Čiko gaudās un raudāja, tik lieliski atdarinādams karaļa balsi, ka pēdējam likās, ka viņš pats ir ne­laimīgs moceklis.

— Žanna de Kosē Sentlukāsa istabā, caurums sienā, šis mans apkau­nojums! — Indriķis murmināja. — O, nelaimīgie! Par to jūs man dārgi samaksāsit!

Indriķis atkāpās dažus soļus un trieca kāju pret durvīm tik spēcīgi, ka tikko neizlauza durvju viras, atslēgu galīgi salauzdams.

Puskailā Žanna, izbailēs iekliegdamās, aizslēpās aiz priekškara, ietīdama tajā galvu.

Cauruli rokā, šausmās nobālis, Sentlukāss nokrita karaļa priekšā uz ce­ļiem.

— Ak, — karaļa istabā kliedza Čiko, — ak, žēlastību! Es zvēru pie jaunavas… es zaudēšu samaņu, es miršu.

Taču blakus istabā vēl neviens nebija atguvis spēkus, lai sāktu runāt. Viss bija noticis tik pēkšņi. Klusumu pārtrauca Indriķa viens vienīgs draudīgs vārds:

— Ārā! — viņš kliedza, roku izstiepis.

Viņš izrāva Sentlukāsam cauruli un pacēla to gaisā, it kā gribēdams ar

to sist.

— Sire, jums ir tiesības vienīgi nocirst man galvu, jo es esmu muižnieks.

Indriķis nosvieda cauruli uz grīdas. Čiko to pacēla. Izdzirdis laužam

durvis, viņš nodomāja, ka liecinieka klātbūtne nav par ļaunu, un steidzās šurp.

Viņš ļāva Indriķim un Sentlukāsam ķildu pabeigt, kā pašiem patika, bet pats tūlīt steidzās pie aizkara, aiz kura viņš vēl kādu pamanīja, un izvilka trīcošo, jauno sievu.

— Lūk, Ādams un Ieva! — viņš iesaucās.

Tad Čiko metās starp karali un Sentlukāsu, norādīja pēdējam draudīgi uz durvīm un klusi piebilda:

— Ja jums ir krietns zirgs, tad dodaties pie velna! Bet līdz rītam esat divdesmit ljē no šejienes!